DZĪVES PIEREDZE. Mī­nus 50 ki­lo­gra­mi... un bez "brī­num­zā­lī­tēm"

 
©Jānis Pipars/F64 Photo Agency

Ar pa­rei­zu ēša­nas re­žī­mu, ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du, se­vis iz­zi­nā­ša­nu un sa­kār­to­ša­nu as­to­ņu de­vi­ņu mē­ne­šu lai­kā ie­spē­jams zau­dēt 50 ki­lo­gra­mus lie­kā sva­ra. Un tas nav stāsts par uz­mā­cī­gi rek­la­mē­tām «brī­num­zā­lēm», bet re­āla ser­ti­fi­cē­tas as­tro­lo­ģes Lin­das Kur­mis pie­re­dze.

As­tro­lo­ģe pasmaida: «La­bāk, lai viss garš­īgais ir ma­nā gar­de­ro­bē, ne ma­nā le­dus­ska­pī!» Lūk, vi­ņas stāsts un ie­tei­ku­mi:

Ap­ņem­ša­nās no jaun­ā ga­da

Trīs­des­mit ga­dus bi­ju res­na, bei­gās svē­ru 150. Pā­rāk il­gi ne­gri­bē­ju sa­prast pa­tie­sos ie­mes­lus ne­ko­rek­tai at­tiek­smei pret pa­šas ķer­me­ni.

Vis­pār es­mu pie­mērs tam, kā cil­vē­ki pa­ras­ti ne­da­ra. Dau­dziem ir ap­ņem­ša­nās no jaun­ā ga­da sākt jaun­u dzī­vi - beigt pī­pēt, at­teik­ties no al­ko­ho­la, kaut ko mai­nīt, ta­ču tas pa­liek ti­kai ap­ņem­ša­nās lī­me­nī. Ta­ču es tā iz­da­rī­ju. Togad ne­dē­ļu pirms Jaun­ga­da, saul­grie­žos, kad sā­kas lat­vis­kais Sau­les gads, pār­trau­cu ēst va­ka­ri­ņas. Pēc pulk­sten se­šiem va­ka­rā vairs ne­kā­das ie­ša­nas pie le­dus­skap­ja! Ma­nā as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē Mē­ness at­ro­das zem ho­ri­zon­ta, līdz ar to ēša­na va­ka­ros nav vē­la­ma. Kad pie­nā­ca 2. jan­vā­ra rīts, bi­ju ga­ta­va šo ap­ņem­ša­nos tur­pi­nāt. Es pa­ti to sau­cu «San­tja­go ceļš Eve­res­tā» vai «sal­die as­toņ­des­mi­tie».

Kat­ru die­nu plā­no­ju sa­vu dzī­vi un vei­do­ju die­nas­grā­ma­tu, ska­tī­jos as­tro­lo­ģis­kos as­pek­tus. Tā­dē­jā­di tu ie­pa­zīs­ti se­vi no jaun­a, kat­ru die­nu at­klāj kaut ko, un svars kļūst ar­vien ma­zāks. Dzī­vei ro­das jaun­as krā­sas, un tu sāc sev pa­tikt. Es ne­sā­ku ba­do­ties vai ne­pie­vēr­sos svai­gē­ša­nai, bet iz­pē­tī­ju sa­vu ho­ro­sko­pu.

Dzī­ves vie­tas un psiho­lo­ģis­kais at­balsts

Daudz ie­dves­mas smē­los grā­ma­tā «Sie­vie­tes, ku­ras skrien ar vil­kiem» - kā cil­vēks var ap­zi­nā­ties sa­vu sā­kot­ni un sa­gla­bāt sa­vu et­nis­ku­mu. Ša­jā ķer­me­nī es es­mu lat­vie­te. Vēl arī lie­lu ie­dves­mu man dod vie­ta, ku­rā es dzī­vo­ju. Ka­mēr «mē­tā­jos» pa īrē­tiem dzī­vok­ļiem, ne­bi­ja vie­tas at­bal­sta. Lie­lu at­bal­stu sniedz Dau­ga­va, ku­ru re­dzu pa lo­gu. Ma­nā ho­ro­sko­pā prak­tis­ki nav Ūdens sti­hi­jas un Sa­turns at­ro­das Ziv­ju zī­mē. Kas ir Sa­turns Zi­vīs lat­vie­šu sie­vie­tei? Dau­ga­va!

