(Nobeigums. Sākums – ievads par arhetipiem un apraksti par Zivju, Ūdensvīra, Mežāža, Strēlnieka arhetipiem «Praktiskās Astroloģijas» iepriekšējā – aprīļa numurā.)
Aprīļa raksts lasāms šeit
Mītu un pirmsmītu laika arhetipi ir vissenākie un glabājas kā pirmtēli mūsu bezapziņā, rodot izpausmi un saglabājot jēgu un nozīmi arī mūsdienās. Zodiaka zīme ir vienots, dziļš arhetipiskais tēls, kas glabājas cilvēces kopīgās apziņas dzīlēs un izpaužas caur katru no mums.
Turpinām apskatīt cilvēces evolūciju kā zodiaka apli, sniedzot ieskatu arhetipu senajās saknēs mūsu visu kopīgās izcelsmes, attīstības un vēstures kontekstā.
SVARU ARHETIPS
(Vulkāns/Hīrons)
Likumdevēja un kultūras radītāja pirmtēls
Cilvēku pirmkopienā prasmju nodošana vairs netika atstāta tikai ģenētiskās atmiņas varā. Tika radīta īpaša tradīciju kopa, kuru ievēroja visi kolektīva locekļi. Nevis dabas noteiktā, bet gan sabiedriskā atmiņas tālāknodošana, kuru iemieso Jupiters, kļuva par kultūras pamatu.
Dabas instinkti pamazām tika pārvērsti par sociālām vajadzībām; pirmkopiena ierobežoja biologisko individuālismu. Tāpēc uz Svaru arhetipu var attiecināt sabiedriskās reglamentācijas aizsākumus - pirmos likumus, kuri tolaik eksistēja tabu formā. Tabu bija pirmā morāle sabiedrības pašaizsardzības labad, tiem bija jāsaglabā cilts veselums. Piemēram - aizliegums atņemt savam cilts loceklim gaļas gabalu. Ja pirmatnējais instinkts liek grābt sev, tad tabu jau aizliedza atstāt kādu cilts pārstāvi bez pārtikas. Tātad sāka izdzīvot arī vājākie, kuri gan nemedīja, toties viņiem bija laiks, ko veltīt citām ciltij derīgām nodarbēm - tieši viņi darināja ieročus, darbarīkus. Ir atrastas 60 000 gadu senas mirstīgas atliekas - no dzimšanas vai ievainojumu dēļ kropli cilvēki, kuri nodzīvojuši tiem laikiem ļoti garu mūžu, tātad cilts par viņiem rūpējusies!
Viņi kļuva par radošo spēku, un skaidrs, ka tas sekmēja sociālo evolūciju. Iespēja izdzīvot katram, vienlīdzība - tie ir līdzsvarotie Svaru kausiņi. Interesanti, ka arī vēlākajos laikos radošākie, gudrākie, viltīgākie bijuši tieši nosacīti vājākie sabiedrības locekļi. Vēlāk mītos un pasakās nereti sastopam tādus tēlus - kuprīšus, vecīšus, kuri pārvalda burvju zintis un nereti palīdz taisnpierainajiem stipriniekiem. Ar abām kājām klibs bija arī Hēfests, senajā Grieķijā - Svaru aizgādnis.
Otrs viscaur izplatītais tabu - incesta aizliegums. Vīriešu bija vairāk, un cīņa par sievieti draudēja izjaukt cilti, cilts dzimtas. Te ir ilustrācija Saturna eksaltācijai Svaros - kļūst aktuāla «savu» un «svešu» atšķiršana. Vēlāk tas parādās arī mītos, kultūrvaroņos. Daudzviet zināma «līgavu zagšana». Arī mūsu tautasdziesmās par to bagātīgi stāstīts - kā māte savu malējiņu vairs klētī neatrod. Vēlāk Jāņu naktī bija «oficiāli» ļauts sirot uz tālākām vietām un «ņemt līgaviņu».
Vēlāk, protams, radās daudz un dažādu citu likumu, piemēram, aizliegums pārkāpt teritoriālās robežas (sk. mītu par Remu un Romulu u.c.).
Vēsturiski likumu rašanās nosaka cilvēces evolucionāro izvēli, ko astroloģijā simbolizē Svaru kausi. Šajā arhetipā sabiedrības noteiktie likumi sabalsojas ar augstākajiem, kosmiskajiem likumiem, tāpēc ar tiem saistītie mitoloģiskie personāži kļūst par dieviem. Svaru zīmes pārstāvjos mēs arī neretei redzam šīs samierinātāju, kultūras likumdevēju iezīmes; tie ir cilvēki, kuri vienmēr tiecas pēc harmonijas attiecībās. Šodien astroloģijā šī zīme asociējas ar partnerību un laulībām.
