ASTROLOĢIJA: Redzamā pasaule nav vienīgā

Veļu laiks, spoku laiks… Kāpēc nezūd interese par tradīcijām, kuru nozīmi vairs nezinām vai pat nemeklējam? Atceroties senčus, gribam ar senākām un pamatīgākām saitēm piederēt dzimtai? Vai tādējādi mēģinām pēc savas saprašanas kliedēt neziņu par to, kas ar cilvēku notiek pēc nāves? Varbūt tā ir dabiska interese par redzamo un neredzamo pasauli? Šos jautājumus «Praktiskā Astroloģija» vaicāja latviešu folkloristikas vēstures pētniekam un lieliskam stāstniekam Guntim Pakalnam.

- Velis, spoks, gars - kas tie ir? Latviešiem veļi šķiet tādi nekaitīgāki, bet spoku stāsti gan mēdz būt biedējoši.

- Vispirms vienosimies, ka nerunāsim par latviešiem kā vienādu masu, kam visiem ir vienādi uzskati. Ja tādi nav mūsdienās, tad vēl piesardzīgāk jārunā par vienu universālu seno latvieti, kam gribam piedēvēt kādus uzskatus un tad tos izmantot, lai būvētu priekšstatus par pagātni. Dažādos gadsimtos un laikmetos gan ir bijuši savi vairāk vai mazāk izplatīti skatījumi uz tradīcijām, ieražām, ticēšanu un neticēšanu. Bet cilvēki tāpat bijuši atšķirīgi.

Protams, ka visiem priekšstatiem ir kādi avoti. Kas mums ir zināms par senču priekšstatiem par mirušajiem? Daži senāki teksti. Tad visai ierobežotā laika posmā - sākot no 19. gadsimta pēdējiem trīs gadu desmitiem, tapuši folkloras pieraksti, daži simti teiku un ieražu aprakstu, nedaudzas lappuses ticējumu krājumā. Tautasdziesmās par spokiem ir pavisam maz, jo ir temati, par ko senākos laikos nedziedāja, ja nu vienīgi dažādās ziņģēs. Veļi pieminēti bēru dziesmās, kurās, protams, atkal ir cieši savijušies dažādu laiku priekšstati.

Velis, spoks, gars - savi apzīmējumi un dažādas definīcijas par to ir reliģiju zinātnē, pavisam citi uzskati mutvārdu tradīcijās, atkal atšķirīgi pētniekiem un pašiem stāstītājiem. Šie jēdzieni pārklājas, nav tur īstas skaidrības. Ja ļoti vienkāršojam, tad varētu būt šādi. Garu pasaule - daži no tiem cēlušies no mirušajiem, citi būtu kādas citas būtnes, kas nav mirušie, dažreiz tie saistīti ar konkrētu vietu vai laiku. Dažkārt arī dzīvie cilvēki ar īpašām spējām varot iziet no sava ķermeņa un klejot apkārt, parādīties - tad runājam par burvjiem, raganām, vilkačiem.

Velis varētu būt kāda nenomirusī daļa no cilvēka, kas uzturas kapsētā, ķermeņa tuvumā.

Spoks - jebkura parādība, ko kāds ierauga, sajūt un domā, ka tā ir saistīta ar pārdabisko, citādo pasauli. Reizēm gan tā tikai liekas.

Gars - cilvēka garīgā daļa, kas varbūt saglabājas arī pēc nāves. Kristietības domāšanai ir raksturīga (vai piedēvēta) miesas un gara vai dvēseles (tie varētu būt daļēji sinonīmi, bet dvēsele vairāk saistīta ar priekšstatiem par dzīvību) pretstatīšana, kaut tradicionālā kultūrā robežas ir neskaidras. Pirms apmēram 25 gadiem, kad rakstīju doktora disertāciju, rūpīgāk pētīju ar vārdu «dvēsele» saistītos priekšstatus tautasdziesmās. Šis materiāls neapstiprina tā saucamo latvisko tradīciju kopēju tik ļoti iemīļoto tēzi, ka cilvēks sastāvot no auguma (miesas), dvēseles un veļa - ka pēc nāves augums satrūd zemē, velis uzturoties trūdošā ķermeņa tuvumā, bet dvēsele aizejot pie Dieva. Teorija skaista, bet 20. gadsimtā uzkonstruēta. Tāpat kā par to, ka veļu laiks esot no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.