Mē­ness ma­nā kar­tē at­ro­das Dvī­ņos, es va­ru «pa­vil­kties» uz jeb­ko, gan svai­giem sa­lā­tiem, gan «Mc’Donald’s», va­ru grā­ma­tu plauk­tu aiz­pil­dīt ar vis­da­žā­dā­ko li­te­ra­tū­ru - vie­nā plauk­tā et­no­grā­fi­ja, nā­ka­ma­jā psiho­lo­ģi­ja un psiho­te­ra­pi­ja. Kas at­tie­cas uz pē­dē­jo - es­mu no­klau­sī­ju­sies gan­drīz vi­sas lek­ci­jas, kas in­ter­ne­tā bi­ja at­ro­da­mas lat­vie­šu, krie­vu, an­gļu, nor­vē­ģu va­lo­dā. Tas ir at­balsts, jo ce­ļā uz sva­ra no­me­ša­nu tu esi viens. Un - vis­pār jeb­ku­rā ar ve­se­lī­bu sais­tī­tā ce­ļā tu esi viens, ja vien ne­esi bērns, par ku­ru rū­pē­jas ve­cā­ki. Es šo ce­ļu lau­zu vie­na, ma­ni ne­ču­bi­nā­ja, un es es­mu uz­tre­nē­ju­si «vī­riš­ķo mus­ku­li» - jā, as­tro­lo­ģi­ja un ezo­tē­ri­ka ir vī­riš­ķās tē­mas. Bet caur to man daudz ir ie­dots.

Vien­kār­šī­ba un as­kē­tisms ēdien­kar­tē

Ma­na ēdien­kar­te ir vien­kār­ša un as­kē­tis­ka. Man ir ve­ran­da, ku­rā tiek sēts un stā­dīts - tas ap­vie­nots ar brī­niš­ķī­gu di­zai­nu, kā jau Sva­ru zī­mes sie­vie­tei - un iz­aug za­ļu­mi, dār­ze­ņi. Arī ap mā­ju pu­ķu do­bēs starp zie­diem ir kāds pē­ter­sī­lis, kā­da ru­ko­la. Viss ar mī­les­tī­bu ap­ču­bi­nāts. Da­žā­di kom­bi­nē­jot pa­šas audzē­to, es ra­du tās garš­as, kas tie­ši man ir va­ja­dzī­gas. Vis­pā­rē­jie pie­ņē­mu­mi ne­der. Pie­mē­ram, li­te­ra­tū­rā mi­nēts, ka at­bil­sto­ši ma­nai asins­gru­pai bū­tu jā­dzer za­ļā tē­ja, bet es to vien­kār­ši ciest ne­va­ru. Ta­jā, ko pat­la­ban da­ru, nav ne­kā vis­pā­rī­ga. Tas ir tie­ši man. Un tā ir ar vi­sām die­tām.

Ag­ri gu­lēt, ag­ri cel­ties

Va­ka­rā eju gu­lēt ap pulk­sten des­mi­tiem. Lai­kā no des­mi­tiem līdz div­pa­dsmi­tiem nak­tī strā­dā aug­ša­nas hor­mons, un tad pār­ti­ka la­bi pār­strā­dā­jas. Ce­ļos pēc piec­iem, ap se­šiem, pa­da­ru rī­ta dar­bi­ņus. Un no rī­ta iz­dze­ru ap­mē­ram lit­ru ūdens - tas ir tik, cik man va­ja­dzīgs. Pēc pa­mo­ša­nās ķer­me­nis jū­tas at­pū­ties un ļo­ti vē­las dzert. Ak­nu de­tok­si­kā­ci­ja ilgst līdz kā­diem pulk­sten des­mi­tiem, tā­pēc ne­va­jag tās «trau­mēt» ar ka­fi­ju. Dze­ru krā­na ūde­ni - ne­skrie­nu uz avo­tiem un ne­pēr­ku vei­ka­lā, jo es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka vie­ta, ku­rā es dzī­vo­ju, man dod vis­la­bā­ko ūde­ni. Kat­ra lat­vie­šu sie­vie­te sa­vā bū­tī­bā ir vār­do­tā­ja - pa­ņem krū­zī­ti, dzer un do­mā: «Vai, kāds labs ūden­tiņš!» Kad jū­tu, ka ķer­me­nis ir pa­mo­dies, ap pulk­sten as­to­ņiem, de­vi­ņiem, tad ēdu bro­kas­tis.

