TRAĢISKĀ BOJĀEJA. Gagarins ig­no­rē­ja Lat­vi­jas zvaig­žņu tul­ku

 
©TASS/SCANPIX/LETA

Ar Lat­vi­ju cie­ši sais­tī­tais as­tro­logs, grāfs Ser­gejs Vron­skis stāv PSRS sla­ve­nās Zvaig­žņu pil­sē­ti­ņas caur­lai­dē un gai­da. Tū­līt nāks kos­mo­nauts Ju­rijs Ga­ga­rins, kurš jā­brī­di­na: pēc di­vām die­nām li­do­ju­mam nav lab­vē­līgs laiks! Tas būs da­tums, kad no­tiks lik­te­nī­gā ka­tas­tro­fa.

«Es es­mu ar­mi­jas cil­vēks,» uz­klau­sī­jis as­tro­lo­gu, no­teic Ju­rijs. Ir jā­pa­kļau­jas reg­la­men­tam. 27. mar­tā no mā­cī­bu li­do­ju­ma Ju­rijs Ga­ga­rins un in­struk­tors Vla­di­mirs Ser­jo­gins vairs ne­at­grie­žas.

Ļo­ti daudz jau­tā­ju­mu

Abus šā stās­ta gal­ve­nos va­ro­ņus - kos­mo­nau­tu Ju­ri­ju Ga­ga­ri­nu un as­tro­lo­gu Ser­ge­ju Vron­ski - ap­vij da­žā­das le­ģen­das, ci­ta par ci­tu ne­ti­ca­mā­kas un krāš­ņā­kas.

Jo­pro­jām tiek uz­do­ti jau­tā­ju­mi - vai Ga­ga­rins tie­šām li­do­ja kos­mo­sā? Vai vi­ņa tra­ģis­kā bo­jā­eja tre­ni­ņa li­do­ju­ma lai­kā bi­ja ne­ga­dī­jums? Vai ie­mesls - ne­aiz­vērts ven­ti­lis lid­apa­rā­tā vai var­būt PSRS pirm­ā kos­mo­nau­ta aiz­rau­ša­nās ar grā­dī­ga­jiem? Vai ka­tas­tro­fa in­spi­rē­ta tā­pēc, ka Ga­ga­rins pa­dom­ju va­rai bi­ja kļu­vis ne­ērts, jo pā­rāk daudz zi­nā­ja? No­stās­tu un mi­nē­ju­mu ir daudz, cits par ci­tu krāš­ņā­ki un ne­pa­ras­tā­ki. Sla­ve­nā bul­gā­ru gaiš­re­ģe Van­ga pat bi­ja iz­tei­ku­si ver­si­ju, ka kos­mo­nau­tu no­lau­pī­ju­ši cit­pla­nē­tie­ši!

Ap Ser­ge­ju Vron­ski le­ģen­du un ne­ti­ca­mu no­ti­ku­mu tīkls sa­vi­jies vēl blī­vāks. Fi­lo­zo­fi­jas dok­tors, psiho­logs, psiho­te­ra­peits, ķi­rurgs, dzied­nieks, eks­tra­senss, po­li­to­logs, as­tro­logs... Vai tas viss maz ie­spē­jams? Un no ku­rie­nes viņš tāds pēk­šņi ra­dies? Cē­lies no diž­cil­tī­gas dzim­tas? Tie­šām grāfs? Vai to­mēr lat­vie­tis Jā­nis Muiž­zem­nieks, ca­ra ar­mi­jas ofi­cie­ra dēls, kurš 1941. ga­dā ka­ro­ja strēl­nie­ku kor­pu­sā un 1943. ga­dā pār­dē­vē­jās par Ser­ge­ju Vron­ski? Če­kas pro­jekts un le­ģen­da, ko VDK seš­des­mi­ta­jos ga­dos ra­dī­ja kā­du sa­vu mēr­ķu re­ali­zē­ša­nai? Ne­zi­nā­mo ir vai­rāk ne­kā zi­nā­mo.

