ASTROLOĢIJA: Sapņi nav doti tāpat vien

Kādēļ sapņi lielu daļu cilvēku satrauc, intriģē un interesē? Kāpēc cilvēki kopš seniem laikiem centušies tulkot sapņus? Pat tad, ja mēs, moderni domājoši 21. gadsimta cilvēki, saprotam, ka sapņu interpretācijā nereti nozīmīgu vietu ieņēmuši mīti, reizēm nezin kāpēc tiem noticam. Gadās, ka pēc naktī nosapņotā sirds pa muti lec ārā. Tad lauzām galvu, sak’, vai to uztvert par nelaimes priekšvēstnesi?

Izlasot sarunu ar psihoterapeitu, psihoanalītiķi Voldemāru Švarcu, cerams, ne viens vien «Praktiskās Astroloģijas» lasītājs teicienu «kas der visiem, tas neder nevienam» turpmāk attiecinās uz sapņu skaidrojumu dažādās sapņu tulku rokasgrāmatās un daudz nopietnāk meklēs atbildes uz jautājumiem, ko saredzējis savos sapņos. Pirms sākam runāt par sapņiem, to nozīmi mūsu dzīvē un vēlmi izskaidrot sapņus, Voldemārs Švarcs it kā iztālēm iesāk:

Jautājums, kādā kontekstā sapņus apskatām. Pastāv tāds jēdziens kā terapeitiskās attiecības. Tās ir nozīmīgas, jo rada abstraktu telpu, kurā cilvēks ir ieinteresēts pats savā iekšējā pasaulē. Bieži vien cilvēks uztver terapiju kā viņam svarīgu, tomēr vairāk kā informācijas saņemšanu: es atnāku pie speciālista uz konsultāciju, viņš sniedz informāciju, un es to varu izmantot savās interesēs. Ja mēs vienkāršojam, tad psihoterapija ir process, kura laikā psihoterapeitam ir jāpalīdz, lai cilvēks pats sev kļūtu interesants. Varam novērot, ka cilvēkiem trūkst intereses par sevi. Bieži vien piedzīvojam, ka cilvēki spēj būt savtīgi, taču viņiem ir grūti justies interesantiem. Nereti viens no grūtākajiem ir pamudinājums: izstāsti kaut ko labu par sevi!

Un uzreiz piemetas kautrība, kā tad es tā runāšu labu par sevi.

Ne tikai «kā tad es tā», bet «ko lai es saku?». Varētu teikt, ka šī atziņa – runāt par sevi labu – ir nepieņemama. Cilvēks saka – vispār jau kaut kas manī ir labs, bet nekad tā neesmu domājis. Līdz ar to, nākot psihoterapijā, cilvēks atrod sevī kaut ko interesantu. Un ja ir kaut kas interesants, tad var veidoties kaut kas labs. Tā nonākam pie nākamā soļa, kad psihoterapija pārvēršas par savā ziņā abstraktu telpu. Ja tā būtu konkrēta telpa, tad jūs saņemat konkrētu informāciju. Bet psihoterapijā parādās, vienkāršoti runājot, situācija, kurā cilvēks var sajust sevi un sarunas partneri ne tikai kā konkrētu cilvēku, bet arī kā abstraktu objektu, kas saistās ar viņa atmiņām, fantāzijām, vēlmēm. Tad var parādīties nākamais elements – tas, par ko viņš runā un kā viņš runā. Viņam pašam kļūst interesanti: par ko es īstenībā gribu runāt un kā runāt? Tas ir brīdis, kad cilvēks sāk izdarīt atklājumus par sevi.

Laikam jāsaka – beidzot! Beidzot ierauga īsto sevi?

Jā, viņš nevis saņem informāciju, bet sāk sevi atklāt.

Sapņu interpretācija ir ļoti interesējusi psihoanalītiķus. Kāpēc tā?

