PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Romiešu un grieķu nozīmīgākie svētki. Jūlijs, augusts, septembris

 
©Wikipedia

Jūlijā, augustā un septembrī Senajā Romā un Grieķijā risinājās dažādi svētki, kuros ar rituāliem tika godināti dievi. Valdīja vispārēja jautrība, notika dažādas spēles un sacensības. Svētkos tika godināts Jupiters, Neptūns, Venera un Apollons jeb Fēbs, kas simbolizē Sauli.

Jūlijs. Apolona spēles un jūras svētki

Lai cildinātu dievu Apollonu jeb Fēbu, no 6. līdz 3. jūlijam rīkoja Apollona spēles. Šo svētku laikā īpaši tika godinātas dieva dziedināšanas spējas, kas bija nozīmīgas ne tikai ikdienā, bet arī kara laikā.

Pirmsākumos svētki notika tikai vienu dienu - 13. jūlijā, bet vēlāk pārvērtās par jautrību vairāku dienu garumā. Apollona spēļu laikā tika rīkotas teātra izrādes, spēles cirkā, kaujas ratu sacensības, notika tirgus un vērša upurēšanas ceremonijas. Svētku dalībnieki rotājās ar vainagiem un, neskatoties uz vasaras karstumu, plaši apmeklēja pasākumus. Svinības tika rīkotas arī mājās, ģimenes lokā.

Jūras dievu Poseidonu jeb Neptūnu godināja 23. jūlijā Neptunāliju svētkos. Poseidonam jeb Neptūnam jūrasbraucēji rituālos lūdza drošu jūras ceļojumu, dažkārt ziedojot zirgus. Viņi cerēja, ka dievs nesūtīs vētras vai to laikā jūrasbraucējus pasargās. Varenajam trijžubura turētājam par godu tika sacerētas himnas, kurās jūras valdniekam tiek lūgts būt labsirdīgam un palīdzēt kuģot droši. Viņš, tumšmatainais un varenais jūras valdnieks, spēja radīt labu ceļavēju un mierīgas straumes, kā arī sniegt valgmi tīrumiem. Senajā Grieķijā jūras dievs bija populārāks jūrnieku vidū, bet Romā viņu cildināja galvenokārt saistībā ar lauku apūdeņošanu. Poseidons jeb Neptūns tika godāts kā ūdens dievs, un cilvēki lūdza viņam atvairīt sausumu un sniegt auglību dāvājošo valgmi. Svētki tika svinēti zaļumos, zaru nojumēs, dzerot ar ūdeni sajauktu vīnu, lai nebūtu karsti. Visur valdījusi līksmība, orģijas. Par godu dievam tika upurēts bullis, no kura daļa tika pagatavota pašu mielastam un daļa ziedota jūras valdniekam.

Antīkajā kalendārā Neptunāliji nosaukti par Neptūna spēlēm un dzīrēm - «Neptune ludi et feriae». Svētku laikā notikusi arī vizināšanās ar laivām, tā godinot bagātīgos ūdeņus, kurus Poseidons jeb Neptūns pārvalda, ceļojot ar saviem jūras zirgiem. Tā kā Poseidons jeb Neptūns cieši saistīts ar zirgiem, protams, notika arī zirgu skriešanās sacensības.

Neptunāliji tika uzskatīti arī par labu dienu, lai sāktu lauku apūdeņošanu. Šo smago darbu veica vergi, bet citiem bija brīvdiena, arī tiesas tad nenotika.

Iesākumā Neptunāliji bija privāti svētki, ko svinēja ģimenē, bet pēc tam, kad Agripa Marsa laukumā Poseidonam jeb Neptūnam uzcēla templi, tie kļuva par lieliem un publiskiem svētkiem, kurus svinēja divas dienas.

Mūsdienās Neptunāliju idejai līdzinās Jūras svētki, kuri arī tiek svinēti jūlijā.

Augusts. Lai laba vīnogu raža!

Senajā Romā 19. augustā rīkoja svētkus, lai atzīmētu vīnogu audzēšanas sākumu un lūgtu Zevam jeb Jupiteram labu laiku - daudz lietus, bez vētras un krusas. Lai to izlūgtos, dievam upurēja jēru. Šajos svētkos godināja arī dievieti Afrodīti jeb Veneru, kura tika uzskatīta arīdzan par dabas un dārzu aizbildni.

Senajā Grieķijā augusts bija īpašs ar to, ka šajā mēnesī cildināja dievišķo varoni Hēraklu. Pieminot viņa nāvi, atēnieši rīkoja svētkus Hērakla svētnīcā ārpus Atēnām.