Arhetipa kulminācija ir dievišķā kalēja tēls. Cilvēces evolūcija ar uguni ir cieši saistīta. Dažu tautu mitoloģijā tieši kalējs ir iemācījis ļaudīm iegūt uguni, taču visur viņš saistīts ar noslēpumainām zināšanām, ar noteiktu likumu ievērošanu. Kalēja tēls mums vēsta, ka akmens laikmets pilnīgi un galīgi ir noiets etaps; iestājies laikposms, kad cilvēks savaldījis Uguns stihiju un spēj darboties ar metālu, veidot to «kā dievs» - pēc savām vēlmēm un prāta. Uguns savaldīšanas māksla pacēla cilvēku augstāk par savu Māti Zemi un padarīja viņu par radītāju. Kalējs prata darināt lieliskus ieročus, zemes apstrādes rīkus, darbarīkus. Tā radās Kalēja kults. Dzīvē uguns kļuva par cilvēka draugu un palīgu, bet mītos Kalējs kļuva par dievu galveno palīgu, kaļot tam burvju ieročus, ar ko cīnīties pret ienaidniekiem.
Bronzas laikmeta iestāšanos datē ar apmēram IV-III g.t.p.m.ē - tad arī radās pirmās valstis Šumera un Ēģipte, kurās jau ir apkopoti likumi un kas jau ir civilizācijas mūsdienu izpratnē.
Kalējs ir saistīts gan ar debesu radošo impulsu, gan pazemes enerģiju; viņš samierina, līdzsvaro divus pasaules polus, ir starpnieks starp saprātu un stihiju, nomierina pretējo spēku sadursmi.
Ja Skorpions simbolizē instinktus, tad Svari - to savaldīšanu, pakļaušanu.
JAUNAVAS ARHETIPS
(Cerera/Prozerpīna)
Barotājas - Zemes un gadalaiku maiņas pirmtēls
«Darbs pērtiķi padarīja par cilvēku» - neviļus jāaizķeras aiz šīs slavenās frāzes, runājot par Jaunavas arhetipu. Praktiskā Jaunavas zīme astroloģijā simbolizē matērijas pārtapšanu un darbu.
Ar laiku cilvēka darbība kļuva mērķtiecīga un arvien vairāk pakļauta gribai - cilvēks strādāja neatkarīgi no apstākļiem. Griba darboties, par kuru vēsta Jaunavas arhetips, ir vismaz 400 000 gadu sena, un vēlāk tā kļūst par pamatu ražošanas ciklam, kas pakļaus visu cilvēka dzīvesveidu.
Prasmes kļūst ļoti svarīgas. Tie, kas prot, izdomā darbarīkus un ieročus; pārējiem japielāgojas šiem rīkiem un jāmācās ar tiem darboties - kurš nu to dara prasmīgāk, kurš ne... Tie tad arī «nokrīt» sabiedrības zemākajās nišās. Tas saglabājies līdz mūsu dienām.
Zemes stihijas pārstāvja Mežāža arhetips pirmo reizi ierobežoja cilvēka domāšanu - ar materiālās pasaules likumsakarību rāmjiem. Jaunava kā otrā Zemes stihijas zīme veido nākamo bezgalīgās apziņas ierobežojumu ceļā uz civilizāciju - bioloģiskais faktors taču tikai traucē izdzīvošanai, tāpēc, metaforiski runājot, Jaunava paliek... Jaunava! Šī zīme zināmā mērā dzīvi padara nedzīvu, tā pārstāj to dzemdināt, atdodot prioritāti saprātam, nevis instinktīvajai intuīcijai.
Jaunavas arhetipa evolūcijas «ražošanas faktoram» varam pateikties par nospiedošo apziņas mentālās daļas attīstību (atbilst Merkura eksaltācijai Jaunavā). Tā kā citi smadzeņu apgabali «atpaliek», evolūcija kļūst vienpusēja. Mūsdienu tehnokrātiskajā sabiedrībā cilvēks bieži vien ir tikai skrūvīte milzīgā mehānismā. Vēl vairāk šo tendenci pastiprina šaurā specializācija, liedzot gūt ražošanas procesu kopainu, sapratni, kas seno cilvēku darbību piepildīja ar jēgu. Piemēram, zemkopja izpratnē viss ik brīdi veidoja skaidri noteiktu, organisku veselumu; zemkopība nodrošināja cilvēķu ar dabas veltēm, sekojot noteiktiem cikliem un ritmam, kas sabalsojās ar kosmosa pulsāciju, jo bija tiešā sasaistē ar debesu spīdekļu cikliem. Un zemkopība, protams, ir arī smags ikdienas darbs.