Kat­ram savs pa­doms

Brau­cot uz in­ter­vi­ju, do­mā­ju - vai bū­si ga­ta­va uz­klau­sīt, ka ne­kas nav tā, kā iz­ska­tās. Ru­na ir par «dār­ze­ņu as­tro­lo­ģi­ju» (mēs žur­nā­lā to mē­dzam dē­vēt par «pop­kul­tū­ras as­tro­lo­ģi­ju», vis­pā­rē­jas lie­tas, kas der ti­kai ie­dves­mai un pār­do­mām - G. K.). Stāsts, ka tad, kad ir dil­stošs Mē­ness, vi­siem viss dilst, ir blē­ņas. Var pat nākt klāt! No «dār­ze­ņu as­tro­lo­ģi­jas» der in­for­mā­ci­ja, kad sēt un stā­dīt, kad maz­gāt ve­ļu, kad skā­bēt kā­pos­tu. Bet viss pā­rē­jais ir in­di­vi­du­āli - kur un kā­dos stā­vok­ļos kar­tē at­ro­das Mē­ness, kā­da ir Ve­ne­ra. Līdz ar to īs­ti ne­var dot cil­vē­kam pa­do­mus, iz­ejot no sa­vas pie­re­dzes. Ir jā­ie­dzi­ļi­nās vi­ņa kar­tē. Tur­klāt sva­rī­ga ir rī­cī­ba. Var sē­dēt un me­di­tēt uz sva­ru, uz nau­du, uz veik­smi, uz lai­mi - vi­su die­nu, vi­su va­ka­ru, vi­su nak­ti. Tam nav jē­gas, ja tu ne­ko ne­da­ri. Rī­cī­ba pa­rā­dās pēc Ve­ne­ras - kā es jū­tos kā sie­vie­te. Pēc Mar­sa - kā es rī­ko­šos vai ne­rī­ko­šos, kā ma­ni ie­dzīs stū­rī vai - ar ko ma­ni tur jā­ie­dzen, lai es rī­ko­tos.

Sie­vie­tei pa­to­lo­ģis­kās ap­tau­ko­ša­nās pirm­ā pa­kā­pe sā­kas tad, kad vi­ņai ir vai­rāk par as­toņ­des­mit ki­lo­gra­miem. Līdz tam der uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti, die­to­lo­gi, at­tī­rī­ša­nās, plāk­ste­ri. Dau­dziem cil­vē­kiem sva­ra pro­blē­mas sais­tās ar psiho­so­ma­ti­ku, kas iz­pau­žas kā «rī­ša­na». Res­nie cil­vē­ki ir ga­ta­vi iz­mē­ģi­nāt jeb­ko, un uz to bal­stās ve­se­la in­dus­tri­ja. Ārsts, pie ku­ra ir vērts aiziet, ir en­do­kri­no­logs. Pa­ras­ti pie vi­ņiem iet tad, kad jau ir pē­dē­jā sta­di­ja - vē­zis. Bi­ju vi­zī­tē, uz­zi­nā­ju no­de­rī­gas lie­tas, sa­lī­dzi­nā­ju ar as­tro­lo­ģis­ko kar­ti - jā! 80% no tā man de­rē­ja, 20% ne.

Ie­klau­sī­ties se­vī

Ja cil­vē­kam ir liels lie­kais svars, viņš ne­ko ne­grib, viņš ir kā vi­dus­lai­ku mas­kā, ne­ko ne­redz un ne­uz­ver. Ja me­di­ķi un psiho­te­ra­pei­ti zi­nā­tu as­tro­lo­ģi­ju, cil­vē­ce kļū­tu daudz ve­se­lā­ka, jo kar­tē ir pil­na in­for­mā­ci­ja.

Un tas, ko iz­da­rī­jis in­ter­nets, ir draus­mī­gi! Cil­vē­ku prā­tos ie­plu­di­nā­tas dau­dzas ne­īs­tas, ne­va­ja­dzī­gas lie­tas, jo ne­kas jau nav tā, kā iz­ska­tās. Svē­ta­jos rak­stos ir teikts, ka ķer­me­nis pats vi­su zi­na un māk­slī­ga at­tī­rī­ša­na nav ne­pie­cie­ša­ma. Kaut vai no­klau­sie­ties Pē­te­ra Kļa­vas lek­ci­jas, un būs skaidrs, ka daudz kas no­tiek pats no se­vis. Uz­ska­tu, ka se­vi mī­lēt nav at­ļaut ap­ēst kaut ko garš­īgu. As­kē­ze - lūk, pa­tie­sā se­vis mī­les­tī­ba!