Viņš esot vei­do­jis as­tro­lo­ģis­kās kar­tes un kon­sul­tē­jis pa­sau­les va­re­nos - Ādol­fu Hit­le­ru, Her­ma­ni Vil­hel­mu Gē­rin­gu, Le­onī­du Brež­ņe­vu, Mi­hai­lu Gor­ba­čo­vu, arī Evu Brau­nu, Mar­lē­nu Dīt­ri­hu un Grē­tu Gar­bo. Tā šo ne­ti­ca­mo dzī­ves­stās­tu va­rē­tu tur­pi­nāt vēl un vēl.

Hruš­čo­va lep­nais au­to

Ab­so­lū­tā pa­tie­sī­ba pa­liek ne­zi­nā­ma, ta­ču do­ku­men­tā­los ki­no kad­ros jo­pro­jām sa­gla­bā­jies pa­ša Ser­ge­ja Vron­ska at­mi­ņu stās­tī­jums.

Krie­vi­jā vei­do­tā fil­mas «Sle­pe­nās zī­mes» si­že­tā as­tro­logs at­mi­nas, ka pie kos­mo­nau­tu kon­sul­tē­ša­nas no­nā­cis ar kād­rei­zē­jā PSRS lī­de­ra Ņi­ki­tas Hruš­čo­va at­bal­stu un līdz­da­lī­bu.

1964. ga­da pa­va­sa­rī pie Vron­ska mā­jas pie­brau­cis lepns au­to, un as­tro­logs aiz­vests uz va­sar­nī­cu pie to­rei­zē­jā PSRS lī­de­ra Ņi­ki­tas Hruš­čo­va, kurš ta­jās die­nās at­zī­mē­jis sa­vu 70. dzim­ša­nas die­nu. Ser­gejs Vron­skis sē­di­nāts pie gal­da, cie­nāts, un PSRS lī­de­ris gri­bē­jis zi­nāt, kā­das per­spek­tī­vas ir pa­dom­ju kos­mo­nau­ti­kas at­tīs­tī­bai.

Pēc pus­stun­du ilg­iem ap­rē­ķi­niem as­tro­logs pa­zi­ņo­jis, ka 1975. ga­da jū­lijs ir pie­mē­rots laiks PSRS un ASV kos­mo­sa kop­pro­jek­tam. (Pa­tie­si -1975. ga­da 15. jū­li­jā kos­mo­sā star­tē­ja «Sojuz-19» un 17. jū­li­jā sa­slē­dzās ar ASV kos­mo­sa ku­ģi «Apollo».) Ņi­ki­tam Hruš­čo­vam tas pa­ti­ka, un viņš pie­dā­vā­ja Ser­ge­jam Vron­skim dar­bu Zvaig­žņu pil­sē­ti­ņā - kon­sul­tēt pa­dom­ju kos­mo­nau­tus.

Zvaig­žņu vī­ri skep­tis­ki

As­tro­lo­ga pie­nā­ku­mos ie­til­pa sa­ga­ta­vot kos­mo­nau­tu un va­do­šo spe­ci­ālis­tu ho­ro­sko­pu kar­tes, ana­li­zēt si­tu­āci­jas kon­krē­tās die­nās, iz­vē­lē­ties lab­vē­lī­gā­kos vai ne­lab­vē­lī­gā­kos lai­kus.

Viņš Ju­ri­ju Ga­ga­ri­nu esot pa­va­dī­jis brau­cie­nā uz ASV, kur ti­cies arī ar brā­ļiem Ke­ne­di­jiem, iz­vei­do­jis vi­ņu un Me­ri­li­nas Mon­ro as­tro­lo­ģis­kās kar­tes, sa­ska­tot ta­jās bo­jā­ejas ris­kus.