Nonākam līdz ļoti izplatītai mūsdienu problēmai. Kuri ir visbiežākie psihiskie traucējumi? Miega traucējumi. Cilvēks nevar izgulēties, nevar iemigt, nevar pamosties, pastāv dažādas problēmas, kas saistītas ar miegu. Miegam ir dažādas fāzes, vienā no tām redzam sapņus.

Tajā, ko dēvē par REM.

Jā, «rapid eye movement», tulkojumā no angļu valodas – ātrās acu kustības*. Tā ir viena no miega fāzēm, kurā varam novērot acīmredzamas aktivitātes. Tas liecina, ka sapņošana ir ļoti nozīmīga miega fāze. Ja tā tiek izjaukta vai traucēta, tad cieš cilvēka emocionālā labsajūta. Ir pētījums par to, kā cilvēki skatās šausmu filmu. Pirmo reizi skatoties, viņi emocionāli reaģē. Ja skatās to pašu otro, trešo un ceturto reizi, emocionālās reakcijas zūd, cilvēks vairs nebaidās no filmas mūzikas, no gaidu atmosfēras.

Tāpēc ka zina, kas notiks?

Pats svarīgākais, ka emocionāli vairs neiesaistās. Ja mēs to uzskatītu par «problēmu», tad viņš to ir atrisinājis. Ja cilvēks ir noguris, bet viņam neļauj pilnvērtīgi izgulēties un sapņot, tad emocionālā reakcija, ko var reģistrēt ar poligrāfu, ir tāda pati kā skatoties šausmu filmu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka cilvēks emocionālo problēmu nevar atrisināt. Sapņos novērojami dažādi atmiņu elementi, svarīga loma ir agrāk redzētajam. Bet atmiņas tiek miksētas arī ar kaut ko citu.

Kāpēc?

Labs jautājums. Varam atgriezties pie Zīgmunda Freida, kurš uzskatīja, ka ir vairāki faktori, kuri sapnī tiek, ja tā var teikt, izmantoti. Viņš bija ārsts ar ļoti neiroloģiskām interesēm. Savā laikā daudzas medicīnas nozares – neiroloģija, psihiatrija – nebija skaidri nodalītas kā mūsdienās. Komplikācijas, kas bija saistītas, piemēram, ar sifilisu, tika ārstētas psihiatriskajā slimnīcā. Tas bija laiks, kad radās pietiekami nopietna interese izpētīt, kas notiek mūsu psihē, tajā skaitā sapņos. Nu varam atgriezties pie tā, ka savs ieguldījums vai deva kompleksajā kompozītmateriālā jeb materiālos, ko veido dažādi komponenti, ir fizioloģija. Dažādas fizioloģiskas reakcijas, kas saistītas ar mūsu hormonālo aktivitāti, arī ar fiziskām, motorām un sensorām sajūtām. Otra lieta, kas bez atmiņām ir jāpiemin, ir tā saucamie instinkti un dziņas, kas ir sava veida programma. Ja salīdzinām ar datoru, tad mūsos tāpat kā datorā ir cietais disks un dažādas programmas, kas veidotas ar noteiktu mērķi. Sapņos droši vien parādās dažas programmas, kas mūsos ir instalētas, kas veido galveno mūsu zemapziņas vai neapziņas kodolu, un tas rod savu atspoguļojumu sapņos. Freidam likās būtiski arī tas, ka jābūt jēgai vai mērķim.

Sapnim jābūt ar jēgu?

Jā. Viņš radīja hipotēzi, ko mūsdienās gan neatbalstām – ka miegā var veidoties uzbudinājums un mums ir jāatrod veids, kā uzbudinājumu transformēt. Mēs varam to transformēt sapņa darbībā, tad sapnis būtu tāds kā miega sargs.

Vai tad tas nav mākslīgi izvirzīts skaidrojums vai jēga, kam Freids meklēja apstiprinājumu?

