Elviss Preslijs viņu dēvēja par savu mīļāko dziedātāju, labāko mākslinieku un cilvēku ar lielisku balsi. Tas ir velsiešu mūziķis Toms Džonss, saukts arī par Tīģeri. Viņā ir kaut kas mežonīgs, pirmatnējs un neapšaubāmi seksuāls – ne velti fanes metušas viņam uz skatuves apakšbiksītes, sajūsmā spiegušas un kritušas ekstāzē. Arī 74 gadu vecumā Toms Džonss ir labā formā.
No provinces rokera līdz seram
Tas nav gluži stāsts par trauku mazgātāju, kurš kļuva par miljonāru, tomēr Toma Džonsa ceļš no putekļusūcēju pārdevēja un palīgstrādnieka fabrikā līdz pasaulslavenam māksliniekam ir visai līdzīgs. Tomass Džonss Vudvards dienas gaismu ieraudzīja 1940. gada 7. jūnijā kalnrača ģimenē. Pirmās dziedāšanas iemaņas viņš guva, dziedot vietējās baznīcas korī. Pēc skolas beigšanas strādāja celtniecībā, pārdeva putekļusūcējus un piepelnījās fabrikā kā palīgstrādnieks. Taču Tomasu vilināja arī mūzika. Kopā ar savu grupu «Senators» viņš dziedāja dažādos vietējos klubos un krogos. Publikai patika puišu priekšnesumi, un pamazām viņi kļuva par pirmā lieluma slavenībām dzimtajā reģionā. Āķis bija lūpā, un Tomass vēlējās kaut ko vairāk par dziedāšanu klubos, proti, iet savu ceļu mūzikā un veidot solo karjeru.
Liktenīgais pavērsiens notika 1964. gadā, kad jauno dziedātāju pamanīja menedžeris Gordons Mills. Viņi parakstīja līgumu un vienojās arī par mākslinieka vārdu – Toms Džonss. Debijas singls «Chills And Fever» gan piedzīvoja neveiksmi, taču otrais singls «It’s Not Unusal» iekļuva Lielbritānijas čārtu galvgalī un kļuva par hitu arī ārpus Anglijas. Jau pēc gada jaunā mūziķa popularitāte uzņēma īstus apgriezienus – viņš saņēma piedāvājumu ierakstīt Bonda filmas «Zibenslode» («Thunderball») tituldziesmu. Maisam gals bija vaļā, un hiti sāka birt kā no pārpilnības raga – «Delilah», «What’s New Pussycat», «The Green, Green Grass Of Home» u.c. 1967. gadā Džonsam bija tas gods uzstāties Londonas «Palladium» britu karaliskās ģimenes priekšā. Starp citu, ar karaļnamu dziedātājam ir īpaši tuvas attiecības. 2006. gadā Anglijas karaliene Elizabete II iecēla viņu bruņinieka kārtā. Sers Toms Džonss uzstājās arī karalienes Dimanta jubilejā 2012. gadā, sniedzot koncertu Bakingemas pilī.
Leģendas Lasvegasas periods
60. gadu beigās Toms Džonss kļuva nedaudz rāmāks, pat pasīvāks. Viņš neiesaistījās jaunajā hipiju vilnī, neaizrāvās ar jauno modes parādību – zālītes pīpēšanu (starp citu, Džonss ir viens no retajiem mūziķiem, kurš nekad nav lietojis narkotikas), kopā ar citiem vienaudžiem neizgāja ielās, lai protestētu pret karu un propagandētu pacifismu. Tā vietā viņš apkārās ar dārgiem «grabuļiem», brauca lepnā limuzīnā un priekšroku deva īstiem Havanas cigāriem. Mūziķim draudēja aizmirstība.
Taču tas bija laiks, kad Lasvegasas kazino bija aptrūcies svaigu ideju un šovu līmenis bija neglābjami krities. Toms Džonss bija īsta dāvana, kas varēja ienest jaunas vēsmas šajā pieklusušajā vidē, un viņš tur jutās kā zivs ūdenī. 70./80. gados Toms Džonss bija pirmā lieluma zvaigzne Lasvegasā. Starp citu, viens no mūziķa lielākajiem apbrīnotājiem bija arī Robijs Viljamss, kurš Džonsu dēvēja par «absolūtu leģendu». Par tādu viņš tiešām arī kļuva – ar hitu «Sex Bomb» (1999). Iespējams, ka šī dziesma izpelnījās tik lielu popularitāti arī tāpēc, ka tās nosaukums tik ļoti atbilda pašai mūziķa personībai un raksturoja viņa dzīves stilu. Biogrāfijas «Toms Džonss – Velsas Tīģeris» autori raksturo mūziķi kā seksaholiķi, kurš vienkārši nespējot viens pats gulēt. Vairākus gadu desmitus bijusi tradīcija, ka pēc katra koncerta viņa grupas locekļi šefam sagādājuši daiļā dzimuma fanes, kuras vēlāk nāca atklātībā ar dažām pikantām mīlas nakts detaļām. Dziedātājam tiešām bija īpašas attiecības ar savām klausītājām, un tieši viņas aplaimojušas savu elku ar iesauku Tīģeris. Džonss ar zināmu tīksmi rotaļājās ar savu erotisko starojumu un kļuva par seksa simbolu – viņa koncerti bija vienmēr pilnībā izpirkti un pārpildīti ar no laimes kliedzošām fanēm. Un kā nu ne: viņu elks uzstājās cieši piegulošās biksēs, plaši atpogātā kreklā, kas atsedza bagātīgu krūšu apmatojumu. Faktu, ka klausītājas gadiem ilgi aplaimojušas mūziķi ar savu apakšveļu, kritiķi komentē asprātīgi, sakot, ka Džonss tajā laikā varēja veidot savu otru karjeru kā apakšveļas pārdevējs.
