VAKARA ZIŅAS: Jānis Stradiņš jau desmit gadu dzīvo ar titāna sirdi
»Vakara Ziņas« sarunājas ar akadēmiķi Jāni Stradiņu (81) – par dzīvi un tās vērtībām, par saknēm, par Latviju un par mīlestību. Bet par pēdējo gan jāprot izlasīt starp rindiņām.
– Tiekamies vasaras saulgriežu gaidās, tāpēc nevaru nepajautāt, kā svinēsiet Jāņus?
– Acīmredzot svinēsim Sēlijā pie dēla. Jāņi Sēlijā ir mūsu tradīcija. Laikam jāizstāsta par saikni ar Sēliju. Mans tēvs Pauls Stradiņš ir no Viesītes, es skaitos Sēlijas asociācijas Goda prezidents. Atmodas laikā mazliet iesaistījos Sēlijas darbos kopā ar novada entuziastiem. Tad atklājās, ka mēs esam tiesīgi iegūt Viesītes jauno kapu teritoriju, jo to 1938.–1939. gadā bija nopircis mans tēvs un gribēja šeit uzcelt sanatoriju. Viņš domāja, ka mana vecākā māsa Irēna varbūt kļūs par ārsti un vadīs sanatoriju. Projekts nerealizējās, bet tēvs iestādīja bērzu aleju. Pēc viņa nāves 1960. gadā tur iekārtoja Viesītes jaunos kapus. Kad notika pirmie Sēlijas pasākumi, reportieri no Jēkabpils sāka mani izvaicāt, kad es tos kapus ņemšot atpakaļ. Uzreiz atbildēju, ka kapus mēs neņemsim. Lai visi dus mierīgi.
Pēc tēva nāves bijām zaudējuši sakarus ar viņa dzimto novadu, bet tagad mans dēls Pēteris tos atjauno. Pēteris ir aktīvs cilvēks, un viņš sāka braukāt uz Sēliju. Viesītē liels Sēlijas entuziasts ir tagadējais mērs Jānis Dmitrijevs, viņš piedāvāja dažādas mājas. Ne jau kā kompensāciju, bet ar iespēju iegādāties savā īpašumā. Bija daudz pamestu un sabrukušu māju. Vienu noskatījām netālu no Rudzīša vīnakalna. Tur saimniekoja mežacūkas, aļņi un zaķi un bija iebrucis jumts. Māja atrodas uz Vecā Stendera mācītājmuižas zemēm, apmēram 500 metru attālumā pa gaisa līniju no Vecā Stendera kapa. Dēls ļoti skaisti atjaunoja māju, iekārtoja pirti, kurā var labi nopērties. Viņam ir saimniecisks ķēriens. Māja pašreiz kļūst par mūsējo, dēlam kā ķirurgam ir maz laika, bet mana sieva Laima ir zemnieka meita. Viņa ir izveidojusi mazu sakņu dārziņu, lai tur rakņātos. Mani īpaši nesaista zemes darbi, bet braucu Laimai līdzi.
– Sieva Laima ir arī Stradiņu ģimenes šoferis?
– Amerikā dzīvojošais vecākais dēls nupat mums nopirka mazu «Suzuki» ar automātisko ātrumkārbu. Arī pats atbrauca uz Latviju, uz divām nedēļām. Tas man bija ļoti priecīgs notikums! Lietum līstot, aizbraucām uz laukiem un visu sastādījām. Šajā mājā kopā pulcējamies arī, svinot Jāņus. Līdz Pēterdienai neiznāk tur palikt, bet pa kādai dienai pavadām, iebraucam arī Viesītē. Bija mums labs un mīļš kaimiņš Pūpols, bet tagad ir nabagmājā – kļuva invalīds. Pašlaik esam mazliet izolēti no kaimiņiem, jo strautiņš pie mājām ir pārplūdis.
– Sanāk tā, ka dēls Pēteris jūs atdevis Sēlijai, vai pretēji – Sēliju jums.
– Pēteris ir uzņēmies – un tas mani ļoti iepriecina – tādu kā šefību par Vecā Stendera vietām. Viņš bija tas, kas izveidoja Bildu ābices taku, ko atklāja pagājušajā gadā, svinot Stendera 300 gadu jubileju. Pēteris kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku un Viesītes mēru Dmitrijevu rīkoja talkas. Dēla nākamais plāns ir iekārtot Augstās Gudrības taku.