Jebkura teorija ir tā, ko mēs izveidojam. Ir notikumi, ir fenomeni, un mēs piedāvājam tiem skaidrojumu. Kādas teorijas par sapņiem tad bija pirms Freida? Teica, ka sapnis ir informācija no dieva. Pēc tam parādījās cilvēki, kas teica, ka viena daļa ir no dieva, otra no velna, un kā mēs lai atšķiram? Tad labāk par to nerunāsim vispār. Amizantākais, ka šī teorija – ka caur sapņiem ar mums runā dievi vai gari – sāk iegūt zināmu aktualitāti lielā daļā sabiedrības mūsdienās. Ja jūs taisāties kritizēt Freidu par nezinātniskumu…

Ko jūs, nē.

…tad ko jūs teiktu par cilvēkiem, kuri lasa horoskopus? Ko jūs teiktu galvenajam redaktoram nopietnā avīzē, kurā publicē horoskopus?

Strādāju izdevumā, kurā publicē horoskopus. (Smejas abi.) Vai tad kāds preses izdevums tos nepublicē?

Es jums piekrītu. Tātad cilvēkam vienmēr ir bijusi vajadzība pēc kaut kā abstrakta, iracionāla un tajā pašā laikā – šķietami jēgpilna. Līdz ar to tas ir absolūts freidisms. Freids saka – sapņi nav tāpat vien. Tā ir viena puse. Nākamā – sapņus mēs pārsvarā neatceramies. Esam tā iekārtoti, ka, ja vien speciāli nepacenšamies, tad sapni varam aizmirst desmit minūšu laikā. Pamostamies, ejam dušā, saģērbjamies un, ja pēc tam jautā, ko redzēji sapnī, bieži vien sakām: vairs neatceros.

Dažus sapņus tomēr atceramies.

Jā, dažus. Kāpēc es tērēju jūsu laiku, runājot par psihoterapeitiskajām attiecībām? Saistībā ar psihoterapiju parādās nākamais jautājums. Izrādās, ka ārkārtīgi liela nozīme ir kontekstam, kurā jūs sapni stāstāt, kam stāstāt un ar kādu mērķi.

Īsti nesapratu.

Kontekstu veido noteiktās attiecības. Ja jūtaties kādās attiecībās droši, ja jūtaties ieinteresēts pats sevī, ja esat pieredzējis, ka iekšējā pētniecība sniedz kaut ko pozitīvu, palīdz padarīt iekšējo pasauli mazāk trauksmainu, jūs varat daudz vairāk atcerēties sapņus. Viens no fenomeniem, kas parādās cilvēkam psihoterapijā – viņš sāk daudz vairāk atcerēties sapņus. Arī tāds, kurš pirms tam teica, ka spēj atcerēties divus sapņus, ko redzējis gada laikā. Nākot psihoterapijā, cilvēks sāk atcerēties un runāt par sapņiem daudz vairāk. Sapnis reizēm saistīts ar iespaidiem, ar vizuālo sfēru, jo sapņos retu reizi kaut ko sasmaržojam vai sajūtam kustības, lielākoties to atceramies kā bildes, kā ainas.

Kā filmu, kuru veido atsevišķas ainas.

Līdz ar to iesaistām citu smadzeņu daļu, kas saistīta ar mūsu simbolisko domāšanu jeb vārdiem. Kad runājam, lai būtu spējīgi aprakstīt un izstāstīt, sākam lietot pavisam citus smadzeņu rajonus. Runājot par sapni, sākam izmantot vismaz trīs smadzeņu daļas – to, kas saistīta ar vārdiem, to, kas saistīta ar atmiņām, un to, kas saistīta ar ainām un tēliem, ko esam redzējuši sapņos.

Vai sapņa tēli ir simboli, kas jāatšifrē? Piemēram, ja sapnī redzu koku, tad tas ir man nozīmīgs simbols.

Jūs zināt filozofisko joku? (Zīmē.) Ko jūs šeit redzat?

Pīpi.

Un tad cilvēkam saka – jūs neredzat pīpi, jūs redzat zīmējumu, kas simbolizē pīpi. Tā ir tāda kā ķircināšanās, bet vienlaikus arī ideja par to, kas notiek sapnī. Sapnī neredzat koku, jūs redzat tēlu, kuru aprakstāt kā koku. (Apgriež zīmējumu.) Un ja es parādītu šādi, ko jūs tagad redzat?

