VĒSTURES NOSLĒPUMI. Valdnieki un galma zvaig­žņu tul­ki

 
©SCANPIX/LETA

Jau as­tro­lo­ģi­jas pirm­sā­ku­mos vald­nie­ki ātr­i sa­pra­ta – savs gal­ma as­tro­logs ir vi­sai iz­de­vīgs! Paš­iem zvaigžņu tulkiem gan ne­re­ti nā­cās ba­lan­sēt uz na­ža as­mens starp uz­ti­cī­bu pa­tie­sī­bai, ris­kē­jot krist ka­ra­ļa ne­žē­las­tī­bā, un iz­ma­nī­giem glai­miem, no­dro­ši­not sev ēr­tī­bas un bie­ži arī sa­gla­bā­jot dzī­vī­bu.

Zvaig­znes ka­ra­ļa mī­ļā­ka­jai

Lūk, stāsts, kas vēr­ties par le­ģen­du, no ku­ras vē­lāk at­va­si­nā­ta īsā­ka un ano­nī­mā­ka anek­do­te: reiz Al­man­sors, Fran­ci­jas ka­ra­ļa Lud­vi­ķa XI as­tro­logs, pa­re­ģo­ja, ka vi­ņa mī­ļā­kā, Mar­ga­ri­ta de Sa­se­nā­ža, pa­vi­sam drīz mirs. Pa­tie­si - pēc ne­dē­ļas jaun­ā un zie­do­šā sie­vie­te no­mi­ra no no­slē­pu­mai­nas sli­mī­bas. Ka­ra­lis bi­ja sā­pi­nāts un pār­skai­ties un li­ka as­tro­lo­gu sle­pe­ni iz­grūst pa lo­gu. Bet, kad sar­gi Al­man­so­ru ve­da ga­rām ka­ra­lim, pē­dē­jais pa­in­te­re­sē­jās, vai tad pats zvaig­žņu tulks zi­not, cik vi­ņam at­li­cis dzī­vot. Tas no­smī­nē­ja, ka no­mirs trīs die­nas ag­rāk par pa­šu ka­ra­li. Lud­vi­ķis iz­bi­jās un, drošs pa­liek drošs, kopš tā brī­ža vē­lē­ja as­tro­lo­gu ap­rū­pēt uz to la­bā­ko un lū­kot, lai vi­ņam ne­kā ne­trūk­tu. Tie­sa, vēs­tu­re klu­sē, vai abi pa­tie­si mi­ra ar trīs die­nu star­pī­bu. Vis­ti­ca­māk, ja arī le­ģen­dā mi­nē­tais no­ti­kums ir re­āls, as­tro­logs bi­jis vien ga­na ap­ķē­rīgs, lai iz­vai­rī­tos no priekš­lai­cī­gas nā­ves.

Vi­dus­lai­ku Eiro­pas ka­ra­ļu gal­mos, tā­pat kā dau­dzās ci­tās vie­tās un lie­tās, bez as­tro­lo­giem ne­iz­ti­ka. To bi­ja, vai, cik daudz! Vis­i vald­nie­ki gri­bē­ja zi­nāt, kad la­bāk sākt ka­ru, kāds būs nā­ka­mais gads, ar ko slēgt sa­vie­nī­bas un lau­lī­bas. Starp ci­tu, lie­lā mē­rā tie­ši pa­tei­co­ties kā­dam mo­nar­ham, as­tro­lo­ģi­ja Eiro­pā at­dzi­ma pēc tam, kad te­ju bi­ja iz­zu­du­si.

Tum­sas laik­mets

Pēc Ro­mas im­pē­ri­jas sa­bru­ku­ma (ap 475. g. p.m.ē.) in­te­lek­tu­ālo zi­nā­ša­nu lī­me­nis Eiro­pā pa­ma­zām kri­tās; gandrīz pil­nī­bā iz­zu­da arī zi­nāt­nis­kā un prak­tis­kā as­tro­lo­ģi­ja. Tas ne­no­ti­ka pēk­šņi, bet pro­ce­su pa­āt­ri­nā­ja kris­tie­šu te­olo­gu ne­vē­lē­ša­nās at­zīt as­tro­lo­ģi­ju. Pe­ri­odu starp 500. un 800. ga­du var dē­vēt par Eiro­pas as­tro­lo­ģi­jas «na­dī­ru» jeb zem­āko pun­ktu. Ša­jā lai­kā gal­ve­no­kārt arā­bi bi­ja tie, kas gla­bā­ja un ne­pa­zau­dē­ja no hel­lē­ņiem man­to­tās zi­nī­bas.

Da­ļa se­no dar­bu gla­bā­jās arī klos­te­ru bib­li­otē­kās, ie­spē­jams, pat vi­sai sa­rež­ģī­ti tek­sti, jo zi­nāms, ka no Jo­nas Zie­me­ļan­gli­jā nā­cis Al­kvīns, kurš vē­lāk kļu­va par im­pe­ra­to­ra Kār­ļa Lie­lā as­tro­lo­ģi­jas sko­lo­tā­ju un as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas ini­ci­ato­ru IX gad­sim­tā - tā­tad kaut kur no kaut kā viņš zi­nā­ša­nas bi­ja smē­lies.