Mums tā saite ir interesanti veidojusies – pirmo zināmo Stradiņu, kas bija ierakstīts kā Pēteris Strade, kristīja Vecais Stenders neilgi pirms savas nāves un manu tēvu savā laikā kristīja Stendera mazmazmazdēls. Visu laiku līdz 1919. gadam Stradiņu zemnieku dzimta ir gājusi paralēli mācītāju vāciešu Stenderu gaitām. Sēlijas muzejam atdevu Stendera ģenealoģisko tabulu, ko man kāds no Stendera pēcnācējiem bija uzdāvinājis. Tā mēs esam saistīti arī emocionāli, un man ir liels prieks, ka dēlu tas ir ieinteresējis. Viņš ir Sunākstes draudzē, kur laulājies Stendera baznīcā, abi Pētera bērni – Kārlītis un Anniņa – tur arī kristīti. Kad mēs esam Sēlijas mājā, dzirdam baznīcas zvanu skaņas.
– Dzīvojat tā, it kā laika trūkumā – daudz pienākumu, daudz ieceru. Vai atpūsties arī protat?
– Ziniet, tiešām trūkst laika. Arī plānu ir daudz. Tie saistās ar Organiskās sintēzes institūta jubileju, jo mūsu dibinātājam Solomonam Hilleram ir 100 gadu jubileja. Žurnālam «Heterociklisko savienojumu ķīmija» – 50 gadu, mūsu galvenajam preparātam ftorafūram – 50 gadu jubileja. Vienās jubilejās. Pašlaik rakstu referātu par Hilleru, būs jāraksta vēl angļu valodā. Gribam izdot angļu valodā izdevumu «Latvieši un Latvija». Esmu no šīs programmas vadības atsacījies, jo to tiešām nevaru pavilkt, bet kā formāls šefredaktors līdzdarbošos. Un jaunajā «Latvijas enciklopēdijā» arī kaut ko mēģināšu darīt. Darba tiešām ir daudz, zinātņu vēsturē es gribētu pabeigt dažus pētījumus. Bet ir grūti pabeigt. Esmu jau diezgan pavecs. Mani atbalsta ģimene, īpaši dēls Pēteris. Viņš ir ļoti labs kardioķirurgs – gan citus cilvēkus daudz glābis, gan mani, kad Holandē bija operācija. Ja Pēteris nebūtu pavadījis pāris nedēļas kopā ar mani, tad diezin kā man tas viss būtu beidzies. Operāciju veica pirms desmit gadiem, un visus desmit gadus es ar titāna sirdi pietiekami aktīvi varu dzīvot (smejas). Redzēsim, kā būs tālāk.
– Jūsuprāt, cik liela nozīme ir ģimenei, lai veidotos personība? Tikko teicāt «Stradiņu zemnieku dzimta», taču ne jūsu tēvs, ne pats, ne dēli – neviens neesat zemnieks.
– Ģimenei ir liela nozīme. Kad vecākais dēls Pauls ciemojās Latvijā, mums ar Laimu bija patīkami būt kopā ar viņu. Parasti Pauls visur skraida, ir aizņemts, arī šoreiz noturēja semināru Cietvielu fizikas institūtā. Aizbraucām visi kopā uz Sēliju, uz Mālpili, kur paņēmām kartupeļus, iebraucām Ropažu kapos, bijām Koknesē, Likteņdārzā. Man bija liels prieks. Uz manu jubileju Pauls netika, bet bija klāt pie grāmatas Jāņa Stradiņa gadagrāmata «Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē» prezentācijas Universitātes Lielajā aulā. Redziet, ļoti skaista grāmata, te ir fotogrāfija, kur mēs ar mazbērniem ejam. Mazmeita Anniņa ir deju kolektīva dalībniece un tagad piedalās skolēnu deju svētkos. Man bija liels pārsteigums arī grāmata «Veltījums akadēmiķim Jānim Stradiņam 80. dzimšanas dienā», kas nāca kā novēlots sveiciens jubilejā. Tie bija nevis vienkārši atvēršanas svētki, bet diskutējām par zinātnes un kultūras sakariem, vai varam būt apmierināti ar šīs dienas situāciju Latvijā.