- Kas ir veļu laika tradīcija mūsdienās? Kālab tā pastāv, un vai tai būtu jāpastāv?

- Tradīcijas ir dzīvas, ja tās cilvēkiem ir vajadzīgas un ja tās spēj mainīties līdzi laikam. Varam jau palasīties vecos tekstus un kādā nomaļā mājas vietā rudenī likt senčiem cienastu. Aicināt viņus mājās, lūgt atnest svētību… Bet mums tas vairs nav vitāli svarīgi, lai izdzīvotu. Jo agrāk jau nebija lielveikalu.

Bet varam citādi. Kādā mierīgā rudens vakarā aizdegt svecīti, sapulcēties visa ģimene kopā, paņemt vecos albumus un paskatīties fotogrāfijas, pastāstīt saviem bērniem un mazbērniem, ko par albumā redzamajiem cilvēkiem atceramies, kāds kuram bijis vārds, kādi stāsti par viņiem palikuši atmiņā... Varam aizbraukt uz kapiem, sakopt, uzlikt svecītes. Iekšējā balss pateiks, kad vajag to sveču galu uzlikt un ģimenes albumu izvilkt.

Man pašam liekas svarīgi ko zināt par senčiem vēl viena iemesla dēļ. Lai labāk saprastu sevi. Paaudzēs mantojam sava ķermeņa, savas domāšanas īpatnības. Es atpazīstu, kad kustos un domāju kā tēvs, kad satraucos vai runāju līdzīgi kā mana mamma. Viņa nomira 2005. gadā, tēvs - pagājušā gada vasarā. Viņu mājā neko negribas pārkārtot, jo tā vēl ir viņu māja ar savu kārtību, kurā ir sava gudrība, sava vēsts, kas varbūt vēl nav pietiekami saprasta. Mammai puķes ir jānoliek, jo viņai tās patika. Ar prātu ticu, ka nekas vairs nav, bet iekšējā balss saka, ka tā ir jādara.

- Tas palīdz sērot, sēras nevar ātri «izbeigties».

- Indiāņiem ir sakāmvārds, ka cilvēks nomirst divreiz. Pirmo reizi, kad ķermenis nomirst, un otro, kad pēdējās atmiņas par viņu ir pazudušas.

- Ar ko pamatota tik ilga aizķeršanās veļu pasaulē - mirušo dvēseļu atcerei Latvijā atvēlēja laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem vai pat līdz nākamā gada februārim?

- Protams, nebija tā, ka mūsu senči lielu gada daļu sēroja par mirušajiem. Tās bija dažas dienas, kad veica kādus atceres rituālus. Te būtu visai garš stāsts par baznīcas svētkiem, kas saistīti ar svēto vārdiem kristietības Eiropā. Un mūsu veļu laika ieražu aprakstos minētajiem datumiem, kas ar tiem cieši saistīti. Gribam to vai nē, bet jau gadsimtiem ilgi esam Eiropas kultūras telpā. Mums pierasts meklēt atšķirīgo, īpatnējo, šķietami ļoti seno, pagānisko - nevis kopīgo. Gribas teikt, ka tā ir parastā mazu tautu un kompleksaino cilvēku, pusaudžu problēma - liekas, ka varam būt vērtīgi ar to, ar ko atšķiramies no visiem pārējiem.

Man liekas svarīgāk paskatīties uz kopīgo, vispārcilvēcisko, mūsu līdzdalības iespējām tajā, kas patiešām cilvēkiem svarīgs.