Bet pir­mais as­tro­logs prak­ti­ķis, par ku­ru ro­da­mas vēs­tu­res lie­cī­bas, ir kāds Pel­līts, No­rtum­bri­jas Ed­vī­na (val­dī­ja apm. 616.-632. g.) as­tro­logs, ku­ra gal­ve­nais uz­de­vums bi­ja dot ka­ra­lim pa­do­mus ka­ra lie­tās ilg­sto­ša­jā ka­rā ar ķel­tiem. No zi­nāt­nie­kiem ta­jā lai­kā pa­zīs­tams bi­ja Ve­ne­rabls Be­dē (671-735). Viņš at­zī­mē­ja da­žā­du ko­mē­tu ie­tek­mi, tos­tarp arī 729. ga­dā no­vē­ro­to, ku­ru Be­dē uz­ska­tī­ja par «vai­nī­gu» ka­ra­ļa No­rtum­bri­jas Os­ri­ka nā­vē un sa­ra­cē­ņu ie­bru­ku­mā Gal­li­jā. Viņš uz­ska­tī­ja, ka pla­nē­tu kus­tī­ba ie­tek­mē vis­as pa­sau­les no­ti­ku­mus, un šo do­mu tur­pi­nā­ja at­tīs­tīt arī Al­kvīns, Be­dē pēc­te­cis.

Ša­jā pe­ri­odā ar as­tro­lo­ģi­ju tur­pi­nā­ja no­dar­bo­ties arī Mar­se­ļas eb­re­ji un vald­nie­ki, kas va­dī­ja eb­re­ju ka­ra­lis­ti - tā IX gad­sim­tā zē­la un plau­ka Zie­meļ­spā­ni­jā un Dien­vid­fran­ci­jā. Tie­ši no Spā­ni­jas arī jau mi­nē­tais Pel­līts ie­ra­dās pa­kal­pot No­rtum­bri­jas Ed­vī­nam, un tas lie­ci­na arī par da­žā­du Eiro­pas re­ģi­onu saik­ni, ku­ru stip­ri­nā­ja kon­tak­ti starp Spā­ni­jas ķel­tu baz­nī­cu un kop­tiem Ēģip­tē.

Ar bīs­ka­pu un ka­ra­ļu svē­tī­bu

Par as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas ie­vē­ro­ja­mu vei­ci­nā­tā­ju var uz­ska­tīt im­pe­ra­to­ru Kār­li Lie­lo, kurš val­dī­ja pār fran­kiem no 768. līdz 814. ga­dam. Jā­pie­bilst, ka šī at­dzim­ša­na sa­tu­vi­nā­ja Eiro­pas zie­me­ļus un dien­vi­dus: Kār­li Lie­lo sko­lo­ja an­glis Al­kvīns (pats im­pe­ra­tors vē­lāk kļu­va par pras­mī­gu as­tro­lo­gu), sa­vu­kārt va­ja­dzī­ba pēc jaun­iem tek­stiem li­ka di­bi­nāt kon­tak­tus ar mu­sul­ma­ņu pa­sau­li.

No Kār­ļa Lie­lā lai­kiem līdz ka­ra­ļa Ro­ber­ta val­dī­ša­nai (ap 900. g.) as­tro­lo­ģi­jas un as­tro­no­mi­jas mā­cī­ša­nos īpa­ši at­bal­stī­ja bīs­ka­pi un ka­ra­ļi.

As­tro­lo­ģi­ja strau­ji kļu­va po­pu­lā­ra, zvaig­žņu pēt­nie­ku skaits auga augu­mā, to­mēr ti­kai ka­ra­ļi un lor­di va­rē­ja at­ļau­ties as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus. Lai­kā no 11. līdz 14. gad­sim­tam as­tro­lo­ģi­ju lie­lā­ko­ties prak­ti­zē­ja gal­mos, un, iz­ņe­mot me­di­cī­nis­ku pus­i, tai pa­ma­tā bi­ja mun­dāns rak­sturs. (Mun­dā­nā as­tro­lo­ģi­ja pē­ta un skait­ļo pa­sau­les no­ri­ses - gan val­stu un tau­tu lik­te­ņus kon­krē­tā te­ri­to­ri­jā, gan da­bas ka­ta­kliz­mas: vul­kā­na iz­vir­du­mus, ze­mes­trī­ces.) As­tro­lo­gi pār­sva­rā brī­di­nā­ja par ka­riem, epi­dē­mi­jām, ka­tas­tro­fām, re­vo­lū­ci­jām un ci­tām sa­bied­ris­ka­jām un da­bas no­ri­sēm, pē­tot ko­mē­tu pa­rā­dī­ša­nos, Mē­ness fā­zes un pla­ne­tā­ros cik­lus.