Es domāju, ka darbs diezgan skaisti savijas kopā ar dzīvi un ģimeni. Šajā ziņā ar Laimu esam laimīgi cilvēki, ka mums ir bērni un abi – kārtīgi cilvēki. Pauls 2011. gadā atzīts par vienu no labākajiem ASV izgudrotājiem. Paula izgudrojums saistīts ar saules bateriju kvalitāti, uzlabošanu un pārbaudīšanu. Viņš ir pilnīgi iegrimis savos darbos fizikā. Dēls Amerikā saņēma balvu, bet mēs nevarējām aizbraukt. Bija grūti visu saplānot, jo svinējām ar sievu zelta kāzu jubileju. Kad Pēteris aizbrauc uz Ameriku, vienmēr apciemo brāli.
– Nebaidāties, ka arī mazdēls aizbrauks uz ASV?
– Es tomēr domāju, ka ne. Jo arī Pēterim ir bijis daudz piedāvājumu no ārzemēm, bet viņš grib strādāt te kardioķirurģijā. Dēls strādā vectēva slimnīcā, un var teikt, ka ir īstākais mazdēls, kas turpina Paula Stradiņa gaitu. Arī saistoties ar Sēliju. Īsti zemnieciskas saknes ir manai sievai – no Ropažiem. Viņas vecāki bija kārtīgi zemnieki, zaudēja visu 1949. gadā. Mēs jau neesam cietuši, vecaimammai nekas nepiederēja, vectēvs tad bija nomiris. Par to, ka izkūlās no Viesītes un izskoloja trīs dēlus par ārstiem, jāpateicas vecvecākiem. Bet arī viņi nebija īsti zemnieki. Vectēvs Jānis Stradiņš bija lauku amatnieks – galdnieks, zārcinieks.
– Saviem dēliem esat vairāk kā tētis vai kā domubiedrs?
– Grūti pateikt, vai esam domubiedri. Ļoti daudzējādā ziņā dēli mani ir pārspējuši. Esmu aizgājis drusku citā virzienā, es rakstu grāmatas. Viņi ir pētnieciskajā darbā, ar lietišķu ievirzi. Es teiktu, ka Pēteris ir izcils sirds ķirurgs, kas veic hibrīdoperācijas kopā ar Andreju Ērgli, savu brālēnu, kardiologu. Viņiem ir pat kopēja operāciju zāle. Mēs ar Laimu savu mūžu jau esam nodzīvojuši, tā varētu teikt. Vienīgais, ziniet, grūti ir noiet no skatuves (smejas), kamēr vēl kaut ko vari.
– Ūja, jūsu enerģiju var apskaust!
– Enerģiju var apskaust, bet jūtu, ka sākusies izdegšana, sevišķi pēc 80 gadu jubilejas. Jubileja sakrita ar konferences un grāmatas «Latvieši un Latvija» veidošanu. Drusku vieglprātīgi piekritu, ka manā dzimšanas dienā sarīko konferenci par zinātnes un kultūras kopsakaru. Tā bija ļoti skaista konference ar ļoti skaistiem koncertiem, es arī brīnišķīgas dāvanas saņēmu, valdīja brīnišķīga atmosfēra un brīnišķīgi bija referāti. Tomēr man bija par grūtu un mielasta daļā nepiedalījos. Tāpēc Āboltiņas kundzes un ministru apsveikumus noskatījos neklātienē video. Dāvanas man bija karaliskas, manā vārdā Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis nosauca vaboli, kas atrasta Filipīnās. Ļoti skaista vabole, ar pleķiem (smejas). «Doliops stradinsi». Es jau arī mazlietiņ graužu sabiedrību zinātnes vārdā. Ilmārs Blumbergs, mans draugs, brīnišķīgu gleznu uzdāvināja, Indulis Ranka skulptūriņu, no Viesītes saņēmu skaistu gleznu, sudraba medaļu no Latvijas Zinātņu akadēmijas. Apdāvināja mani. Tas bija ļoti patīkami. Jelgava mani pagodināja savā 750 gadu jubilejā, piešķirot ļoti skaistu skulptūriņu un 750 eiro. Esmu viens no nejelgavniekiem, kas balvu dabūjis par Jelgavas kultūrvēstures pētījumiem. Savā laikā rakstīju par Jelgavas Pētera akadēmiju, arī par Kurzemes literatūras un mākslas biedrību, kas ir mūsu akadēmijas priekštece. Oktobrī uz Jelgavu gribu aizvest Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju, kur esmu Goda senators.