Hērakls (grieķu val. - Ἡρακλῆς) bija varonis sengrieķu mitoloģijā. Viņš bija pusdievs, Alkmēnes un dieva Zeva jeb Jupitera dēls. Dievs ar viltu parādījās Alkmēnes vīra tēlā, piemānīja viņu, un tā radās Hērakls. Bet dieviete Hēra jeb Jūnona bija nogurusi no vīra Zeva jeb Jupitera neuzticības, tāpēc aizsūtīja divas čūskas, lai tās nožņaudz bērnu. Taču jaundzimušais jau bija pietiekami spēcīgs un pats nogalināja tās. Hēra jeb Jūnona ienīda Hēraklu un vēlāk uzsūtīja viņam vājprātu. Prāta aptumsumā Hērakls nogalināja savus bērnus. Kad prāts atgriezās, viņš gribēja attīrīties no grēkiem un vērsās pie Delfu orākula. Orākuls Pītija nolēma, ka Hēraklam vajadzēs kalpot Mikēnu valdniekam Eristejam, izpildot visas viņa pavēles. Valdnieks viņam uzdeva veikt 12 varoņdarbus. Pēc Eristeja uzdevumu pabeigšanas Hērakls pievienojās varonim Jāsonam un argonautiem, kuri devās meklēt zelta aunādu. Par šiem varoņdarbiem cilvēki Hēraklu neaizmirsa arī pēc viņa nāves.

Septembris. Poētiskais kalendārs un mistēriju laiks

1. septembrī tika rīkoti svētki par godu dievietei Hērai jeb Jūnonai un dievam Zevam jeb Jupiteram, kuram par godu šajā datumā atklāti divi tempļi. Svinīgajos pasākumos piedalījās arī imperators Augusts, kurš aktīvi darbojās Senās Romas kultūras dzīves organizēšanā. Ar imperatora gādību ticis izdots arī poētiskais kalendārs. Šādu kalendāru antīkajā pasaulē radīja dzejnieks Ovīdijs un to nosauca par «Fāstiem».

Senajā Romā kalendārs bija grāmata, kurā kolēģijas locekļi hronoloģiskā secībā atzīmēja svētku dienas, dienas, kad varēja strādāt un pieņemt svarīgus lēmumus. Dienas bija veltītas kādam no dieviem, bija valsts svētki, tirgus dienas un dienas, kad nedrīkstēja nodarboties ar noteiktām lietām - spriest tiesu, pieņemt jaunus likumus, rīkot tautas sapulces, ievēlēt maģistrus (valsts amatpersonas), slēgt laulības. Tos faktus, kuri bija vēsturiski sevišķi svarīgi, kalendārā atzīmēja pats Romas imperators Augusts. Valdnieks atjaunoja senās svētku tradīcijas un rūpējās, lai izdotu grāmatas, kas saistītas ar sakrāliem rituāliem, un arī poētisko kalendāru «Fāsti».

«Fāsti» bija ne tikai kalendārs, bet arī sava veida annāles, jo tur ierakstītas gan uzvaras un sakāves, gan jaunu likumu parādīšanās laiks, gan konsulu, cenzoru un pretoru valdīšanas laiks. Ovīdija (43. g. p.m.ē. - 18. g. m.ē.) dzīve, personība un literārā darbība cieši saistīta ar Oktaviāna Augusta valdīšanas laiku (27. g. p.m.ē. - 14. g. m.ē.). Šo laika posmu romiešu literatūras vēsturē dēvē par zelta laikmetu. Augusta izstrādātā ideoloģiskā programma paredzēja plašu senču tikumu un paražu restaurāciju. Liela loma ideoloģiskās politikas īstenošanā tika ierādīta literatūrai un mākslai. Tāpēc Ovīdijs, lai iegūtu valdnieka labvēlību, radīja darbu, kas veltīts nacionālai tematikai, bet rakstītu tādā formā, kādu vēl nebija izmantojis neviens autors. Ovīdijs vēlējās radīt darbu, kas gūtu popularitāti sabiedrībā un būtu arī pamācošs, kurā tautas ticība savienotos ar vēsturi, mītiem, astronomiju un fantāziju, kurā jūtama antīko laiku daba un dzīve. Lai šo ieceri realizētu, viņš nolēma romiešu kalendāru padarīt poētisku, tēlaini pastāstot par svētkiem katrā mēnesī un dieviem veltītajiem rituāliem.