Vron­ska kon­sul­tā­ci­jas uz­klau­sī­ja dau­dzi pa­dom­ju eli­tes cil­vē­ki, ta­ču kos­mo­nau­tu Zvaig­žņu pil­sē­ti­ņas va­dī­ba gan pret vi­ņu iz­tu­rē­jās diez­gan skep­tis­ki un no­rai­do­ši.

1966. ga­dā Ser­gejs Vron­skis brī­di­nā­ja, ka kos­mo­sa in­že­nie­rim Ser­ge­jam Ko­ro­ļo­vam ope­rā­ci­jai no­teik­tā die­na 1966. ga­da 14. jan­vā­rī nav lab­vē­lī­ga, un ie­ro­si­nā­ja me­di­cī­nis­ko pa­sā­ku­mu pār­celt uz ci­tu lai­ku. Pēc vie­nas no ver­si­jām, ope­rā­ci­ja bi­ja ik­die­niš­ķa un ne­būt ne bīs­ta­ma, bi­ja jā­lik­vi­dē po­li­pi. Ta­ču no­ti­ka tā, ka Ser­gejs Ko­ro­ļovs uz ope­rā­ci­jas gal­da aiz­gā­ja mū­žī­bā. Sa­zvē­res­tī­bas te­ori­ju pie­kri­tē­ji, pro­tams, ta­jā sa­ska­tī­ja pa­dom­ju spec­die­nes­tu pirk­stu.

Ser­gejs Vron­skis tur­pi­nā­ja kat­ru die­nu vei­dot pro­gno­zes kon­struk­to­riem, kos­mo­nau­tiem, li­do­tā­jiem. Ta­ču jaun­ie, am­bi­ci­ozie pui­ši pret to vi­su iz­tu­rē­jās skep­tis­ki un no­rai­do­ši. As­tro­logs pār­dzī­vo­ja šā­du at­tiek­smi pret sa­vu dar­bu, vi­ņam rū­pē­ja jau­tā­jums: kā­pēc cil­vē­ki ne­grib zi­nāt sa­vu lik­te­ni, ne­grib ti­cēt zvaig­znēm, pēc ku­rām vi­ņi tie­cas?

Trīs­kārt ne­lab­vē­lī­gā die­na

Tātad, 1968. ga­da 25. mar­tā Ser­gejs Vron­skis stā­vē­ja caur­lai­dē un gai­dī­ja Ju­ri­ju Ga­ga­ri­nu (as­tro­lo­ga ne­ga­tī­vo pro­gno­zi Zvaig­žņu pil­sē­ti­ņas va­dī­ba kār­tē­jo rei­zi bi­ja at­stā­ju­si bez ie­vē­rī­bas). Viņš pie­gā­ja pie kos­mo­nau­ta un lū­dza kā­du brī­di uz­ma­nī­bas. Ser­ge­ja Vron­ska brī­di­nā­jums bi­ja la­ko­nisks: 27. mar­tā ne­drīkst li­dot, ir trīs­kārt ne­lab­vē­lī­ga die­na li­do­ju­miem! Ga­ga­rins pa­tei­cās par brī­di­nā­ju­mu un pa­skaid­ro­ja, ka viņš ir ar­mi­jas cil­vēks, kurš ne­drīkst at­teik­ties, un li­do­jums jau arī esot ti­kai mā­cī­bu. Var­būt zvaig­znes kļū­dās, viņš pa­jo­ko­jis.

1968. ga­da 27. mar­tā Ju­rijs Ga­ga­rins ko­pā ar in­struk­to­ru Vla­di­mi­ru Ser­jo­gi­nu kāpj lid­ma­šī­nā. Pēc kā­da lai­ka tā pa­zūd no ra­da­ru ek­rā­niem. Ir no­ti­ku­si ka­tas­tro­fa.