– Vai uzskatāt sevi par ambiciozu cilvēku? Sasniegumu ir daudz, pelnīti piešķirti goda nosaukumi, grāmatas, apbalvojumi, publikācijas...
– Sasniegumu ir daudz, bet tie ir sīki. Par ambiciozu sevi noteikti neuzskatu, man dikti traucē un rodas iekšēja nepatika, ka mani sauc par leģendu, par zinātnes simbolu, kāds es noteikti neesmu. Tagorem ir tādi vārdi: slikti, ja tava slava kļūst lielāka par tavu patiesību. Nē, es tāpat kā mans tēvs drusku ciešu no neapmierinātības, ka neesmu koncentrējies vienā virzienā. Esmu vairāk izsvaidījies dzīvē. Bet man ir prieks, ka sīkumos arī savs skaistums ir, tie arī ir vajadzīgi. Latvijas zinātne nav labākajā stāvoklī, bet esam noturējušies, lai vēlāk varbūt varētu dabūt atspērienu nākamajam solim, kas, ceru, būs labāks.
– Iespējams, tas noticis, pateicoties jūsu autoritātei, jo ar jums rēķinās, jūsos ieklausās.
– Mazliet rēķinās, vismaz pazīst, un ar lielo vairumu varas nesēju bijušas tīri labas attiecības. Arī zinātnes mecenāti daudz ir atbalstījuši, un prieks, ka mecenātu meklējumu līniju turpina mūsu Zinātņu akadēmijas tagadējais prezidents Ojārs Spārītis.
– Kādreiz tikāt nosaukts kā Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā vērtējat nule notikušās prezidenta vēlēšanas?
– Tas, ka mani nosauca, nebija nopietni, nekad politikā neesmu bijis. Ne man tādu ambīciju, ne stājas, ne es dejot protu (smejas). Es būtu neveikls, prezidentam būtu vajadzīga stingrāka stāja. Pēdējās vēlēšanās abi kandidāti ir cienījami. Egils Levits mūsu krājumā «Latvieši un Latvija» izvirzīja to koncepciju, kura bija Satversmes preambulas pamatā. Mēs viņu cienām kā ļoti labu juristu, bet Vējonim arī nav nekādas vainas. Es domāju, ka viņš ir tuvāks tautai, labestīgs un kārtīgs cilvēks. Viņš ir labi parādījis sevi aizsardzības ministra amatā. Vides ministra amatā varbūt bija neizlēmīga rīcība – kā tur ar tām mazajām upēm bija? Jo mazās upes nevajadzēja aiztikt. Man ir simpātiska viņa malēniskā, gandrīz vai sēliskā izloksne. Tie ir Vidzemes sēļi, ja tā varētu sacīt.
– Otrais pasaules karš Latvijā iznīcināja izglītotus un strādīgus cilvēkus un nāciju vajadzēja veidot no jauna. Kā jums šķiet – vai pašreizējā emigrācija neatņem harismātiskus cilvēkus, kuriem tauta varētu, gribētu un spētu uzticēties?
– Ziniet, harismātiski cilvēki ir abpusēji griezīgs zobens. Hitlers arī bija ļoti harismātiska figūra. Un visi Eiropas diktatori, kas bija pirms kara. Tāpēc varbūt ne vienmēr vajadzētu paļauties uz harismu. Demokrātija varbūt ir labāka nekā harismātiski vadītāji. Galveno jau nosaka sabiedrības kopējais līmenis, bet arī tur ir pretrunas. Viss dzīvē ir dialektika.