Olimpa vareno dievu Zevu jeb Jupiteru romieši cildināja arī no 4. līdz 19. septembrim, rīkojot romiešu spēles, kurās piedalījās atlēti, dejotāji, flautas spēlmaņi, jokdari, dievu un dieviešu statuju nesēji. Spēles sākās ar gājienu un turpinājās ar ratu sacīkstēm, skriešanu, cīkstēšanos, vingrošanas sacensībām un teatrāliem priekšnesumiem. Šādas romiešu spēles un Zeva jeb Jupitera godināšana aizsākās, lai nodrošinātu viņa palīdzību un uzvaru karā. Karavadoņi pirms cīņas apsolīja Zevam jeb Jupiteram uzvaras gadījumā sarīkot svētkus. Bet vēlāk šie svētki tika ierakstīti septembra kalendārā.

13. septembrī notika īpašs bankets par godu Zevam jeb Jupiteram, bet tajā pieminēja arī Atēnu jeb Minervu un Hēru jeb Jūnonu, visi kopā viņi veidoja Kapitolija triādi, kas Senajā Romā bija svarīgi dievi. Zevs jeb Jupiters - dievu un cilvēku valdnieks, Hēra jeb Jūnona - viņa māsa un sieva, bet Atēna jeb Minerva - viņa meita, simbolizējot gudrību. Šīm dievībām svinību sākumā tika upurēta balta tele un vēlāk piedāvāti ēdieni un spēlēta mūzika.

Antīkajā pasaulē valdīja dievu kulti, mitoloģiska domāšana un tika radītas mistērijas, kuru laikā ļāvās jautrībai un baudām, lai cildinātu dzīvi un to izjustu visās niansēs. Tāpēc Senajā Grieķijā septembrī rīkoja arī svētkus Eleisīnas mistērijas. Šis kults tika veltīts dievietei Dēmetrai jeb Cererai un Persefonei. Saskaņā ar mitoloģisko vēstījumu, dieviete nolaidās pazemes valstībā, lai atgrieztu dzīvībai savas meitas Persefones dvēseli. Tāpēc reizi gadā septembrī svētceļnieki no visas Grieķijas ieradās Eleisīnā. Saskaņā ar leģendu, tieši tur no zemes izlauzās kāds milzīgs spēks - dzīvā Persefone.

Dēmetra jeb Cerera bija auglības dieviete un lauksaimniecības aizgādne. Viņa tika uzskatīta par labvēlīgu dievieti, jo mācīja cilvēkiem art un apsēt laukus, palīdzēja zemkopības darbos, kas ļāva rudenī iegūt labu ražu. Dievietes simboli bija pārpilnības rags, kvieši, lāpa un maize. Dēmetra jeb Cerera bija titāna Krona un titanīdas Rejas meita, Poseidona, Zeva, Hēras, Aīda un Hestijas māsa. Viņai savukārt bija meita Persefone, kuras tēvs bijis pats dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters. Mīti vēsta, ka Persefone pieaugot kļuva ļoti skaista un viņai pievērsa lielu uzmanību dievu panteonā. Dievietei patika rotaļāties ziedošās pļavās un ielejās, bet tam drīz bija lemts beigties, jo Persefoni sev bija noskatījis pazemes dievs Aīds. Viņš pierunāja zemes dievieti Gaju izaudzēt neparasti skaistu ziedu, ar ko piesaistīt Persefones uzmanību, un tajā brīdī, kad daiļava pastiepa roku pēc zieda, atvērās zeme, savos ratos parādījās Aīds, saķēra Persefoni un nozuda zemes dzīlēs.

Kad Dēmetra jeb Cerera pamanīja meitas pazušanu, viņa pameta Olimpu un večiņas izskatā devās meklēt, taču nesekmīgi. No dievietes bēdām visa zeme kļuva kā izmirusi un neauglīga, jo viņa nespēja domāt ne par ko citu, tikai par meitas glābšanu. Noskumusi un dusmīga Dēmetra jeb Cerera devās uz Eleisīnu, sēdēja uz sēru akmens pie jaunavu akas, kur Eleisīnas valdnieka meitas viņu pamanīja un nolēma aizvest pie sava tēva. Viņš izlēma nolīgt dievieti večiņas izskatā par savas sievas palīdzi, aukli. Dieviete auklējamajam zēnam slepus deva ambroziju un rūdīja ugunī, lai padarītu viņu nemirstīgu, bet tad, kad to pamanīja valdnieka sieva un sāka kliegt, Dēmetra jeb Cerera atklāja savu patieso būtību un pateica, ka zēns tomēr būs mirstīgs.