As­tro­lo­ģi­jas en­tu­zi­as­ti bi­ja vis­i Fran­ci­jas ka­ra­ļi, sā­kot no Kār­ļa IV līdz Lud­vi­ķim XIII, kā arī krietns bi­rums Svē­tās Ro­mas im­pe­ra­to­ru, tos­tarp «kriet­nais ka­ra­lis Ven­ces­lavs», Ri­čards II, Kār­lis V, Un­gā­ri­jas ka­ra­lis Ma­ti­ašs. Fran­ci­jas Kār­lis V pat at­vē­ra īpa­šu fa­kul­tā­ti Pa­rī­zes uni­ver­si­tā­tē, lai vei­ci­nā­tu as­tro­lo­ģi­jas ap­gū­ša­nu. Šīs fa­kul­tā­tes di­bi­nā­ša­nai sa­vu svē­tī­bu de­va arī pā­vests, lai gan, ie­spē­jams, tas pat ne­bi­ja ne­pie­cie­šams, jo spe­ci­āls 1215. ga­da li­kum­do­ša­nas akts no­tei­ca, ka as­tro­lo­ģi­ja ir viens no uni­ver­si­tā­tes mā­cī­bu priekš­me­tiem.

As­tro­lo­gi vei­do po­li­ti­ku

14. gad­sim­tā, kad liels dau­dzums as­tro­lo­gu vē­lē­jās iz­de­vī­gi ie­kār­to­ties Fran­ci­jas, Itā­li­jas un Vā­ci­jas ka­ra­ļu gal­mos, mun­dā­nā as­tro­lo­ģi­ja kļu­va par va­re­nu biz­ne­su. Šo pro­ce­su sti­mu­lē­ja ju­cek­lī­gais un mai­nī­gais Simt­ga­du karš ar sa­viem bez­ga­lī­gi dau­dza­jiem lī­gu­miem, sa­vie­nī­bām, di­nas­ti­ju lau­lī­bām, kau­jām, ie­bru­ku­miem, kro­nē­ša­nām - un tam vis­am bi­ja ne­pie­cie­ša­ma kva­li­fi­cē­tu as­tro­lo­gu uz­ma­nī­ba!

Kaut arī to lai­ku as­tro­lo­gu pa­re­ģo­ju­mi pa­ras­ti ti­ka iz­teik­ti mig­lai­nām frā­zēm, kas so­lī­ja da­žā­das sēr­gas, ka­rus un ci­tas lie­la ap­mē­ra ne­lai­mes, bi­ja arī daudz pre­cī­zu un veik­smī­gu pro­gno­žu. Pie­mē­ram, vie­na no ie­vē­ro­ja­mā­ka­jām tā lai­ka per­so­nī­bām, Vel­sas as­tro­logs To­mass Brauns, pra­ta no­teikt, kad tiks no­slēgs sva­rī­gais Ar­ra­sas lī­gums starp Fran­ci­jas Kār­li VI­I un Bur­gun­di­jas Fi­li­pu 1435. ga­dā, tur­klāt snie­dza pre­cī­zā­kus nā­kot­nes no­ti­ku­mu ap­rak­stus ne­kā ci­ti vi­ņa lai­ka­bied­ri.

Kār­ļa V di­bi­nā­tā «Col­le­ge de Mait­re Oer­vais» Pa­rī­zē no­dro­ši­nā­ja as­tro­lo­ģis­kās ro­sī­bas kon­cen­trē­ša­nos Fran­ci­jā. Dau­dzi as­tro­lo­gi kal­po­ja par dip­lo­mā­tiem un iz­pil­dī­ja ci­tus uz­de­vu­mus, pie­mē­ram, at­brī­vo­ša­nu pret iz­pir­ku­mu. Ar­nolds no Vil­la­no­vas bi­ja dip­lo­māts Ara­go­nas Pjē­ra II­I (1272-1285) die­nes­tā un bal­vā par sa­snie­gu­miem me­di­cī­nas jo­mā sa­ņē­ma pi­li. Sla­ve­nais fran­ču as­tro­logs An­že­lo Ka­to de Su­pin­jī no Be­ne­ven­to kal­po­ja Bur­gun­di­jas Kār­lim Droš­sir­dī­ga­jam un Fran­ci­jas Lud­vi­ķim XI pē­dē­jos Simt­ga­du ka­ra ga­dos XV gad­sim­ta bei­gās. Bet An­de­lo di Ne­gro, la­bi pa­zīs­tams as­tro­lo­ģis­ko dar­bu au­tors, pat de­vās kā Flo­ren­ces vēst­nieks pie Alek­si­usa Kom­ne­nu­sa, Tra­pe­zun­des im­pe­ra­to­ra.

Šis mun­dā­nās as­tro­lo­ģi­jas uz­plau­ku­ma pe­ri­ods XIV, XV gad­sim­tā li­ka strau­ji at­tīs­tī­ties arī pēt­nie­cī­bai, lai as­tro­lo­ģis­kos pa­re­ģo­ju­mus pa­da­rī­tu pre­cī­zā­kus.