Es vēroju savus dēlus vai jaunos zinātniekus – viņu vidū ir ārkārtīgi gudri cilvēki, mēs esam tālu atpalikuši no viņiem jauno tehnoloģiju ziņā. Bet pastāv liela sabiedrības noslāņošanās, ir gan nodzeršanās, gan citas negatīvas parādības. Mūsu elite nekad neveidojās pirmajā paaudzē, un latviešiem tā nelaime bijusi tāda – tikko parādās elite, tā aizceļo, kā tas bija cara laikos, kad daudzi aizbrauca uz Maskavu, Pēterburgu. Pēc tam karš iznīcināja un aiztrieca uz Rietumiem mūsu mantīgos, inteliģentos cilvēkus vai arī viņus deportēja. Kaut kāds kodols tomēr palika. Es domāju, kas būtu bijis, ja 1944.–1945. gadā visa mūsu toreizējā elite, arī akadēmiskie cilvēki, būtu aizbraukuši uz Rietumiem? Tad te būtu Kaļiņingradas apgabala variants, tad te ieplūstu cilvēki no citurienes. Arī tagad, es domāju, emigrācija ir gan ekonomiska, gan intelektuāla. Par zinātni mēs nerūpējamies. Kultūra ir cita lieta. Mums ir daudz viesmākslinieku, kuri karjeru var nodrošināt operās ārzemēs un pēc tam varbūt atgriezties. Šī emigrācija savā ziņā ir pozitīva, ja cilvēks atgriežas vai saglabā kaut minimālas saites ar dzimteni. Tas nav slikti, ja mums ir savi «aģenti» un viņi neemigrē, bet migrē – aizbrauc, atbrauc, pamācās. No otras puses, ir nozares, kas Latvijā neattīstās, un ir jācenšas pacelt Latviju virs vidusmēra Eiropas valsts. Pagaidām neesam vidusmēru sasnieguši – es domāju ne tikai turības ziņā, bet arī intelektuālās temperatūras ziņā. Ja būtu mazlietiņ pāri vidusmēra valstij, tad atgrieztos vairāk.
Pauls Denverā strādā vienā no labākajām Amerikas laboratorijām, tur ir 4000 darbinieku. Denverā dzīvo divi miljoni cilvēku. Es domāju, ka esam pārāki, salīdzinot kultūras līmeni Denverā ar Jelgavu vai Rīgu. Jā, viņi strādā vairāk, tur ir lielāka darba ražība, bet mums ir dziesmu svētki, koru kustība, kas tur būtu grūti iespējama. Bet tas cilvēkiem palīdz izdzīvot.
– Tās ir mūsu tautas tradīcijas.
– Es domāju, ka mums ir ļoti laimējies, ka esam ieauguši Rietumu kultūrā un, kaut arī vāciešus neatzīstam, Veco Stenderu, vācbaltiešu mācītāju, valodnieku Augustu Bīlenšteinu, viņi daudz devuši latviešu kultūrai un virtuvei. Domāju, ka ir ļoti svarīgi atgriezties, pacelt, izveidot jaunu latviešu inteliģenci, tāpēc ar cerību skatos uz jaunajiem. Jāsaglabā paaudžu saite, esmu ļoti pateicīgs tēvam un mātei. Ģimenē esam latviski izauguši, bet man kā Vējonim – māte ir krieviete, muižnieka meita, un tas mani bagātināja. Kabinetā pie sienas ir manas vecāsmātes un vecātēva portreti. Abi – tīri zemnieki. Viņi mani ir iedvesmojuši. Priecājos, ka mazdēls Kārlis ir nācis uz Zinātņu akadēmiju trīs gadus par ēnu. Tagad viņš mācās 7. klasē, ar lielu konkursu tika Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un Pēteris domā, ja viņš kļūs par ārstu, tad zināšanas ķīmijā, fizikā, bioloģijā noderēs. Tas, ko mēs ieguldām bērnos un mazbērnos, ne tikai mums pašiem atmaksājas, bet visai nācijai nāk par labu.
– Sieva Laima ir jūsu vislielākā loze, vai ne?
– Jā, tiešām. Ļoti skaisti nosvinējām zelta kāzas, atkal Pēterim pateicoties. Viņš mūs aizveda uz Lietuvu. Kad sieva gaidīja Paulīti, braucām uz Lietuvu. Mums ir tradīcija – katrus piecus gadus braukt uz Lietuvu. Tagad bijām Viļņā un Kauņā un apskatījām vecās vietas, kur bijām uzturējušies. Bija patīkams brauciens, un dēls darīja visu, lai tas paliktu labā atmiņā. Es ļoti lielu pateicību esmu Laimai parādā. Viņa arī ir strādājusi Rīgas Stradiņa universitātē, lasīja lekcijas kosmētikas vēstures kursā, tagad ir pensijā. Kopā skatāmies televizoru, aizejam uz teātri, ejam uz Mežaparku pastaigāties, tur tiešām ir tie mežacūku rakumi. Kādu stundu, pusotru izstaigājamies. Ļoti skaistas mums bija 4. maija svinības. Iepazināmies ar Pētera Grestes vecākiem. Man tāda puspensionāra dzīve, viņa ir pensionāre. Man jau arī jāiet būtu pensijā. Ja Laima mani nebalstītu…
– Atļaušos ķecerīgu jautājumu. Jums, šķiet, nepiemīt netikumi? Sieva viena, ģimene stipra, politikā nelienat.