Ūdens krānu.

Lai būtu. Lūk, primitīvā eksperimentā varam iegūt dažādus rezultātus.

Nākamreiz, kad kāds psihoterapeits rādīs kaut ko līdzīgu, atbildēšu – tas ir zīmējums.

Tad viņš teiks – jūs esat dīvains cilvēks. () Visi normālie cilvēki parasti atbild spontāni, bet jūs izdomājat, ko atbildēt. Tas liecina par to, ka cilvēks sevi ārkārtīgi kontrolē, bet tas savukārt nozīmē, ka viņš ir ļoti nobijies. Redzat, ko var secināt?

Vai, skatoties Marka Rotko gleznas – taisnstūra krāsu laukumus, esat domājis par to, kas notika māksliniekā, kad viņš gleznoja šos audeklus? Kādas emocijas pārdzīvoja, ko zemapziņa izcēla laukā? Jūs Rotko gleznas uztverat kā mākslu vai analizējat kā psihoterapeits?

Par Rotko ir dažādi pētījumi. Manuprāt, Rotko rakstīja, ka jebkurš mākslas darbs ir nevis pats par sevi, bet kontekstā ar cilvēku, kas uz to skatās. Es domāju, tas ir labs salīdzinājums arī ar sapni – sapnis ir nevis pats par sevi, bet individuālā kontekstā. Rotko teica, ka labākais veids, kā skatīties uz viņa darbiem, ir no 30–40 centimetru attāluma. Tas ļauj ļoti fokusēties uz savām sajūtām, spert soli no prāta pozīcijas uz emocionālu pozīciju. Varam teikt, ka sapnis mums piedāvā šādu soli. Daudzi cilvēki mēģina uztvert dažādas sapņa detaļas burtiski. Ja cilvēks sapnī redz torni, viņš saka – es jau zinu, ko Freids par to teica.

Jā, un ja sapnī redz mirušu tuvinieku, tad vieni to tulkos kā drīzumā gaidāmas pārmaiņas, citi – ka mainīsies laikapstākļi.

Ir sapņu grāmatas, kurās katram notikumam vai tēlam ir konkrēts skaidrojums. Bet psihoterapijā pieeja ir tāda, ka sapnis ataino emocijas. Man patīk teikt, ka sapnis ir sava veida filma, kur sapņa – mūsu neapziņas – režisors uzaicina tēlot dažādas emocionālas lomas ļoti nepiemērotus aktierus. Piemēram, Džuljeta jātēlo vecam vīram, Romeo – kaimiņu sunim, visi aktieri ir nepiemēroti, tāpēc sapnis bieži vien atstāj ļoti dīvainu iespaidu.

Īpaši, ja cilvēks ir loģisks un racionāls. Smadzenes var izmežģīt, lauzot galvu par sapņa vēstījumu.

Jā gan. Ja redzi sapnī koku, ko tas nozīmē? Un viņš atbild: nezinu. Ja paskatāmies uz situāciju no tāda viedokļa, ka sapnī veidojas attiecību konteksts, cilvēka iepriekšējās dzīves analīze un tad veidojas trijstūris starp atmiņām, emocijām un simbolisko domāšanu, tad padarām sapni interesantu. Psihoterapeita uzdevums ir piedāvāt cilvēkam ieskatu, ka viņš pats var izmantot tās asociācijas, kas jau ir un kas saistās ar sapni. Kopš Freida laikiem jebkuru sapni aplūkojam katra cilvēka individuālo asociāciju kontekstā. Otra lieta, ka mēs to visu redzam uz noteikta fona. Līdzīgi kā visas Rotko gleznas – tās ir uzklātas uz īpaša fona, tāpēc nevar sajaukt ar citām. Vispirms mākslinieks nostiepj audeklu un rada īpašu fonu, pēc tam var krāsas atklāt. Terapeitiskās attiecības ir tas fons vai audekls, uz kura veidojas individuālais, tikai tam cilvēkam piemērotais, tikai šo divu cilvēku – psihoterapeita un viņa klienta – attiecību kontekstā veidotais interpretācijas vai izpratnes veids. Līdz ar to varam teikt, ka sapnis ir nozīmīgs mūsu iekšējās pasaules emocionālo konfliktu risinājums, kuru bieži vien aizmirstam, bet kas kalpo kā mūs harmonizējošs un – ir tāds termins – psihes plasticitāti veidojošs process.