Slik­tās zi­ņas tau­tas iz­klai­dei

Jā­pie­bilst, ka pla­šā va­ja­dzī­ba pēc pa­re­ģo­ju­miem ko­pā ar svēt­bi­jī­gām šaus­mām, ar kā­dām at­tie­cās pret, pie­mē­ram, ko­mē­tām, ne­iz­bē­ga­mi no­ve­da pie mil­zī­gas mun­dā­nās as­tro­lo­ģi­jas po­pu­la­ri­tā­tes, un XIV gad­sim­ta bei­gās as­tro­lo­gi pie­vēr­sās arī vien­kār­ša­jai tau­tai vai, tā sa­kot, «at­vē­ra tir­gu tau­tas ma­sām». Ap 1370. ga­du Pa­olo Da­go­ma­ri Flo­ren­cē esot pub­li­cē­jis pir­mo pro­gno­zi gai­dā­ma­jam ga­dam. Sa­vu­kārt līdz mūs­die­nām sa­gla­bā­ju­sies ir Bla­zi­usa de Pa­rmas iz­do­tā ga­da pro­gno­ze «Sprie­du­mi par 1405. ga­du». Ša­jā dar­bā viņš pa­redz ļo­ti slik­tus lai­ka ap­stāk­ļus, uguns­grē­kus, ku­ģu bo­jā­eju, vī­na, svies­ta, eļ­ļas un grau­du pār­pil­nī­bu (at­tie­cī­gi arī in­flā­ci­ju), zir­gu, mū­ļu un ka­mie­ļu sli­mī­bas, ve­ne­ris­kās kai­tes, mē­ri, ār­lau­lī­bā dzi­mu­šus bēr­nus un na­ba­gu dum­pi. It kā ar šo pe­si­mis­ma pil­no ti­rā­di ne­bū­tu ga­na, pār­sprie­du­ma bei­gās viņš pa­zi­ņo, ka tur­pi­nā­sies karš starp Ve­nē­ci­ju, Flo­ren­ci, Mi­lā­nu, Pā­vi­ju, Dže­no­vu un Ro­mu, tur­klāt pē­dē­jās četr­as pil­sē­tas cie­tīs vis­vai­rāk. Drīz vien (īpa­ši pēc ie­spie­ša­nas ie­rī­ču tā­lā­kas at­tīs­tī­bas) šā­di pa­re­dzē­ju­mi kļu­va ar­vien po­pu­lā­rā­ki - ga­lu ga­lā vien­kār­šie ļau­dis jau ne­kā­das smal­kās iz­klai­des at­ļau­ties ne­va­rē­ja, un pir­mais ga­da al­ma­nahs ta­pa no­dru­kāts jau 1469. ga­dā. Te nu var vilkt pa­ra­lē­les ar mūs­die­nām - ļau­dis rauc de­gu­nu par slik­tām zi­ņām, bet to­mēr tās la­sa un šaus­mi­nās, ap­spriež un rā­jas, gūs­tot sav­da­bī­gu bau­dī­ju­mu.

So­dīt ne­drīkst ap­žē­lot!

Ta­ču at­grie­ža­mies vir­sot­nē, re­ti­nā­ta­jā at­mo­sfē­rā, kur mīt aug­stā­kā aristo­krā­ti­ja.

XVI gad­sim­tā as­tro­lo­ģi­ja kļūst pie­pra­sī­ta un po­pu­lā­ra ar­vien jaun­os Eiro­pas re­ģi­onos - to vei­ci­na dru­kā­tā vār­da iz­pla­tī­ba, re­ne­san­ses kul­tū­ra un ar­vien augo­šais uni­ver­si­tā­šu skaits Zie­meļ­ei­ro­pā un Dien­vid­ei­ro­pā. Pie­mē­ram, Pres­bur­gas uni­ver­si­tā­ti Un­gā­ri­jā ka­ra­lis Ma­ti­ašs Kor­vi­nuss 1500. ga­dā di­bi­nā­ja as­tro­lo­ga Re­gi­omon­ta­na iz­rau­dzī­tā lai­kā. Uni­ver­si­tā­tei bi­ja īs­lai­cī­ga sla­va, pa­tei­co­ties tās as­tro­lo­ģi­jas spe­ci­ālis­tu māk­slai, bet diem­žēl to nā­cās slēgt, jo sā­kās karš ar tur­kiem.

As­tro­lo­gi pa­rā­dī­jās Zie­meļ­vā­ci­jas, Un­gā­ri­jas, Skan­di­nā­vi­jas un Po­li­jas uni­ver­si­tā­tēs un gal­mos; An­gli­jā tie gu­va at­zi­nī­bu īpa­ši strau­ji, jo tie­ši ta­jā lai­kā An­gli­ja bi­ja vi­sai dzi­ļi un pla­ši ie­sais­tī­ju­sies po­li­tis­ka­jās spē­lī­tēs, tur­klāt pa­šā val­stī sā­kās ju­ku lai­ki - pār­eja no fe­odā­lis­ma uz mo­der­nā­kām pār­val­des me­to­dēm. Jā­sa­ka, as­tro­lo­gi no­teik­tā pa­kā­pē jau bi­ja pie­ra­du­ši tikt ie­sais­tī­ti po­li­ti­kas tīk­los, da­ži no vi­ņiem pau­da pat vi­sai ra­di­kā­lus per­so­nī­gos uz­ska­tus, pie­mē­ram, Gil­joms Pos­tels, kurš XVI gad­sim­tā pa­zi­ņo­ja - zvaig­znes vēs­tot, ka Fran­ci­jai lemts būt par vis­pā­rē­jo re­li­ģi­jas un mo­nar­hi­jas cen­tru.