Ar veļu laiku saistītie datumi ir ar dziļu kristīgās Eiropas kultūras vēsturi. Miķeļi 29. septembrī, Mārtiņi 11. novembrī, Visu svēto diena 1. novembrī, kas daudzās valstīs ir oficiāla svētku diena. Arī tagad par tik amerikānisko uzskatītie Halovīna* svētki vakarā pirms Visu svēto dienas ir mūsu un citur Eiropā atzīmētu veļu svētku modernizēts un komercializēts pārveidojums. Saknes var skaidri saredzēt, un ne tikai ķeltu tradīcijās. Masku gājieni, kas simbolizē mirušo ciemošanos. Veļu (šo viesu) pacienāšana. Gaisma, sveces, ražas svētki (ķirbītis). Mazliet baisas noskaņas, kā jau tad, ja dzīvo un mirušo pasaules satuvinās...

Ja paskatāmies veļu laiku ieražu aprakstos latviešu valodā (un to visvairāk ir manas vecvecmāmiņas brāļa Anša Lerha-Puškaiša teiku un pasaku krājuma septītajā sējumā), tad gandrīz katrā aprakstā ir minēti savādāki šī laika sākuma un beigu datumi, līdz pat Ziemassvētkiem. Jāņem arī vērā, ka tas ir pēc vecā kalendāra, tātad ar 12 dienu atšķirību. Mirušos atcerējās arī citos gada lielākajos svētkos. Tikai 20. gadsimta divdesmitajos gados ar dievturību saistītajos tekstos to visu vienkāršoja uz laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, jo gadskārtas riņķī tas tā skaisti izskatījās un ievietojās. Tagad mums rudens sajūtas, kad raža novākta un sākas lielo miglu, vēsuma un garo vakaru laiks, nereti ir kaut kad vēlāk.

Jā, un veļu laiks gluži dabīgi bija arī stāstu laiks. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsu senču istabās gadsimtiem ilgi nebija televizora un radio, tāpēc bija jāstāsta, jāsarunājas vai jādzied pašiem, ja gribēja kā laiku īsināt. Un arī mīklu minēšana te labi iederējās. Varam to visu pamēģināt tagad, piebremzējot ikdienas steigu.

- Halovīns patīk bērniem un jauniešiem - maskas, saldumi, jautrība, mazliet šausmu, kopīga uzdrīkstēšanās uzvesties citādi nekā ikdienā. Par veļu laiku daudzi no viņiem, iespējams, pat nezina. Būtībā nezina tradīcijas.

- Viens otrs pētnieks saka - Halovīns palīdzējis atdzimt arī senāko laiku maskām un to darināšanas priekam. Es neesmu kategoriski pret, skatos, kā tradīcijas dzīvo un mainās. Ideāli jau būtu, ja visi zinātu, ka maskotajiem viesiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi - ir jāveic rituāli, jānes svētība, jāpadarbojas, lai kaut ko nopelnītu. Vajadzētu vairāk skaidrot aizmirstas lietas. Masku gājieni bija un ir iecienīti daudzviet Eiropā, noteiktos laikos no rudens līdz pavasarim.

- Vai pastāv robeža starp veļu un spoku stāstiem?

- Viena stāstu grupa te ir baidāmie, briesmu stāsti, kas tik iecienīti bērnu folklorā. Noteiktā vecumā tie ir nepieciešami, lai, pirmkārt, iepazītu, izpētītu savas bailes (un baiļu sajūta ir tā, kas mūs pasargā bīstamās situācijās, nevis tikai traucē), un, otrkārt, lai mācītos stāstīt stāstus. Arī Freids rakstīja par baudu, ko gūstam baidoties.

Pieaugušie par spoku stāstiem šaurākā nozīmē reizēm sauc stāstus par savādu satikšanos ar ko nesaprotamu, pārdabisku. Nereti tie sākas ar vārdiem: «Es nekādiem spokiem un māņiem neticu, bet vienreiz man gadījās...» Un tad parasti seko stāsts par kāda tuva cilvēka miršanu vai kādu vietu, kur kas slikts senāk noticis. Īsti šos stāstus piedzīvot varam, ja tos stāsta aculiecinieks vai kāds viņam tuvs cilvēks. Ka miršanas brīdī mirušais spēj tuviniekiem padot ziņu par savu nāvi vai pat parādīties. Katrs stāsts ir savādāks, bet situācijas visai tipiskas. Gandrīz katrās bērēs man vēl mūsdienās gadās dzirdēt šādus stāstus.