Bo­jā­ejas ver­si­jas

At­tie­cī­bā uz Ju­ri­ja Ga­ga­ri­na nā­vi ek­sis­tē vai­rā­kas ver­si­jas, ta­jā skai­tā tā­da, ka kos­mo­nauts ne­maz nav gā­jis bo­jā, tra­ģē­di­ju in­spi­rē­ju­ši pa­dom­ju spec­die­nes­ti, bet pa­tie­sī­bā kos­mo­nauts sa­vu dzī­vi bei­dzis psi­hi­at­ris­ka­jā klī­ni­kā vai, vei­cot plas­tis­ko ope­rā­ci­ju, pār­ta­pis par ci­tu per­so­nu un pār­cē­lies uz dzī­vi ār­ze­mēs.

As­tro­lo­ģis­kos pē­tī­ju­mus sa­rež­ģī tas, ka nav zi­nāms Ju­ri­ja Ga­ga­ri­na dzim­ša­nas laiks, bez ku­ra pre­cī­zas pro­gno­zes iz­vei­dot nav ie­spē­jams. Vai­rā­kums as­tro­lo­gu, mē­ģi­not pre­ci­zēt un iz­skait­ļot vi­ņa dzim­ša­nas brī­di un iz­vei­dot dzim­ša­nas kar­ti, bal­stī­ju­šies uz Ga­ga­ri­na mā­tes at­mi­ņām. Vi­ņa iz­tei­ku­sies, ka dēls dzi­mis nak­tī vai pa­vi­sam ag­rā rī­ta stun­dā.

At­tīs­tot šo ver­si­ju, Ju­ri­ja Ga­ga­ri­na pa­mat­ho­ros­ko­pa kar­tē ie­zī­mē­jas pa­nā­ku­mi, šarms, drau­dzī­gums, ap­kār­tē­jo cil­vē­ku mī­les­tī­ba. Un vie­nā no va­ri­an­tiem arī ie­spē­ja­mī­ba no­nākt «slēg­ta ti­pa ie­stā­dē», pie kā pie­skai­tā­mas da­žā­das klī­ni­kas. Tā­pat spil­gti ie­zī­mē­jas arī kos­mo­nau­ta sais­tī­ba ar ār­ze­mēm.

Jaun­ākās ver­si­jas, kas pub­lis­ko­tas Krie­vi­jā, no­rā­da uz teh­nis­kiem fak­to­riem. Bi­ju­šais avi­āci­jas in­že­nie­ris Igors Kuz­ņe­covs laik­rak­stam «Kom­so­moļ­ska­ja prav­da» sa­cī­jis, ka re­ak­tī­vās lid­ma­šī­nas ka­bī­ne nav bi­ju­si her­mē­tis­ki no­slēg­ta un Ju­rijs Ga­ga­rins un ot­rais pi­lots Vla­di­mirs Ser­jo­gins bi­ju­ši spies­ti mē­ģi­nāt veikt avā­ri­jas no­lai­ša­nos. Vi­ņi iz­pil­dī­ja no­tei­ku­mus, no­lai­žo­ties no ap­tu­ve­ni 4000 met­ru augs­tu­ma līdz 2000 met­riem, ta­ču no­lai­ša­nās bi­ju­si pā­rāk kra­sa un vi­ņi, ie­spē­jams, zau­dē­ja sa­ma­ņu, kas arī iz­rai­sī­ja ka­tas­tro­fu, uz­ska­ta Igors Kuz­ņe­covs. Sa­vu­kārt se­nāk iz­vei­do­tā iz­mek­lē­ša­nas ko­mi­si­ja at­klā­ja, ka pār­kāp­tas li­do­ju­mu in­struk­ci­jas. To­reiz ap­stāk­ļu no­skaid­ro­ša­na ne­ti­ka pa­beig­ta, jo tā lai­ka PSRS lī­de­ris Le­onīds Brež­ņevs iz­mek­lē­ša­nu slē­dza.