Tieši saistībā ar zemkopību attīstījies Jaunavas arhetips, un zemkopības loma kultūras un civilizācijas veidošanā nav pārvērtējama. Pasaulē agrīnās zemkopju kultūras radās salīdzinoši sinhroni (izolētakās un nelabvēlīgāka klimata zonās nedaudz vēlāk nekā citur). Zemkopība bija svarīga ne tikai izdzīvošanai, bet arī cilvēku apziņas attīstībai. Senākie nepārprotamas zemes aizgādnes, dievības tēli attiecas uz apmēram VII g.t.p.m.ē. Tās ir sieviešu figūriņas izplestām rokām un kājām. Bieži vien to attēloja dzemdējam vērsi - auglības, bagātības simbolu. Interesanti, ka, kaut arī tiek attēlota dzimšana, tomēr seksuālās simbolikas nav, kas pilnībā atbilst Jaunavas arhetipa uzdevumiem - tas attēlo dabisko procesu (dzimšana, augšana, nobriešana, nāve) tīrību un to rezultātus (dabas un darba augļus), bet ne līdzekļus. Uz Jaunavas arhetipu attiecas arī pieradinātie dzīvnieki, kuriem sava vieta lauksaimnieciskajā hierarhijā un kuru uzdevums - palīdzēt cilvēkam.
Tuvais zemes barotājas tēls laikā, kad zemes apstrāde, pateicoties metāla darbarīkiem un mājlopiem, kļuva daudz vieglāka un vienkāršāka, pavisam izspiež saturnisko, skopo, nežēlīgo zemes dieva tēlu. Nu zeme patiesi kļūst par dāsnu, gādīgu māti. Ne velti grieķu Dēmetras atribūts bija pārpilnības rags.
Gadalaiku cikli kļuva par dzīves organizācijas pamatu, kas savukārt izveidojās par svētku mistērijām, apraudot dievus, kad tie nomira (ziema, viss novīst, nokalst, sasalst), un priecājoties, kad tie atdzimst (pavasarī viss sāk zaļot un ziedēt). Tas daudzviet attēlots arī mītos, piemēram, par Plūtonu, kas nozog Cereras (Zemes) meitu Prozerpīnu; zeme no bēdām «sastingst», nedod augļus, tāpēc pēc dievu valdnieka pavēles viņš uz pusgadu laiž jauno sievu pie mātes - tad zeme atkal atplaukst un sniedz augļus un ziedus. Bez nāves nav atdzimšanas. Lai grauds izaugtu, tas no sākuma «jāapbedī» zemē.
Jaunavas arhetipa ideja - veicot savu ikdienas darbu, atdodot spēkus nezināmajai nākotnei, mēs arī šo upuri dodam - šajā laikā mēs «nomirstam», lai turpinātos attīstība. Šī arhetipa funkcija ir: labprātīgi sekot dzīves procesa prasībām un laikus ļauties nepieciešamajām pārmaiņām, lai Māti Zemi nepiemeklētu globālas kataklizmas. Mūsdienās gan ar šo funkciju ir, kā ir...
Dabas procesu izzināšana (cilvēks vairs nejutās vainīgs, kad novāca ražu, jo tā tāpat novīstu; pārliecība, ka dzīve turpinas, viss notiek cikliski utt.) izsita pamatu saturniskajai upurēšanas idejai, tā palika tikai kā rituāls.
Galveno arhetipa likumu labi izpauž ēģiptiešu hieroglifs, ar ko apzīmē Jaunavas zvaigznāju: sieviete ar vārpu rokās un nāves dievs Anubiss. Jaunava stāv, bet Anubiss iet - tātad nāve ir pārejoša, bet dzīvība - mūžīga un paliekoša.
Darba reglamentācija paredz darbu pamīšus ar atpūtu; kādreizējās mistērijas vēlāk pārvērtās par līksmiem ražas svētkiem, darba augļu baudīšanu. Sakrālā svētku un brīvdienu būtība saglabājusies līdz mūsdienām (svētdiena!), to esam mantojuši no laika, kad darbs bija svēts, jo saistīts ar lielajiem pasaules, kosmosa procesiem. Mistērijas, svētki, orģijas iekustināja un «atdzīvināja» tos smadzeņu nostūrus, kas ikdienas smagajā darbā stāv dīkā. Svētki likvidēja (nolīdzsvaroja) darbam atdotos meslus.
Jaunavas arhetips sabalso cilvēka darbotiesgribu ar esības patiesību, tas iemieso «zemes kārtību», mūsdienās tā ir likumu izpildvara, piemēram, policija - tai jābūt nevainojamai, lai nodrošinātu un uzturētu dzīves procesu tīrību un kārtību.
LAUVAS ARHETIPS
(Saule)
Neatkarīgā varoņa pirmtēls
Aprakstot dzīves transformācijas ciklus, Jaunavas zīme simbolizē cilvēces attīstības globālos posmus un ved mūs pie katra atsevišķa cilvēka pilnības. Sociālā progresa virsotne ir civilizācijas izveidošanās, saprāta attīstības kulminācija - sapratne par cilvēka dzīvības vērtību. Šos divus vēstures «pīķa punktus» atspoguļo Lauvas zīme.
Jaunavas arhetips attēlo cilvēka kalpošanu sabiedrības attīstības procesam. Tieši no šīs pašatdeves izriet cilveka personības diženās lomas ideja, kas organiski piemīt Lauvas zīmei. Tāpat kā apkārtējās pasaules pilnības tēls: zinot, ka pārmaiņu likums to nesaudzēs, mēs sākam cienīt tās skaistumu. Tādēļ Lauvas arhetips, līdzīgi tā valdniecei Saulei, ar spilgtu iekšējo gaismu apstaro priekšmetus un parādības, kas līdz tam saprātam nav likušies ievērības cienīgi.