Un plašākā nozīmē - spoku stāsts kā jebkurš stāsts par savādu sastapšanos ar pārdabisko. Bija tā vai nebija, varēja būt vai nē? Pārbaudīt vairs nevaram.

Bet par veļu laika stāstiem varētu saukt arī vēl daudzveidīgākus stāstus. Te iederētos arī pasakas, ne tikai latviešu pasakas. Arī dzimtas atmiņu stāsti. Un kur nu bez kāda joka, anekdotes.

- Un šie stāsti pārveidojas? Vai ir radušās 21. gadsimta variācijas?

- Protams, dzīve mainās, kaut eksistenciāli nozīmīgās situācijas ir tās pašas. Te varētu stāstīt par folkloras žanru, kas vēl nav ietverts skolas mācību grāmatās - mūsdienu teikas, pilsētas teikas, urbānās leģendas. Protams, reti kādā no tām ir kas par mirušajiem. Atšķirībā no agrāku laiku teikām notikumi te norisinās industriālajā pasaulē, kur centrā ir dzīve pilsētā, tehnoloģijas, automašīnas, mūsdienu pārtika, imigranti un televīzijas radīto tēlu pasaules. Tie ir stāsti par to, no kā vajadzētu piesargāties. Tāda kā mūsdienu baiļu enciklopēdija.

- Pilsētas leģendas tiek radītas…

- Es negribētu lietot vārdu «radītas», jo stāsti kultūrā tiek sacerēti pēc noteiktiem paraugiem, vairāk tiek stāstīti un pārveidoti jau zināmie stāsti, bet jauni izcili nemaz tik bieži nerodas.

- Vai folkloristi pārbauda stāstus un ticējumus? Piemēram, ir tāds: veļu laikā nedrīkst lauzt skalus, tad vasarā jēri kaulus pārlauzīs. Jēru, protams, žēl, bet mani interesē, vai izmēģināt kaut ko uz savas ādas?

- Vairākus gadus ir bijis tā, ka pavisam nav gribējies svinēt Jāņus vai Ziemassvētkus. Un nekas slikts ar mani nav noticis, kaut bailes par to bija. Varbūt vairāk par to, ko par to padomās citi. Bet es neesmu vienīgais, kas kādreiz šādi eksperimentē.

Bet par jēriem un skaliem - tipiska maģiskā domāšana, ka ar kaut kā darīšanu vai nedarīšanu varētu ko ietekmēt tālākajā dzīvē. Pie šī «salmiņa» ķeramies, kad pārējie paņēmieni ir izmantoti. Vai arī ir slinkums visu padarīt kārtīgi. Vai īpašos pārmaiņu laikos, kad liekas, ka viss brūk un jūk.

Folkloristika ir īpatnēja zinātne, tā eksperimentē uzreiz ar cilvēkiem, jo nevar pārbaudīt uz dzīvniekiem, kā dažās citās zinātnēs. Esmu «palaidis» dažas teikas un spoku stāstus masu mediju vidē un pēc tam skatījies, kā tos cilvēki atpazīst, atstāsta. Piemēram, par Jūrmalas šoseju, to vietu, kur brīdinājums par miglu. Pirms vairākiem gadiem divi puiši rudenī atgriezušies no diskotēkas Jūrmalā. Šajā vietā mašīnas stopē meitene plānā kleitā. Viņi, protams, paņem meiteni savā auto, viens vēl iedod žaketi, lai meitene ātrāk varētu sasildīties. Kad atbrauc pie meitenes mājām, viņa no mašīnas pazudusi... Piezvana pie vārtiņiem, iznāk meitenes vecāki un stāsta, ka viņa tur pirms daudziem gadiem gājusi bojā auto avārijā. Un katru gadu savā nāves stundā braucot uz mājām. Puiši netic, jautā, kur viņa apglabāta. Otrā dienā dodas uz kapiem, pa gabalu jau pazīst meitenes seju pēc pieminekļa. Un žakete, kārtīgi salocīta, nolikta turpat pie pieminekļa...