Hen­rijs VI­I bi­ja pir­mais no An­gli­jas ka­ra­ļu ga­rās ķē­des, kas at­bal­stī­ja as­tro­lo­ģi­ju. Tā kā An­gli­jas as­tro­lo­giem trū­ka zi­nā­ša­nu, viņš vai­rāk uz­ti­cē­jās itā­ļu as­tro­lo­gam Vil­ja­mam Pa­rro­nem, kurš ie­priekš bi­ja spod­ri­nā­jis sa­vu re­pu­tā­ci­ju, pa­re­dzot Mi­lā­nas Lud­vi­ķa Sfor­ca kri­ša­nu. Pa­rrone Lon­do­nā ie­kār­to­jās vi­sai ēr­ti, snie­dzot spe­ci­ali­zē­tus pa­do­mus ba­gā­ta­jiem un va­re­na­jiem, bet tau­tas ma­sām pa­lai­kam pa­me­tot kā­du vis­pār­īgu pa­re­ģo­ju­mu. Viņš arī pir­mais An­gli­jā 1481. ga­dā uz­sā­ka re­gu­lā­ru ga­da­grā­ma­tu iz­do­ša­nu, ta­ču zau­dē­ja lab­vē­lī­bu pēc tam, kad pa­re­ģo­ja il­gu un lai­mī­gu dzī­vi ka­ra­lie­nei... īsi pirms vi­ņas nā­ves. Jā­sa­ka, vald­nie­ka aiz­bild­nie­cī­ba to­laik bi­ja bū­tisks fak­tors - tā pa­vē­ra vi­sus ce­ļus, bet tās zau­dē­jums aiz­slē­dza vi­sus vār­tus. Val­do­šās ap­rin­das ār­kār­tī­gi jū­tī­gi re­aģē­ja uz as­tro­lo­gu pub­lis­ka­jiem iz­tei­ku­miem, un da­ži no vi­ņiem XVI gad­sim­ta sā­ku­mā ti­ka arī so­dī­ti ar nā­vi par ne­uz­ma­nī­giem pa­re­ģo­ju­miem. Kā­du as­tro­lo­gu, Ro­ber­tu Al­le­nu, val­dī­ba sau­ca pie at­bil­dī­bas par to, ka viņš pa­re­dzē­ja ka­ra­ļa Edu­ar­da VI pār­ag­ro nā­vi. Starp ci­tu, lik­te­ņa iro­ni­jas dēļ šis pa­re­dzē­jums iz­rā­dī­jās pa­tiess...

Sa­vu­kārt ka­ra­lis Hen­rijs VI­II (1509-1547) pret as­tro­lo­ģi­ju izturējās ar īpa­šu en­tu­zi­as­mu un bīs­ka­piem aiz­lie­dza to pat kri­ti­zēt. Vi­ņa lai­kā arī gal­ma po­li­ti­kas svarīgākās per­so­nas iz­man­to­ja as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus, bet vi­ņam pa­šam pa­do­mus snie­dza vā­cie­tis Ni­ko­la­e Krat­cers un an­glis Džons Ro­bi­nē. Ro­bi­nē tur­pi­nā­ja kal­pot arī Hen­ri­ja pēc­te­cei Ma­ri­jai I - vi­ņa kon­sul­tē­jās sais­tī­bā ar sa­vas mā­sas un sān­cen­ses prin­ce­ses Eli­za­be­tes plā­niem, ka­mēr tā sa­vu­kārt ap­sprie­dās ar to­laik vēl jaun­iņo, bet vē­lāk ie­vē­ro­ja­mo as­tro­lo­gu, okul­tis­tu un ma­te­mā­ti­ķi Džo­nu Dī par Ma­ri­jas no­do­miem.

Ka­ra­lis­kā cen­zū­ra

An­gļu as­tro­lo­ģi­ja daudz pa­rā­dā kon­ti­nen­ta as­tro­lo­giem, to­mēr vie­nu no gal­ve­na­jiem at­tīs­tī­bas sti­mu­liem de­va iz­ci­lā itā­ļu ma­te­mā­ti­ķa Dže­ro­ma Kar­dā­na vi­zī­te - viņš ie­ra­dās pēc as­tro­lo­ga, ka­ra­ļa Edu­ar­da audzi­nā­tā­ja Džo­na Čī­ka uz­ai­ci­nā­ju­ma, lai Edu­ar­dam VI iz­vei­do­tu ho­ro­sko­pu.