Lauva simbolizē civilizācijas spozmi. Saule ir cilvēka individualitātes un mācītā saprāta planēta. Cilvēks kļuva civilizēts, pateicoties virsbioloģiskajai sistēmai - sociumam (Strēlnieks) un kultūrai (Svari), kā arī uz cilvēka bioloģisko rezervju pamata (Skorpions) radītas tādas ražošanas bāzes (Jaunava) attīstībai, kādu dabā nav. Saule un tās enerģija apvieno ķermeņa un gara jēdzienus. To arī traktē kā saprātu tā plašākajā nozīmē: saprāta gaisma (iepretim dvēseles mijkrēšļiem).
Ar civilizāciju saprotam ko tādu, kas ir cilvēku celts, neatkarīgi no dabas (lat. «civilis» - pilsonisks; valstisks; «civitas» - pilsēta; sabiedrība). Tāpēc par tās pirmsakumu var uzskatīt virszemes būvju celšanu - apm. 200 000 g.p.m.ē. Tā bija revolūcija akmens apstrādē un liels lēciens, jo nozīmēja, ka cilvēki var mitināties arī tur, kur kādreiz tas nebija iespējams, kur nav dabisku patvērumu. Atšķirībā no Ūdensvīra tālajām migrācijām tā jau ir lauviska telpas aizpildīšana. Lauvas civilizācija ved pie bagātību uzkrāšanas un atšķirībām, kas ar laiku iezīmē dažādas kultūras.
Māja kļūst par cilvēka eksistences centru. Daudzas senās celtnes bija apaļas, ar pavardu, siltuma un gaismas avotu centrā - dabiska kosmosa (Saules sistēma) atdarināšana; arī debesjums ir apaļš, alas griesti utt. Māja ir patvērums, drošība.
Nometnieku dzīvesveids veicināja sadzīves apstākļu uzlabošanos, ļāva apjaust cilvēcisko pašapziņu, ko astroloģijā simbolizē Lauva. Arī māksla uzplaukst «labos laikos». Kad ir grūti laiki, virsroku ņem amatniecība (Svari) vai orientēšanās uz tobrīd vajadzīgu utilitāru priekšmetu radīšanu (Jaunava). Lauvas simboliskā domāšana, kas ļauj rasties mākslai, papildina Jaunavas racionālismu. Lauvas arhetips atved cilvēkus atpakaļ pie viņu dabiskās personības veseluma.
Lauvas arhetips liek cienīt cilvēkā ne tikai viņa vērtību kā darbiniekiem vai medniekam, bet arī viņa individualitāti: visas dabiskās spējas, kas viņam piemīt, neatkarīgi no tā, cik augsts pēc tām sabiedrībā pieprasījums.
Tie žēlsirdības likumi, kurus reiz cilvēces kolektīvajā saprātā ieguldīja Svaru arhetips, ļauj sabiedrībā parādīties ne tikai kalējam vai podniekam, kuru darbs sniedz praktisku labumu, bet arī māksliniekam, kurš gan tiešā veidā nesagādā pārtiku, bet aizpilda to tukšo vietu, kas rodas, ja pārmērīgi domā tikai par savu praktisko izdzīvošanu.
Arī mākslinieka tēls (atšķirībā no mītiskajiem amatniekiem - kalēja, podnieka u.c.) apziņā ir vienmēr apgarots, skaists.
Saule saistīta ar panteistisku pasaules uztveri - spēju redzēt dievišķo ikvienā dabas objektā, piešķirt zemes formām dievišķo arhetipu metafizisko nozīmi, savienot vienotā veselumā redzamo un neredzamo.
Saules arhetips attēlo varoņu - vientuļo cīnītāju un neatkarīgu meistaru - mākslinieku tēlus. Mītos un pasakās nereti tiem traģisks liktenis, jo vienas personības spēks nevar stāties pretī globāliem dabas likumiem vai kolektīvām tradīcijām. Saules un Jupitera konflikts simbolizē personības un sabiedrības konfliktu.
Lai virzītos uz priekšu, nav iespējams vienkārši atmest tradīcijas, paļaujoties tikia uz savu šodienas spēku, kura rīt vairs nebūs. Lai panāktu īstenu neatkarību un nostātos cilvēces vēstures avangardā, civlizētajam saprātam, ko iemieso Saule, jāsaprot, kas individualitātē ir mūžīgs un kā to saglabāt.
Un nākamajā, Vēža arhetipā, apziņa atgriezas pie pagātnes pārdomāšanas, pie kolektīvām iespējām nodot tālāk tradīcijas.