Dāmu apakšbiksītes kā «firmas zīme»
Stāsts par Toma Džonsa attiecībām ar dāmu apakšbiksītēm aizsākās 1968. gadā Ņujorkas naktsklubā «Copacabana». Kāda klausītāja visu acu priekšā novilka apakšbiksītes un pasniedza tās nosvīdušajam dziedātājam. Mūziķis nesamulsa, bet, noslaucījis sviedrus, atdeva tās īpašniecei, sakot, lai uzmanoties un neapsaldējoties. Kopš tā laika pār dziedātāju uz skatuves vienmēr «nolīst» dāmu apakšveļas lietus. Tā šis veļas gabals kļuva par Toma Džonsa karjeras «firmas zīmi», par ko pats mūziķis nemaz nejutās apmulsis vai apbēdināts. Atšķirībā no citiem mūzikas pasaules kolēģiem viņam nevajadzēja lauzīt galvu par idejām, kā labāk pasniegt sevi uz skatuves un kā veidot savu imidžu. Tas radās pats no sevis: viņš vienkārši kāpa uz skatuves, nodziedāja citu pēc citas jaukas dziesmiņas un pētīja dāmu biksītes. «Man šķiet, ka šo dāmu es jau pazīstu,» viņam patika jokot. «Vai tikai šīs biksītes nepieder manai tantei Alisei?» Fakts, ka daiļā dzimuma klausītājas tik daudzus gadus aplaimoja mūziķi ar savu intīmāko veļas gabalu, ir apliecinājums ilgstošajai mūziķa «seksa simbola» slavai. Patiesībā bija pilnīgi vienalga, ko viņš dziedāja: līdzko atskanēja Toma Džonsa kaisles caurstrāvotā balss, publika jau bija dziedātāja un viņa mūzikas varā. To, kāda atmosfēra valdīja šajos koncertos, vislabāk raksturo pats mūziķis: «Kad uzstājos, jūtos kā vīrietis, kurš kāda moteļa istabā iespiedis kaktā meiteni un ar savu augumu aizsprostojis durvis. Tas mani totāli uzbudina, godīgi sakot, mani šovi ir pantomīma, kas attēlo orģijas.»
Ko par to saka sieva?
Bez daudzajiem paviršajiem mīlas sakariem mūziķim ir bijušas arī vairākas ilgstošas mīlas dēkas, piemēram, ar toreizējām «Mis Pasaule» Mērdžoriju Volesu un Mēriju Vilsoni, kura savā autobiogrāfijā rakstīja: «Viņš pārāk stipri mīlēja sievietes, lai sacītu nē.» Darlīna Lova, kura ilgu laiku bija fona vokāliste Toma Džonsa grupā, bija novērojusi, ka pēc koncertiem mātes vedušas savas vēl nepilngadīgās meitas uz skatuvi un piedāvājušas Tīģerim «jaunavas», sakot: «Es vēlos, lai jūs būtu pirmais vīrietis manai mazajai meitai.»
Vispārsteidzošākais ir tas, ka, par spīti visām šīm dēkām, Toms Džonss jau gandrīz 60 gadus ir precējies ar savu skolas dienu mīlestību. Viņš savu nākamo sievu pirmo reizi noskūpstīja skolas pagalmā. Kad meitene palika stāvoklī, jaunieši apprecējās. Līgavainim bija 16, bet līgavai 15 gadu. Visas Toma Džonsa karjeras laikā sieva spēlējusi lielu lomu. Tiesa, šāda dzīve nav viņai nekāds medus pods, tāpēc jau vairāk nekā četrdesmit gadu viņa neapmeklējot vīra koncertus. Ir daudz runāts un apspriests, kā vispār šāda laulība var pastāvēt. Izrādās, ka starp laulātajiem pastāv vienošanās: Džonss drīkstot ārpus mājas darīt visu, ko vien vēlas, bet mājās viņam jāspēlē brašs dzīvesbiedrs. Pats mūziķis par savu laulību saka: «Otram ir jādod brīvība un jārespektē tas, kā viņš dzīvo savu dzīvi.» Cepuri nost, ja tā izdodas!
Cenšas saglabāt jaunību
Toms Džonss vienmēr domājis par savu izskatu. Pēc divdesmit plastiskajām sejas operācijām mūziķa seja atgādina kaut ko līdzīgu maskai. Dziedātājs veicis matu transplantāciju, plakstiņu korekciju un dubultzoda tauku nosūkšanu. Lai nomaskētu rētu, kas palikusi pēc zoda operācijas, mūziķis jau vairākus gadus nēsā «kazbārdiņu». Viņš nekad nav žēlojis lielas naudas summas, lai aizkavētu novecošanās procesu. Kā pirms kāda laika rakstīja britu izdevums «The Mirror», Džonss esot plastiskajās operācijās iztērējis aptuveni 40 000 eiro. Jau 60. gados viņš veicis deguna samazināšanas operāciju, vēlāk «piestrādājis» pie nevainojama zobu izskata, bet vēl pēc kāda laika veicis zoda un gurnu tauku nosūkšanas procedūru. Kad pirms vairākiem gadiem mūziķis atkal vērsās Beverlihilsā pie kāda pazīstama plastiskā ķirurga, mediķis viņu nopietni brīdinājis par nopietnajām sekām, kādas var būt, ja viņš vēl reizi pakļaus sevi operācijas briesmām. Taču diezvai šis brīdinājums Tīģeri atturēs.