Protams, stāsta pamatā ir pasaulē daudzviet pazīstamā teika par pazudušo stopētāju, reizēm tas ir pat hipijam līdzīgs jauneklis, kurā vēlāk atpazīst Jēzu Kristu. Cilvēki vēlas ticēt šādiem stāstiem. Vismaz nedaudz ticēt.

- Kā citas tautas godā veļus un ko stāsta par spokiem? Anglijā esot daudz piļu un katrai savs spoks un nostāsts.

- Protams, spoku stāstus var komercializēt. Un tā bieži notiek. Vieta, par kuru ir stāsts, liekas vērtīgāka, dod vairāk iespēju iztēlei. Daudzām pilīm un viesnīcām, ne tikai Anglijā, ir savas teikas un spoku stāsti. Tas neizbēgami pieder pie tūrisma industrijas.

Vai citur godā veļus? Protams. Man ir gadījies ar autobusu braukt uz Vāciju Visu svēto dienas priekšvakarā - un katra kapsēta Lietuvā un Polijā bija kā mazu gaismiņu jūra. Un tā simtiem kilometru. Esmu bijis Bulgārijā, tur publiskās vietās ir izliktas desmitiem un simtiem pirms noteikta laika mirušo cilvēku fotogrāfijas ar viņu dzīves gada skaitļiem. Arvien vairāk mirušo piemiņa pārceļas uz interneta vidi.

Lai cik dīvains man liktos Likteņdārzs, arī tas attīstās un tiek apmeklēts. Kapu kopšanas tradīcija ietverta latviešu kultūras kanonā.

- Šo atradu interneta dzīlēs: vēlme garšīgi paēst ir visnoturīgākā un spēcīgākā cilvēka vēlme, kas raksturīga visiem vecumiem. Latvieši pat veļus mielo.

- Kad ir miris kāds tuvs cilvēks, negribas ticēt, ka no viņa nekas nepaliek pāri. Varbūt tomēr? Varbūt var viņam vismaz šķietami kā palīdzēt, piemēram, sakopjot kapa vietu un biežāk aizdedzinot svecīti? Protams, varbūt tā vienkārši mierinām savu sirdsapziņu. Jo nekā citādi saviem aizgājušajiem tuvajiem palīdzēt neprotam.

Cilvēks ir sabiedrisks radījums, un attiecības ar tuvajiem un apkārtējiem viņam ir tikpat svarīgas kā labi paēst.

Latvieši veļus mielo? Laikam jau tas ir tikai viens no stereotipiem, par ko jau runājām sākumā. Latvieši tā dara, bet es tā nedaru? Jo neesmu māņticīgs? Vai vismaz negribu izskatīties citu acīs pārāk nepareizs? (Vai, gluži otrādi, ir pieklājīgi būt māņticīgam?) Manuprāt, mūsdienās tā saucamā māņticība nav mazāka nekā senos laikos, tikai tā izpaužas savādāk. Žurnāli pilni ar horoskopiem, ekstrasensu un dziednieku padomiem. «X faili» bija mūsdienu māņticības enciklopēdija. Varētu turpināt…

Kā jau sākumā teicu, mums mantojumā ir gan savas ģimenes un dzimtas tradīcijas, gan dažādi teksti, kas stāsta par vēsturi. Varam ar tiem veidot savas attiecības. Atrast tajā visā ko noderīgu, kas palīdz iekšēji izdzīvot un nepazaudēt saknes, piederību kultūras laukam. Varam apdomāt, kā seno laiku tradīcijas pielāgot mūsdienu dzīves apstākļiem. Un tā būt stiprāki cīņā ar to haosu un tukšumu, kas arī pieder pie pasaules kārtības un uzmācas, ja neprotam aizpildīt savus kultūras laukus.

- Varbūt veļu mielošana ir vēlme mirušo materializēt?

- Mācītājs laikam uzreiz teiks, ka tās ir blēņas. Mana pieredze liecina, ka viena lieta ir fakti, otra - izskaidrojumi. Izskaidrojumi laika gaitā mainās, bet fakti paliek, turpina notikt. Arī cilvēka uzvedība ne pārāk mainās. Tāpēc es pat nemēģinu izskaidrot. Es saku, ka nezinu, kāpēc tas tā ir. Acīmredzot kādreiz ir licies, ka aizgājējam tādā veidā var ko labu izdarīt.