VĒŽA ARHETIPS
(Mēness)
Nemirstības un mūžīgā mātišķuma pirmtēls
Pirmajā brīdī šķiet, ka mitoloģiskajā attīstībā nākas spert soli atpakaļ. Mēness atbild par dzīvnieku pasauli, par nakts dzīvi, medībām, nekāda sakara ar pilsētām. Tomēr - dzīvnieku īpašības dod cilvēkam iespēju saprast pasam sevi. Lauvas arhetips attīstīja cilvēkā spēju domāt simboliski. Dzīvnieku totēmi ļāva atšķirt savu cilti no svešām. Atrodot dzīvniekā savu personīgio aizgādni, cilvēks mēģina pašnoteikties un atcerēties savu īsto būtību. Tas liek pamatus savas dvēseles izpratnei. Vēža tēls stāsta mums par tieksmi noslēgties savā čaulā, aiziet no ārējās pasaules, iedziļinoties iekšējā.
Tāpat kā saprāts, kas lielā mērā bija kolektīvs - kalpoja cilts, nevis personīgai izdzīvošanai, arī dvēsele, psihe bija «kolektīva». Totēms simbolizēja cilts vienotību, identitāti. Cilvēki cēlušies no kāda dzīvnieka, pārdzimst tajā, savas cilts totēmu nedrīkst nogalināt. No šejienes izdīgst ideja par pārdzimšanu. Jau pirms 60 000 gadiem cilvēki ticēja, ka dzīve pēc nāves turpinās - kapā tika guldīti ieroči
un pārtika. Vēlāk jau ticēja, ka mirušā dvēsele iemiesojas kādā jaunpiedzimušā cilts loceklī. Tādējādi rodas nemirstības ideja un dvēseles jēdziens.
Rodoties simboliskajai pašapziņai, pašpiederības izjūtai, beidzās brīvā cilšu sajaukšanās. Arheologi atraduši apm. 50-60 tūkstošu gadu senas cilšu atliekas - tās dzīvojušas blakus, bet pārstāvējušas dažādas kultūras. Tā zem Vēža sargājošās čaulas attīstījās ciltis, tautas, ģimenes.
Tomēr šī noslēgšanās nesa arī negatīvas iezīmes - sociālie faktori atkal atkāpās; apstājās progress. Piemēram, vēlie paleantropi kļuva par evolūcijas strupceļu un izmira - tā arī paslēpjas Mēness - dvēsele, kad spilgti spīd Saule - saprāts.
Šaurie cilts, dzimtas un teritorijas rāmji visos laiko kalpojuši par stimulu pašapzināšanās attīstībai un atmiņu saglabāšanai. Tradīciju vienotība veicināja tālāku cilts un ģimenes individualizāciju, kas vēlāk, civilizāciju kultūrās, jau noveda pie individuālas cilvēka dvēseles jēdziena. Mēness astroloģijā simbolizē dvēseli, psihi.
Visās pasaules malās ar nemirstību saista tieši Mēnesi - tas pamazām izzūd un «dzimst» (vai pilnmēness dzemdina jauno Mēnesīti) atkal no jauna (Mēness fāzes). Mēness bija pirmais vai viens no pirmajiem stabilajiem laika atskaites punktiem. Laika fiksācija pievērš cilvēkus iepriekšējās vēstures apjēgsmei un nostiprināšanai atmiņā. Savukārt dvēsele - tā ir kolektīvā atmiņa. Katra cilvēka psihes dziļākajos slāņos ierakstīta visas cilvēces vēsture, tā ir savīta no arhetipiskās atmiņas. Iekšējā pasaule ir ārējās pasaules atspulgs, gluži kā Mēness atstaro Saules gaismu.
Mēness pasargā civilizācijas saprātīgo dzīvi caur iepriekšējo tradīciju emocionālo saglabāšanu. Tas ļāva apzināti vērsties pie pagājības, un Vēža arhetipa kulminācija ir eposu un mutvārdu vēstījumu rašanās, pasakas, kas katram jaunam Zemes iedzīvotājam palīdz oprientēties kultūras pasaulē, apzināties savu likteni kā daļiņu no tās.
Mūsdienās Mēness ģimenes funkciju pārņem savas zemes, tautas piederība, kultūras īpatnības. Un, kaut arī individuālajā horoskopā Mēness simbolizē māti, ģimeni, šie tēli viegli paplašinās līdz dzimtenes, tautas, reliģiskās tradīcijas jēdzineiiem.
