Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Horoskopi

PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Kas ir "zvaig­žņu lie­tus"?

© Scanpix

Kas ir "zvaig­žņu lie­tus"? Un kā­pēc, ie­rau­got spo­žu švī­ku de­be­sīs, sa­kām – zvaig­zne krīt?

«Zvaig­znes ir lie­lā­kas par Zem­i un no­krist ne­var,» uz­reiz pa­skaid­ro Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes as­tro­noms Il­go­nis Vilks. Tā­pēc skais­tā pa­rā­dī­ba, ko tau­tā dē­vē par krī­to­šu zvaig­zni vai zvaig­žņu lie­tu, ir ve­cu ko­mē­tu pu­tek­ļu mā­ko­nis, kas Ze­mes at­mo­sfē­rā ie­trie­cas ar mil­zu āt­ru­mu un tur uz­lies­mo ar spil­gtu gais­mu.

Kas tas ir? Pa­vi­sam īsi sa­kot: tas, ko uz­ska­tām par zvaig­žņu lie­tu, ir sa­de­gu­ši kos­mis­kie pu­tek­ļi. Ko­mē­tas ir vei­do­tas no le­dus un ie­žiem, tās no­ve­co un mēdz sa­irt, aiz se­vis at­stā­jot pu­tek­ļu, ak­men­ti­ņu, smil­šu grau­di­ņu mā­ko­ni. Kad Ze­mes tra­jek­to­ri­ja krus­to­jas ar kā­das ko­mē­tas tra­jek­to­ri­ju, tad šie kos­mis­kie pār­pa­li­ku­mi ie­li­do Ze­mes at­mo­sfē­rā. Tas no­tiek ļo­ti lie­lā āt­ru­mā - pat vai­rāk ne­kā 200 000 kilo­met­ru stun­dā. Tā­pēc arī uz­lies­mo­jums, kad pu­tek­ļi sa­deg, ir la­bi sa­ska­tāms, kaut arī kos­mis­kais uguns­grēks no­tiek ap­mē­ram 100 kilo­met­ru augs­tu­mā.

Viens uz­lies­mo­jums ilgst ap­mē­ram se­kun­di, un mēs to re­dzam kā tie­vu gais­mas svīt­ri­ņu de­be­sīs.

Vis­pār jau gais­mas uz­lies­mo­ju­mu dē­vē par me­te­oru, bet tau­tā sa­ka - re, zvaig­zne no­kri­ta! Spo­žu me­te­oru ga­dī­ju­mā «krī­to­šās zvaig­znes» pē­das de­bes­ju­mā var sa­gla­bā­ties pat vai­rā­kas se­kun­des.

Il­go­nis Vilks sa­ka - di­vi me­te­ori stun­dā nav «zvaig­žņu lie­tus». Lat­vi­jā drī­zāk var ru­nāt par me­te­oru plūs­mu, ko ie­spē­jams no­vē­rot. Šā­du plūs­mu ir vai­rā­ki des­mi­ti ga­dā, bet di­vas rei­zes ga­dā tās kļūst spē­cī­gā­kas - augus­tā un de­cem­brī.

Kā un kur vērot? Il­go­nis Vilks at­bild: Brī­vā da­bā!» Rī­gā trau­cēs spo­žās gais­mas, tā­pēc ie­tei­cams iz­vē­lē­ties vie­tu ār­pus ap­dzī­vo­tām un ap­gais­mo­tām vie­tām.

Lat­vie­ši tam ti­cē­ju­ši... *Kat­ram cil­vē­kam ir vie­na zvaig­zne pie de­be­sīm. Kad cil­vēks no­mirst, tad vi­ņa zvaig­zne no­krīt.

*Kad zvaig­znes krīt krus­tis­ki, tad tās esot ne­kris­tī­tu bēr­nu dvē­se­les. Ci­ti sa­ka, ka tās esot čūs­kas, kas skrie­not pie bur­vjiem un ra­ga­nām.

*Ja tai brī­dī, kad zvaig­zne krīt, kaut ko ie­do­mā­jas jeb vē­las, tad tas pie­pil­dās.

*Kad redz zvaig­zni krī­tam, tad va­jag acu­mir­klī kaut ko vē­lē­ties un ie­mest mez­glu ka­ba­tas la­ka­ti­ņa stū­rī vai ci­tur, tad vē­lē­ša­nās pie­pil­dās.

*Kad redz zvaig­zni krī­tam, tad kaut kas jā­vē­las, jā­ie­do­mā­jas, ka­mēr zvaig­zne vēl nav no­kri­tu­si, tad tas pie­pil­dās.

*Kad zvaig­znes krīt, tad būs sauss laiks. No tās pus­es, kur vi­ņas krīt, būs vējš. *Kad zvaig­znī­te krīt no de­be­sīm, ve­ci ļau­dis stās­ta, ka būs liels vējš vai arī mirs kāds augsts kungs. *Vēt­ras un vē­ji sa­gai­dā­mi, kad re­dza­mas krī­to­šas zvaig­znes.