Pieredzes ir dažādas. Es nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka zina, kas ar cilvēku patiešām notiek pēc nāves. Ir tikai pieļāvumi, pieņēmumi, savādas izjūtas. Ir noslēpumi, kurus mums nav lemts zināt. Un zināšanas ļoti pārklājas ar vēlēšanos, lai būtu tā, kā gribētos. Ka pēc nāves viss vēl nebeidzas - katram taču gribas dzīvot, ir bailes no nāves. Tik lielas bailes, ka ikdienā par to baidāmies domāt. Un ar domāšanu jau te neko nevar izdomāt. Tad nu pieķeramies stāstiem, kas stiprina ticību, ka pēc nāves viss vēl gluži nebeidzas.

Esmu savās folkloras pētnieka un stāstnieka gaitās ticies ar cilvēkiem, kas uzskata, ka viņiem ir gadījies redzēt, sastapt mirušos vai kādas parādības. Mazāk, bet ir stāsti, ka vienlaikus ko vienādu redzējuši vai sajutuši vairāki cilvēki. Kad klausās viņus, izjūtas ir savādas. Esmu mēģinājis kā stāstnieks šos stāstus stāstīt tālāk, kopā ar noskaņu, ko tie rada. Bet cenšos būt piesardzīgs - cilvēki var pārāk uzticēties, noticēt visam kam, ko nevaram pārbaudīt.

- Spoku stāstu un pilsētas leģendu nemirstība nozīmē to, ka turpinām izdzīvot bailes?

- Katram no stāstiem ir dažādas funkcijas, tās ir kā tāds puķu pušķis - cita puķe lielāka vai spilgtāka, cita mazāka. Dažos stāstos baiļu ir vairāk, jo mums patīk pabaidīties, bet ir arī pamācošās, informējošās, izglītojošās, emociju pasauli bagātinošas funkcijas. Stāsti palīdz mums izdzīvot - uztur ideālus, sniedz zināšanas, izjūtas un iztēles piedzīvojumus. Bērniem ir svarīga mutvārdu stāstīšana, kopā būšana. No tās rodas vēlme mācīties stāstīt, jo tas, kurš zina stāstus, ir vērtīgāks. Stāsti palīdz cilvēkus noturēt pie kārtības. Kapsētās nezog, jo tas, kam nozagts, nāks prasīt atpakaļ - vismaz tā stāsta.

Pasakās svarīga ir kompensējošā funkcija - ja esi no tiem, kam dzīvē neveicas, pasaka palīdz ticēt, ka reiz veiksies. Visi tie stāstu žanri turpinās līdz mūsdienām, piemēram, televīzijas seriālu var uzskatīt par nedaudz uzlabotu brīnumu pasaku. Vienīgi - pasaka reiz beidzas, bet seriāls nebeidzas.

Spoku stāstos viena no funkcijām ir vēlēšanās stiprināt ticību, ka redzamā pasaule nav vienīgā. Folkloras pētniekiem nav aparātu, lai pierādītu, ka spoki eksistē. Bet stāsti par tiem eksistē, un to ir pierakstīts tūkstošiem. Latviešu folkloras krātuvē ir teiku kartotēka, tur no 57 tūkstošiem tekstu gandrīz puse ir dažādi spoku stāsti.

Sapni ir grūti izstāstīt. Un ar spoku redzēšanu ir līdzīgi. Kaut kas ir bijis, bet cilvēks to var izstāstīt tikai ar tiem vārdiem un priekšstatiem, kas viņam ir.

Padomju laikā par racionāli neizskaidrojamo publiski nevarēja runāt, un tad daudzi cilvēki pārdzīvoja, ka viņi varbūt ir dīvaini vai slimi, ja viņiem kas rādās. Jo nezināja, ka citiem gadās līdzīgi. Vai negadās. Tāpat kā sliktu sapni, arī savu piedzīvojumu labāk kādam izstāstīt.