DVĪŅU ARHETIPS
(Merkurs)
Dievu vēstneša, mēlneša pirmtēls
Ilgi čaulā nevar sēdēt. Spēcīgo neandertāliešu vietā parādījās izsmalcinātāks cilvēku tips (kā noticis šis evolūcijas lēciens, ir miglā tīts). Ciltis un kultūras, gēni sāka sajaukties, un tika atmests viss vecais, konservatīvais, kas nav derīgs jaunajam dzīvesveidam. Jaunā dzīves straume pilnveidoja atcerēšanos un domu, padarot to dinamiskāku. Mūsu tipa cilvēks, kas parādījās pirms apmēram 40 000 gadiem, sabiedriskais kromanjonietis, mācēja atspoguļot un saglabāt savus priekšstatus par pasauli ne tikai statiskās tradīcijās un mītos. Tad arī kardināli palielinājās smadzenes un rīki jau ir tādi, ar kuriem var darboties ļoti veiklas rokas. Par rokām atbild Dvīņu zīme, kas simbolizē saikni starp cilvēkiem, sakarus. Par roku funkcijām atbild liela smadzeņu daļa. Rokām ir būtiska nozīme cilvēka attīstībā ne tikai praktiskā, bet arī sociālā ziņā - dzīvnieki barību ņem ar muti. Bet, kad cilvēks sāka ņemt barību rokā, tas nozīmē, ka viņš to var iedot arī blakussēdētājam. Roka ir «starpniekorgāns», kas pārņēma visas specifiskās cilvēka funkcijas, sākot no praktiskām darbībām līdz saziņai. Taču saziņa kļuva arvien sarežģītāka, ar rokām nu vairs nepietika.
Pirms 30 000 gadiem cilvēces vēsture kļuva vēstoša: priekšmeti no tā laika jau tieši saistīti ar tiem priekšstatiem par dzīvi un pasauli, ko līdz mums atnesusi mitoloģija. Uz šo laiku arī tiek attiecināta nostrātiskā pirmvalodu saime (skaņas saziņai un valodas iedīgļi, protams, radās jau krietni senāk). Pirmvalodā liela nozīme bija dabas skaņu attēlošanai, tam bija zināmā mērā pat maģiska nozīme, jo tā cilvēku valoda tiešā veidā saistīja ar dabu. Arī šodien visās valodās ir tādi vārdi, kas fonētiski līdzinās dabas parādību izpausmēm - pērkons «dārd», vējiņš «žūžo», sausās lapas «čab», zari «brīkšķ».
Vārds noformē cilvēka domau, fiksē viņa priekšstatus par pasauli un rada apziņas īpašo cilvēcisko realitāti. Valoda ir instruments, lai radītu šo, atšķirīgo no pārējās pasaules, realitāti. Valoda gan provocē domāšanas attīstību, gan bremzē to, fiksējot tās iepriekšējo attīstības stadiju (turklāt cilvēks vienlaikus var VAI nu runāt, VAI domāt). Vārds izskan materiāli, tāpēc nekad nepaspēj līdzi domai, kas ir tīra enerģija.
Dvēsele kļūst par cilvēku ilglaicīgās atmiņas glabātavu, un tad nāk intelekts, kas ir operatīvās atmiņas sfēra. Mūsu saprāts dod priekšroku domāšanai ar vārdiem. Atsķirībā no simboliskās domāšanas (Saules vienotā saprāta) intelekts aptver tikai daļu, un tā arī ir viņa būtība - kalpot par praktisku, ātrdarbīgu cilvēka saprātu. Tā Hermejs lido ar spārnotajām sandalēm, nēsājot dieviem vēstis, tā Merkurs ašāk par citām planētām apriņķo ap Sauli. Saprāta loģika atmet lielāko zināšanu daļu, vārds nepavēsta visu patiesību, bet tas arī nav svarīgi, tas ir atkal citu planētu pārziņā.
Cilvēku domāšana, izmantojot iepriekšējo laikmetu atmiņas, ātri virzās uz priekšu, pārvarot iesīkstējušās tradīcijas, un nu jau tālāk ir lielāka iespēja tikt tiem tēliem, kas pārkāpj iepriekš svētos likumus un aizligumus. Pirmie no viņiem - dievišķie simboliskie Dvīņi - dievi, kas no asinsgrēka dzemdēja ļaudis un paši kļuva mirstīgi (Idzanaki un Idzanami; Ādams un Ieva). Mīti par dvīņiem pirmo reizi atvēl centrālo vietu cilvēkam. Dvīņu kults attiecas uz neolītu. Diviem vienādiem cilvēkiem nereti piedēvēja maģiskas spējas. Izkristalizējas duālisma, pretstatu pāra princips (diena un nakts, debesis un zeme, labais un ļaunais, dzīve un nāve).
Vēlāk uz skatuves parādās triksters - triku meistars. Tas pilda savadbīgu, duālu kultūras un antikultūras varoņa funkciju - gāž podus, tomēr kaut kā pamanās visu arī vērst par labu. Viņš ir ačgārnis, viņam nevar uzticēties. Tā tiek apspēlētas citas intelekta puses - gan viltība, gan muļķība. Grieķu dievs Hermejs (Merkurs) pamanījās apmuļķot pat pašu Zevu.
Mītos intelekts pirmā kārtām parādās kā viltība, tāpēc visa mentālā cilvēka darbības sfēra nokļūst dieva - trikstera pārvaldījumā. Tie ir sakari, sarunas, rēķinvedība, vēstules, priekšmetu apmaiņa (tirdzniecība). Tieši tirdzniecībai bija kolosāla nozīme kultūru apmaiņas un attīstības procesā - vēl ilgi pirms rakstības. Radās attīstītākas teritorijas, radās pilsētas, dažādas valodas, intelekts kļuva arvien daudzpusīgāks, tam bija milzīga nozīme sakaros ar citiem. Valodas dievs gan pārstāj ļaudis mānīt un kļūst nopietns, kad kļūst par zināšanu glabātāju, rakstības aizgādni.