Vi­ņa ap­cie­mo­jums gan pats par se­vi ne­bi­ja īpa­ši veik­smīgs, un da­žas pro­gno­zes bi­ja pat ab­sur­das (pie­mē­ram, at­kal jau pa­re­ģo­jot il­gu mū­žu ka­ra­lim, kas drī­zu­mā no­mi­ra pa­vi­sam jauns), to­mēr viņš bi­ja tā lai­ka sla­ve­nī­ba, viens no zi­nāt­nes spī­dek­ļiem un at­stā­ja ne­iz­dzē­ša­mu ie­spai­du uz jaun­ajiem ma­te­mā­ti­ķiem - jau mi­nē­to Džo­nu Dī un Le­onar­du Dig­su. Tie­ši šie abi arī kļu­va par īs­te­na­jiem An­gli­jas as­tro­lo­ģi­jas pa­mat­li­cē­jiem. Džons Dī kon­sul­tē­ja Eli­za­be­ti tās ie­slo­dzī­ju­ma lai­kā un pēc šīs sa­ru­nas kļu­va par ka­ra­lis­ko as­tro­lo­gu. Dī spī­do­ši iz­vē­lē­jās Eli­za­be­tes kro­nē­ša­nas lai­ku 1558. ga­dā, un vē­lā­ka­jos ga­dos ka­ra­lie­ne un va­do­šie valsts dar­bi­nie­ki vi­ņu iz­man­to­ja arī kā ce­ļo­jo­šu dip­lo­mā­tu un spie­gu. Viens no vi­ņa sva­rī­gā­ka­jiem pie­nā­ku­miem bi­ja pa­lī­dzī­ba iekš­po­li­ti­kas vei­do­ša­nā, īpa­ši ta­jā, kas at­tie­cās uz ie­spē­ja­mo ka­ra­lie­nes lau­lī­bu - Dī pē­tī­ja Eiro­pas kņa­zu un ka­ra­ļu na­tā­lās (dzim­ša­nas) kar­tes.

Eli­za­be­te bi­ja gud­ra ka­ra­lie­ne un sa­pra­ta, kāds spēks tau­tas va­dī­ša­nā bi­ja pa­re­ģo­ju­miem. Tā­pēc vi­ņa, kā jau to bi­ja da­rī­ju­ši arī vai­rā­ki vi­ņas priekš­gā­jē­ji, ie­ro­be­žo­ja ne­lab­vē­lī­gu pa­re­ģo­ju­mu iz­pla­tī­bu sa­bied­rī­bā. Jau 1530. ga­dā im­pe­ra­to­ra sūt­nis Ča­pu­ī sa­vam as­tro­lo­ģis­ki do­mā­jo­ša­jam pat­ro­nam Kār­lim V klās­tī­ja par pro­gno­žu ie­tek­mes spē­ku uz bri­tu vien­kār­šās tau­tas emo­ci­jām; to ņe­mot vē­rā, val­dī­ba aiz­lie­dza iz­pla­tīt drū­mos No­stra­da­ma pa­re­ģo­ju­mus 1558. ga­dam - tas ti­ka da­rīts, lai ne­iz­cel­tos ne­mie­ri.

Pa­ti Eli­za­be­te ti­ka jo īpa­ši cie­nī­ta pēc tam, kad īs­tā an­gļu mie­rā ig­no­rē­ja 1577. ga­da ko­mē­tu, ku­ras pa­rā­dī­ša­nās bi­ja kļu­vu­si par īs­tu bu­bu­li. Eli­za­be­te tur­klāt bi­ja tik sa­prā­tī­ga vald­nie­ce, ka pa­re­ģo­ju­mus un pro­gno­zes ne­aiz­lie­dza pil­nī­bā, ti­kai maz­liet tās cen­zē­ja - lai tau­tai mie­rī­gāks prāts un tā rā­mi da­rī­tu, kas tai jā­da­ra. Ap 1600. ga­du An­gli­jā ti­ka iz­do­ti ap­mē­ram 60 al­ma­na­hi, bet kopš 1581. ga­da val­dī­ba aiz­lie­dza ta­jos ap­spriest tā­dus jau­tā­ju­mus kā tro­ņa man­to­ša­na vai ka­ra­lie­nes kā­zas.

Pre­cī­zi pa­redz vald­nie­ka nā­vi

Pēc ka­ra­lie­nes Eli­za­be­tes nā­ves An­gli­jā no­ti­ka lie­las iz­mai­ņas, ku­ru kul­mi­nā­ci­ja bi­ja pil­so­ņu karš un tam se­ko­jo­ša re­pub­li­ka. As­tro­lo­ģi­jai bi­ja lie­la lo­ma ma­su po­li­ti­kā, tā ti­ka iz­man­to­ta vis­os lī­me­ņos. As­tro­lo­gi pie­vēr­sās arī vien­kār­šo ļau­žu kon­sul­tē­ša­nai. Vis­pār to­laik as­tro­lo­giem An­gli­jā bi­ja ma­zas po­li­tis­kās pie­de­rī­bas iz­vē­les ie­spē­jas un dau­dzi ļo­ti sim­pa­ti­zē­ja re­vo­lū­ci­jai, lai gan bi­ja arī tā­di, kas kal­po­ja kro­nim.