– Netikumu ir ļoti daudz. Politikā es nelienu gan, jā. Es domāju, ka esmu ļoti neveikls, ne dejot, ne automašīnu vadīt, ne peldēt protu, esmu vienpusīgas ievirzes cilvēks un pārāk egoistiski sievu un apkārtējo vidi izmantoju savas nezināšanas dēļ. Ar datoru esmu uz jūs, kaut kā drusku tiekam galā, sieva piepalīdz vienkāršākos «īmeiļus» nosūtīt. Sportojis neesmu daudz. Mani gan ierakstīja čekas maisos, jo braukāju pa ārzemēm. Bet nejūtos vainīgs, tas ļāva nodibināt ļoti labus sakarus ar mūsu emigrantiem. Ar Vairu Vīķi-Freibergu, ar profesoru Lēberu. Nejutos nekādā veidā noziedzies. Nodevis cilvēkus es neesmu, par viņiem rakstījis sūdzības vai denunciācijas – nē. Nelietīgas lietas aizmuguriski cenšos nedarīt. Esmu kā tēvs – viņš bija mierīgs cilvēks un cauri visiem režīmiem izdzīvoja, kaut arī viņam bija daudz grūtāk. Vācu laikā par pacientu glābšanu cieta, tika arestēts, krievu laikā par nacionālajiem partizāniem sniegto palīdzību viņu atstādināja no amata un visādi pazemoja. Es, par laimi, esmu vieglāk izsprucis.
– Izlasīju, ka esat ierosinājis Latvijas Universitātei noņemt Pētera Stučkas vārdu. Vai padomju laikā bijāt disidentiski noskaņots, protestējāt?
– Disidentisks noteikti nebiju, atļautības robežās darbojos. Arī atļautības robežās vienmēr centos ieturēt savā ziņā nacionālu un savā ziņā demokrātisku garu pēc taisnības. Par Pēteri Stučku – es to pamatoju, jo Universitātei viņš neko nebija devis. Publiski uzstājos un no tribīnes aicināju atteikties no Stučkas vārda. Centos arī padomju politiķa Arvīda Pelšes vārda piešķiršanu Politehniskajam institūtam nepieļaut, ierosināju dot kosmonautikas celmlauža Frīdriha Candera vārdu. To jau arī tagad būtu noņēmuši, tomēr tas būtu godājamāks vārds. Šodien atzīstu – mēs uzskatām par Universitātes dibināšanu 1919. gada septembri, bet Universitāti jeb Latvijas augstskolu nodibināja 1919. gada februārī, Stučkas laikā. Stučka gan to negribēja, bet latviešu valodu ieveda un nosaukumu iedeva. To es atzīstu, un to nevajadzētu noklusēt. Stučka nebija labs cilvēks, viņš nebija dumjš, bet aprobežots gan un pārāk kosmopolītiski noskaņots. Dogmatisks atšķirībā no Raiņa. Raini esmu vienmēr cienījis. Raini biju izlasījis jau desmit gadu vecumā.
– Ko gan bērns tad varēja saprast?
– Bet intuitīvi es tos pamatus uztvēru. Sevišķi krājumā «Tālas noskaņas zilā vakarā» man ir ļoti tuvi dzejoļi. Mēs Jūrmalā dzīvojām, pie Raiņa priedēm, un es tās drusku glābu. Raiņa priedes ir izdomājums, varētu būt, ka viņš tur netālu dzīvoja, kad rakstīja «Uguni un nakti», varbūt uz turieni gāja, bet vai tā bija, nav zināms. Priedes kalta nost, mēs tur 2003. gadā, kad Rainis bija kritis nežēlastībā, iestādījām priedītes. Tās priedītes vajadzētu atstāt, tur ir skaisti uzlikts Kristapa Ģelža piemineklis «Raiņa priedes».
Fakti:
Jānis Stradiņš dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā:
sieva Laima Stradiņa; mazbērni Kārlis un Anna; dēli: Pauls Stradiņš, vadošais pētnieks ASV Nacionālajā atjaunojamo enerģijas avotu laboratorijā Denverā (Kolorādo), un Pēteris Stradiņš, sertificēts sirds ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes docents, vadošais pētnieks.