Merkura arhetips mūs saista ar tagadni, šo brīdi. Tikai jāatceras, ka tā patiesība, kuru fiksējam šajā brīdī, pēc mirkļa jau var būt māņi - jauns mirklis radīs jaunu aktualitāti.
VĒRŠA ARHETIPS
(Venera)
Mīlas un skaistuma dievietes pirmtēls
Domas praktiskie sasniegumi veido dzīves uzplaukumu, un Vērša arhetips attēlo to pārpilnību, kas kalpo par pamatu jūtu sfēras attīstībai. Kad apziņa jūt sevi brīvu esam, to nenomāc dogmatiskas tradīcijas un izdzīvošanas problēmas, cilvēkam rodas iespēja veltīt sevi tam, kas patīk, balstoties jūtu kritērijos - estētikai, baudām, komfortam.
Jūtas nav tik vienkāršs jēdziens, kā varētu šķist. Kas noteica seno kultūru spilgto vienreizību - vispirms jau daba, apstākļi, kuros tā radās: klimats, reljefs, flora un fauna, globālie procesi, kosmiskās ietekmes - tas viss lika cilvēkam pa savam sajust un uztvert pasauli. Cilvēka sajūtas atspoguļo dabu un ir tās daļa; tās modina cilvēkā kosmisko radošo pirmsākumu un pašas kļūst par to. Tieši jūtas ir tās, kas iekļauj mūs dzīves un radošuma procesā un nelaiž no tā ārā pat tad, kad saprāts nekādu mērķi vairs neredz. Tieši jūtas dara pārdomas auglīgas, liek apgūt dzīves pieredzi, rada enerģiju un spēkus, lai īstenotu to, ko sadomājis intelekts. Visspilgtāk mēs to redzam makslā, un attīstītā kultūrā jebkurš darbs un amats tiek pacelts līdz mākslas līmenim. Intelekts lūkojas uz pagājību - māksla jūsmo par nākotni.
Jūtu sfēru attēlo Veneras arhetips. To iemieso krāšņā dieviete Afrodīte. Taču ne velti astroloģijā mīlas dievi pavada varenais Vērša tēls (kā mītā par Babilonijas skaistuli Ištaru). Arī Veneras kults radās Vērša laikmetā. Tad cilvēks apguva jauans organizatoriskās un radošās spējas, kas ļāva citādi iekārtot savu realitāti. Iepriekšejās zemes zīmes - Mežāzis un Jaunava - cilvēka dzīvi ierobežoja līdz izsmalcinātam, taču tikai darbam. Taču tieši jūtas padara amatnieku par mākslinieku.
Jūtas ir varena iekšējā stihija, kas nes līdzi senā debesu demiurga radīšanas gribu. Jūtas mūs atgriež pie dabas, no kuras cilvēks novērsās evolūcijas gaitā. No sākuma cilvēka dvēseles evolūcija veda civilizācijas radīšanas virzeinā, kuras ietvaros cilvēks kļuva mierīgāks par savu nākotni. Taču, kad šis mērķis sasniegts, evolūcija maina virzienu. Rakstības izgudrošana māca cilvēkus nekad vairs nezaudēt domu lidojumu un nekrist atpakaļ dabiskajā cilvēces bērnības mežonībā, un nu apziņa sāk paplašināt savus rāmjus, atgriežoties pie tiem stihiskajiem spēkiem, kas to radījuši.
Emocijas ir arī dzīvniekiem, tomēr jaundzimuša mazuļa jūtas ļoti stipri atšķiras no tām. Grūti pat definēt, ar ko - ar kādu «apgaismību», jēgu, saprātīgumu, ko cilvēkam sniedz spēja domāt simboliski. Cilvēka seja, kurā viņa jūtas parādās, ir spogulis viņa attieksmei pret pasauli. Afrodītes spogulis ir kļuvis arī par astroloģisko Veneras simbolu, paužot cilvēcisko spēju vērtēt lietas un parādības.
Mitoloģija vēsta, ka jūtu stihija mūsu pasaulē ienāca caur dabas spēka un skaistuma tēlu, kas saistās ar haotisko pirmo ūdeņu auglību. Pēc tam tā transformējās bīstamā, iznīcinošā kaisles instinktā, un tikai tad parādījās mīlestības jēdziens. Tās ir trīs Veneras arhetipa attīstības stadijas, un, ja cilvēks ir tās izjutis un pārdzīvojis, tad jūtas viņam nesagādās psiholoģiskas problēmas, bet darīs dzīvi pilnīgu un auglīgu.