Mana lielākā zinātāja šajās lietās ir teicēja Alma Makovska Vandzenē. Strādāju pie grāmatas, kur būs viņas stāsti no vairāk nekā 100 stundu ilgiem ierakstiem. Viņai bija arī šāds gadījums - guļ mājās smagi slima, pēkšņi redz, ka ap gultu sastājušies visi viņas mirušie radinieki. Viņi nosprieduši vai arī viņa pati saņēmusies, ka neies pie viņiem. Tici, netici… Vēl viņai bijis gadījums, kad skaistā mēnesnīcā gājuši trijatā uz ciema centru. Auksts. Pēkšņi visi trīs redz, ka viens vīrs ar zemi. Paskatās tuvāk - tas ir nomirušais kaimiņš.

Manuprāt, nav vērts censties šos stāstus kaut kā ar prātu izskaidrot. Labāk vienkārši stāstīt tālāk.

- Par dažām apdzīvotām vietām ir daudz nostāstu, par citām - gandrīz nekā. Esmu dzimusi, augusi Neretā, taču neatceros par šo ciemu lasījusi teikas un pasakas. Toties par Džūksti ir grāmatas izdotas.

- Tas atkarīgs no tā, kādi kur bijuši vācēji. Arī tagad var savākt daudz stāstu. Dzīvē visu laiku kaut kas notiek, un kaut kas no tā pārvēršas par stāstu. Ir cilvēki, kas domā, ka viņiem nekas interesants negadās, un ir tādi, kam katru dienu kaut kas atgadās.

Cilvēki dažreiz gaida, kad atbrauks zinātnieki un pierakstīs viņu vecāku stāstus. Visticamāk - neatbrauks. Taču katram ir mute, lai pajautātu, un telefons vai kāds cits aparāts, lai ierakstītu. Un varbūt tieši veļu laiks ir tas brīdis, kad to sākt.

- Kāds ir jūsu mīļākais spoku stāsts?

- Skatos pēc situācijas. Bet ir daži, kurus stāstu biežāk. Piemēram, tā pati Almas tante stāstīja. Vienu vakaru klāj bērniem gultas un redz - balts tēls stāv pie loga. Skatās iekšā.

- Varbūt kaimiņš?

- Nav kaimiņš. Viņa iet otrā dienā skatīties. Vecs sniegs pie loga. Pēdu nav. Logs tik augstu, ka cilvēks nevar piekļūt. Un pēc trīs dienām māte nomirst. Otrreiz viņa tādu pašu tēlu redz, un pēc trīs dienām brālis pēkšņi nomirst.

Bet te atkal gribas jautāt, vai tā ir patiesība. Tad labāk atbildēt ar vienu anekdoti. Mammas vēderā dvīņu puikas sarunājas. Reiz viens jautā: «Kā tu domā, vai pēc dzemdībām dzīve turpinās?» Otrs atbild: «Nezinu, no turienes vēl neviens nav atgriezies.»

_

* Visu Svēto dienas priekšvakaru angļu valodā sauc «Halloween», kas savukārt ir saīsinājums no pilnā nosaukuma «All Hallows’ Evening» - «Visu svēto vakars». Latviešu valodā atbilstoši angļu valodas izrunai šo vārdu atveido kā «Halovīns». (Avots: www.skrivanek.lv)

GUNTA PAKALNA CV

Dzimis 1959. gada 29. novembrī Talsos.

Kopš 1983. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē.

Filoloģijas doktora grāds iegūts 1992. gadā par disertāciju «Priekšstati par mirušo pasauli latviešu bēru tautasdziesmās».

Pētnieciskās intereses: latviešu folkloristikas vēsture, jo sevišķi lielākie tautas stāstījumu izdevumi un to sastādītāji (A. Lerhis-Puškaitis, P. Šmits, P. Birkerts), pasakas, tradicionālās un mūsdienu teikas, joki internetā, stāstnieku kustība Latvijā un pasaulē.

UNESCO LNK tīkla «Stāstu bibliotēkas» eksperts, dažādu stāstnieku projektu dalībnieks.