1660. ga­dā An­gli­jā ti­ka at­jau­no­ta mo­nar­hi­ja, un as­tro­lo­ģi­ja uz kā­du lai­ku sa­gla­bā­ja sa­vu po­pu­la­ri­tā­ti. Dau­dzi no va­do­ša­jiem in­te­lek­tu­āļiem iz­rā­dī­ja par to in­te­re­si, bet, pie­mē­ram, do­mā­tājs un al­ķī­mi­ķis Eli­ass Eš­mols vai­rā­kas rei­zes kon­sul­tē­ja Kār­li II par to, ku­rā lai­kā vi­ņam vis­la­bāk teikt sva­rī­gas ru­nas. Pa­tie­sī­bā Kār­ļa II in­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju bi­ja tik lie­la, ka Fran­ci­jas Lud­vi­ķis XIV 1669. ga­dā li­ka sūt­ņa sta­tu­sā pie vi­ņa do­ties as­tro­lo­gam, aba­tam Preg­no­nam. Jā­teic, ka­ra­lis gan bi­ja vī­lies, kad aba­tam ne­iz­de­vās pa­rei­zi pro­gno­zēt zir­gu skrie­ša­nās sa­cīk­šu uz­va­rē­tā­jus…

Tik­mēr pā­rē­jā Eiro­pā as­tro­lo­ģi­ja tur­pi­nā­ja pa­pla­ši­nāt sa­vas po­zī­ci­jas. To­reiz tei­ca, ka «as­tro­lo­ģi­ja val­da dau­dzos Eiro­pas gal­mos». Gal­ve­nie cen­tri arī pēc XV gad­sim­ta vi­dus pa­li­ka Itā­li­ja un Fran­ci­ja. Itā­li­jā, pie­mē­ram, ne­rau­go­ties uz tra­di­ci­onā­la­jiem baz­nī­cas aiz­sprie­du­miem pret ju­di­ci­āro jeb pro­gno­žu as­tro­lo­ģi­ju, pā­ves­ta mīt­ne to­mēr kļu­va par vi­su vei­du as­tro­lo­ģi­jas cen­tru.

Viens no tā lai­ka sla­ve­nā­ka­jiem re­ģiem, bez šau­bām, bi­ja No­stra­dams, ku­ra pa­re­dzē­ju­mus ap­spriež vēl šo­balt­dien. Tā­pat kā vi­ņa lai­ka­bied­ri, No­stra­dams as­tro­lo­ģi­ju sais­tī­ja ko­pā ar ma­ģi­ju. Vi­ņa pa­kal­po­ju­mus iz­man­to­ja Fran­ci­jas ka­ra­lis­kā ģi­me­ne. Līdz pat sa­vai nā­vei 1566. ga­dā No­stra­dams kal­po­ja ka­ra­lie­nei mā­tei Kat­rī­nai de Me­di­či, vi­ņas vī­ram Hein­ri­ham II un di­viem vi­ņas dē­liem - Fran­cis­kam II un Kār­lim IX. Kat­rī­na iz­man­to­ja vis­maz četr­u as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus. Viens no vi­ņiem, arī to lai­ku sa­mē­rā ie­vē­ro­ja­ma per­so­na Lu­ka Gau­ri­ko, sa­ga­ta­vo­ja pa­re­ģo­ju­mu par Hein­ri­hu II, brī­di­not par nā­ves bries­mām vai re­dzes zau­dē­ša­nu, ja viņš cī­nī­sies du­elī no­slēg­tā tel­pā, tur­klāt vis­lie­lā­kā bīs­ta­mī­ba ir 41 ga­da ve­cu­mā. Kat­rī­na ša­jā jau­tā­ju­mā vēr­sās arī pie No­stra­da­ma, bet viņš ap­stip­ri­nā­ja, ka tas tā va­rē­tu būt. Tie­ši 41. dzī­ves ga­dā Hein­rihs no­mi­ra no ie­vai­no­ju­ma gal­vā, ko da­bū­ja bru­ņi­nie­ku du­elī… Arī šis no­ti­kums nu jau ap­vīts le­ģen­dām.

Drīz pēc tam se­ko­ja as­tro­lo­ģi­jas pār­ie­ša­na ci­tā sta­tu­sā, no­riets un kār­tē­jais uz­plau­kums, ta­ču tas jau ir cits stāsts - par ci­tiem vald­nie­kiem un vi­ņu zvaig­žņu tul­kiem.