AUNA ARHETIPS
(Marss)
Ideālā vadoņa pirmtēls
Apziņas rašanās bija saistīta ar cilvēka attieksmes pret pasauli aktivizāciju, un līdz pat šim laikam mūsu saprātam nav tieksmes attiekties pret dzīvi pasīvi. Pat cilvēka uztvere ir aktīvs process: viņš visu attiecina un salīdzina ar sevi. Tas dod viņam darbības impulsu. Mūsu «es» tiekšanos iedarboties uz pasauli mēs dēvējam par gribu un sakām, ka cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka piešķirta gribas brīvība.
Mūsdienās cilvēks likumus sev nosaka pats. Pirmām kārtām jau ētiskos principus. Līdztekus gribas brīvībai mēs atzīstam «sirdsapziņas brīvību». Mūsdienu pasaule svēti sargā cilvēka iekšējo «es» - it kā tas būtu dievišķas dabas, un tā arī ir, jo tas ir arhetipisks, un to attēlo visvēlāk mitoloģiskajā apziņā izveidojušais arhetips. Tāpēc tas vēl nav nostabilizejies. Mēs taču nereti runājam par sava «es» zaudēšanu un baidāmies no tā.
Mūsu «es» mums ir tik svarīgs tādēļ, ka ir pats jaunākais un pats progresīvākais evolūcijas faktos - tas kļūst skaidrs, kad personība sāk spēlēt noteiktu lomu vēsturē. Viens «es» var valdīt pār simtiem tūkstošu ļaužu. Pirmo reizi vēsturē kā personības uz skatuves savulaik iznāca civilizēto valstu faraoni un imperatori.
Astroloģijā «es» gribu simbolizē Marss, kura nosaukums līdzīgs latīņu «mares» - «vīrietis». Tas atbilst tam, ka evolūcijā vīrietim ir vadošā, aktīvā loma (sieviete ir glabātāja, sargātāja). Auns ir pati vīrišķīgākā zīme - «es» apzīmē ideālo vīrišķo pirmsākumu, kas ir vadošais evolūcijas faktors visos laikos.
Tā ir iekšējā aktivitāte, kas pārspēj ārējos apstākļus. Tieši šādu uzbudinājumu iemieso pavasara atdzimšanas dievi, viens no kuriem kādreiz bija arī Marss. Pavasaris ir atmodas, dzīvības, asnu, riesta laiks. Tieksme cīnīties piemīt arī cilvēkam, taču cīņa cilvēku pasaulē pārstāja būt par galveno faktoru evolūcijā jau ļoti sen. Taču kādēļ gan mūsdienu civilizētajā pasaulē tieksme pēc cīņas atkal iziet priekšplānā? Nav ne dienas, kad kāds kaut kur nekarotu.
Iespējams, tas ir tādēļ, ka cilvēka iekšējā aktivitāte ir nepietiekama, lai risinātu tās problēmas, kuras viņš pats sev liek priekšā. Cīņa (vienalga, vai cilvēks iet karot, nodarbojas ar kaujas mākslu vai skatās trillerus) to ārēji stimulē. Tas, ka šie iekšējie spēki izrādījušies iznīcinoši tam eksistēšanas veidam, pēc kura tiekusies saprātīgā cilvēce, liecina vien par to, ka ļaudis atraduši pār tiem valdīt, un tas jāmācās no jauna - jaunā, cilvēciski humānā līmenī.
«Es» ir stihija, kas neapturami raujas uz priekšu - Uguns stihija, kas spēj visu izmainīt, pilnībā sagraujot iepriekšējo savu tēlu un radot jaunus apstākļus. Ne velti cilvēkam piemīt tieksme «sākt dzīvi no jauna». Turklāt likteņa planēta Saturns Aunā ir visvājākā, un mūsdienās arvien vairāk tiek pausts, ka cilvēks ir spējīgs pats izmainīt savu dzīvi. Astroloģiski brīvas gribas principu varētu paust tā - litkenis ir iepriekšnoteikts, bet dzīve - nav.
Simboliskā pašapzināšanās, ko attēlo Saules arhetips caur psihes attīstību (Mēness), intelektu (Merkurs) un jūtām (Venera), ir atvedusi cilvēku līdz individualitātes attīstībai. Dabisko talantu atklāšana, šķiet, vedusi «pārcilvēka» radīšanas virzienā, taču novedusi vien pie nenotveramās paša «es» stihijas! Pārvaldot šo stihiju, kas mudina cilvēku aktīvi un nepārtraukti mainīt dzīvi sev visapkārt, cilvēks kļūst par personību, attīstītu individualitāti, un tas atbilst tam, ka Saule Aunā ir eksaltācijā. «Es» atved cilvēku atkal pie tā veseluma, kurā dzīvoja senie ļaudis, neatdalot iekšējo realitāti no ārējās.
__
Rakstā izmantoti materiāli no D. Radjēra darba «Personības astroloģija», Semiras un V. Vetaša grāmatas «Astroloģija un mitoloģija», kā arī no www. astrocentr.ru, econet.ru, astromeridian.ru un V. Hļebovas darba.