Tikai desmitajā meklēšanas dienā Saules dievs Hēlijs pateica Dēmetrai, ka Persefoni nolaupīja Aīds.

Dēmetra lika radīt Eleisīnas mistērijas un uzcelt viņai templi, kurā dieviete turpināja sērot par Persefoni. Dieviete sērās liedza zemei auglību, draudēja nomērdēt cilvēkus badā, ja nesatiks savu meitu. Zevs jeb Jupiters redzēja, ka visu zemi māc bads, tāpēc piekāpās un lika Aīdam atdot Persefoni. Bet Aīds ar viltību iemānīja Persefonei granātābola sēkliņu, kas neļāva viņai pilnībā atgriezties virszemē, jo tā simbolizēja nesaraujamas laulības saites un saistību ar Aīda valstību. Tāpēc tika izlemts, ka divas trešdaļas gada Persefone dzīvos uz zemes, bet vienu trešdaļu - pazemē pie Aīda. (Ir arī cita versija, ka sešus mēnešus Persefonei bija lemts pavadīt virszemē un sešus mēnešus pazemē.)

Kad Dēmetra jeb Cerera atkal sastapa savu meitu, viņa atdeva zemei auglību. Tomēr dieviete skumst katru reizi, kad Persefone dodas uz Aīda valstību, tad novīst ziedi, dzeltē lapas, pār zemi traucas auksti vēji. Savukārt tad, kad debesīs redzams Jaunavas zvaigznājs, cilvēki zina, ka Persefone ir atgriezusies uz zemes un dieviete Dēmetra dāvā zemei auglību un ražu.

Dieviete Dēmetra sniedza zemei auglību, sargāja labību un zemes dotās veltes, tāpēc viņai par godu tika izveidots kults - Eleisīnas mistērijas. Mistērijām paredzētā svētnīca atradās netālu no Atēnām Eleisīnā un pastāvēja gandrīz 2000 gadu. Eleisīnas mistērijas bija slepenas ceremonijas, tāpēc par tām nav atrodami plaši vēsturiski materiāli un izklāsti. Uzskata, ka pirmā mistērija notika 14. gs. p.m.ē. un turpmāk katru gadu mistiskajā rituālā piedalījās aptuveni 3000 cilvēku. Bet 4. gs. m.ē. mistēriju svētnīcu pēc kristiešu vēlmes slēdza. Mūsdienās svētnīca ir tikai drupas.

Eleisīnu mistēriju ceremonija norisinājās septembrī pēc ražas novākšanas. Mistēriju viesi devās gājienā no Atēnām uz Eleisīnu, rotājušies ar vainagiem, turot rokās lāpas un vārpu kūļus, cildinot ne tikai Dēmetru jeb Cereru, bet arī viņas meitu Persefoni. Mistēriju tēma saskaņā ar mītisko tradīciju bija sižets, kurā auglības dieviete Dēmetra jeb Cerera nolaižas pazemes valstībā, lai atgrieztu virszemē savu meitu Persefoni. Uzskatīja, ka tieši Eleisīnā bijusi tā vieta, kur Persefone nokļuvusi virszemē.

Pēc mistiskās un teatrālās mistēriju ceremonijas tās dalībnieki ļāvušies lielām dzīrēm, kuru sastāvdaļa esot bijis arī sekss.

Par Eleisīnas mistērijām bijušas sajūsmā arī pazīstamas un ietekmīgas antīkās pasaules personas. Piemēram, Senās Romas filozofs, valstsvīrs, jurists, literāts, politikas teorētiķis un Romas likumu izstrādātājs Cicerons uzskatījis, ka Atēnas nav devušas pasaulei neko brīnišķīgāku un dievišķāku par Eleisīnas mistērijām. Arī Pindars, viens no izcilākajiem sengrieķu dzejniekiem, apgalvojis, ka mistēriju ceremonijā redzētais ļaujot viņam ticēt esības bezgalībai, viņam esot atklājies lielais dzīvības noslēpums.

Pētnieki uzskata, ka Eleisīnu mistērijās notikusi kolektīva halucinācija, lai to panāktu, iespējams, tikusi izmantota kāda psihotropa viela. Katram mistēriju svētceļniekam pie ieejas templī esot likts izdzert īpašu dzērienu, kas bijis neatņemama mistērijas sastāvdaļa. Šī dzēriena dēļ visiem apmeklētājiem Eleisīnas mistērijas šķitušas kaut kas ļoti neparasts un izraisījušas lielu emocionālu pārdzīvojumu, darītas trakas lietas, notikusi ļaušanās neķītrām izvirtībām.