*

Pil­sē­tu bū­vē pēc as­tro­lo­ga no­rā­dī­ju­ma

Svē­tās Ro­mas im­pe­ra­to­ra Kār­ļa IV jeb Če­hi­jas ka­ra­ļa Kār­ļa I val­dī­ša­nas laiks bi­ja uz­plau­ku­ma pe­ri­ods vi­sai Če­hi­jai. Kār­lis IV bi­ja tiem lai­kiem ne­pa­ras­ti iz­glī­tots cil­vēks, viņš ru­nā­ja pie­cās va­lo­dās, bi­ja tuvs dzej­nie­ka un fi­lo­zo­fa Pet­rar­kas draugs, di­bi­nā­ja pir­mo uni­ver­si­tā­ti Vi­dus­ei­ro­pā un Austrum­ei­ro­pā. Viņš iz­vēr­sa ak­tī­vu būv­nie­cī­bu Prā­gā. Un, pro­tams, arī vi­ņam bi­ja savs gal­ma as­tro­logs, pat vai­rā­ki, kas pro­gno­zē­ja drī­zu Prā­gas vēs­tu­ris­kās da­ļas Ma­la Stra­na, kas at­ro­das kal­na ga­lā eso­šā Praž­ski Gra­da jeb Prā­gas cie­tok­šņa, ka­ra­ļa re­zi­den­ces pie­kā­jē, iz­nī­cī­bu uguns­grē­kā. Ka­ra­lis pie­ņē­ma lē­mu­mu bū­vēt pil­sē­tu otr­pus Vlta­vas upei. Abas pil­sē­tas da­ļas sa­vie­no sla­ve­nais Kār­ļa tilts, arī­dzan šī ka­ra­ļa bū­vēts. In­te­re­san­ti, ka vald­nieks at­klā­ja til­ta būv­nie­cī­bu, sa­vām ro­kām ie­lie­kot pir­mo pa­mat­ak­me­ni 1357. ga­da 9. jū­li­jā tie­ši pulk­sten 5.31, tā­dē­jā­di ie­vē­ro­jot skait­ļu spo­guļ­li­ku­mu: šo vir­kni var la­sīt no abiem ga­liem vie­nā­di - 1357 9 7 5 31. Tur­klāt ta­jā die­nā un stun­dā Sau­le bi­ja sa­vie­no­ju­mā ar Sa­tur­nu, kas ti­ka tul­kots kā rī­ta zvaig­znes uz­va­ra pār ot­ras pla­nē­tas (lai­ka sim­bo­la) iz­nī­ci­no­šo spē­ku. Til­tu bū­vē­ja ļo­ti il­gi - vai­rāk ne­kā 100 ga­du; šo pro­ce­su ap­vij le­ģen­das, ta­ču tas pa­tie­si (vis­maz līdz šim) lai­ku ir uz­va­rē­jis.

Par pa­tie­sī­bu - uz sār­ta

1326. ga­dā Nea­po­les gal­mā no­ti­ka līk­smas svi­nī­bas - vis­i svi­nē­ja ma­zās prin­ce­ses pie­dzim­ša­nu, ko Dievs bi­ja at­sū­tī­jis Ka­lab­ri­jas Kār­lim, Nea­po­les ka­ra­ļa An­žu­jas Ro­ber­ta ve­cā­ka­jam dē­lam, un vi­ņa sie­vai Ma­ri­jai ie­priekš mi­ru­šo bēr­nu vie­tā. Ti­kai gal­ma as­tro­logs bi­ja no­rū­pē­jies. Ja lik­te­nis ka­ra­lis­ka­jam pār­im vairs man­ti­nie­kus ne­dā­vās, šī ma­zu­lī­te ar zel­tu iz­šū­ta­jos auti­ņos kļūs par sa­va tē­va man­ti­nie­ci, par nā­ka­mo ka­ra­lis­tes vald­nie­ci! Pa­gai­dām vi­ņa, ne­ko ne­no­jau­šot, sal­di dus sa­vā šū­pu­lī­tī, bet as­tro­lo­gam Če­ko d`As­ko­li jā­pie­ņem sa­rež­ģīts lē­mums: vai sa­gla­bāt sa­vu pri­vi­le­ģē­to stā­vok­li gal­mā, sa­so­lot ma­za­jai lai­mī­gu dzī­vi un vi­sā­dus la­bu­mus, vai arī būt go­dī­gam un sa­gla­bāt uz­ti­cī­bu sa­vam aiz­bil­dnim - ka­ra­lim un, ris­kē­jot ar vi­ņa lab­vē­lī­bas zau­dē­ša­nu, pa­zi­ņot pa­tie­sī­bu: ar ga­diem ma­zā prin­ce­se uz­rā­dīs tiek­smes pa­do­ties viegl­prā­tī­bai un ne­ie­vē­rot ti­ku­mus… D`As­ko­li pa­li­ka uz­ti­cīgs ka­ra­lim un as­tro­lo­ģi­jai. Viņš pa­tei­ca pa­tie­sī­bu, par ko ti­ka iz­slēgts no gal­ma un zau­dē­ja ka­ra­lis­ko aiz­bild­nie­cī­bu. Pēc kā­da lai­ka sa­ska­ņā ar in­kvi­zī­ci­jas sprie­du­mu vi­ņu sa­de­dzi­nā­ja uz sār­ta. Bet ma­zā prin­ce­se tik­mēr iz­au­ga, kļu­va par ka­ra­lie­ni Džo­van­nu I un iz­pel­nī­jās bē­dī­gu sla­vu ar sa­vu va­ļī­go uz­ve­dī­bu, dau­dza­jām skan­da­lo­za­jām lau­lī­bām un ne­kriet­no po­li­ti­ku. Tāds to­reiz bi­ja laiks - no vie­nas pus­es, as­tro­lo­ģi­jas uz­plau­kums, bet no ot­ras - as­tro­lo­gu traus­lais līdz­svars, ne­aiz­sar­gā­tī­ba pret šīs pa­sau­les va­re­no un­tu­miem.

__

Rak­stā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no S. Bu­ri­gi­na, V. Jer­jo­mi­na, N. Šei­ko, N. Vo­lo­ši­nas, V. Ka­re­ļi­na, M. Bei­džen­ta, N. Kem­pi­ona, Č. Hār­vi­ja u.c. dar­biem.

 

Rīgas namu pārvaldnieks