Vai sapratu pareizi, ka sapnī cilvēki, kuri sevi nomodā kontrolē, ļauj sev brīvāku vaļu un atbrīvojas no bargā soģa un cietuma uzrauga sevī?

Tieši tā. Īpaši tāpēc, ka pamostoties tas viss tiks aizmirsts. Cilvēks pie sapņa materiāla nekādā veidā atgriezties nespēs.

Varbūt viņam vajag atgriezties?

Varbūt, bet viņš to mirkli jau ir pazaudējis. Nesen skatījos seriālu «Kāršu nams», un tur ir epizode, kurā budistu mūki veido mandalu – ārkārtīgi skaistu, komplicētu zīmējumu no dažādas krāsas smilšu graudiņiem kā skaistu, krāsainu gleznu. Kad ir izveidojuši, viņi smiltis saslauka, un tās ir tikai smiltis. Un izkaisa strautā. Šī aina parāda to, kāda ir mūsu mijiedarbība ar sapni. Nakts laikā uzņemam filmu, kuras jēgu īsti nesaprotam, kurā ir dažādi aktieri, kas tēlo ne vienmēr viņiem atbilstošas lomas. Dažreiz tas, ko atceramies, ir tikai fragments no filmas. Freids savos darbos rakstījis, ka sapnim, pēc viņa domām, ir divas daļas. Viena ir tā, ko mēs daļēji un dzīves laikā apzināmies vai arī varam fiksēt, izmantojot simbolisko domāšanu, un otra daļa, kas vienmēr paliks neapzināta, kas saistīta ar dziļākiem pārdzīvojumiem. Tie var būt sāpīgi vai arī ārkārtīgi tuvu mūsu fizioloģiskajai daļai.

Kā erotiskie sapņi?

Nē, erotiskie sapņi bija tabu vai kaut kas nepieņemams Freida laikos, mūsdienās atveriet internetu, ierakstiet vienu vārdu, un izmetīs pornogrāfiska rakstura ainas, klasificētas pēc atslēgas vārdiem. No tāda viedokļa, es domāju, nav lielas jēgas par to runāt, daudz nozīmīgāka Freida darbos ir tā daļa, kuru vēlāk skaidrākā un pieņemamākā veidā attīstīja Boulbijs** – psihoanalīzē ļoti nozīmīgs vārds. Tas saistījās ar pētījumiem par tā saucamo piesaistes uzvedību. Tas nozīmē, ka libidināls objekts nenozīmē erotisks objekts tik lielā mērā kā piesaistes objekts. Mums ir ārkārtīgi svarīgi izveidot iekšējos tēlus – objektus, kas savā veidā piepilda mūsu iekšējo pasauli. Kas mūsu bērnībā ir šis objekts jeb emocionālā, arī attiecību kontekstā esošs tēls? Atbilde ir ļoti vienkārša. Mūsu māte. Mātei bērns ārkārtīgi pieķeras, un emocionālā piesaiste veido pamatu viņa psihiskajai attīstībai visu tālāko dzīvi. Tāpēc ir būtiski, ja bērns agrā vecumā ir nonācis stacionārā, lai māte iespējami daudz laika pavada ar viņu. Māte bieži vien nevar daudz palīdzēt viņa fiziskās veselības uzlabošanā, bet var būt absolūti neaizstājama, lai nodrošinātu bērna psihisko veselību. Pētījumi par bērniem līdz trīs gadu vecumam liecina, ka atšķirtība no mātes var radīt ārkārtīgi lielu iespaidu uz bērna tālāko attīstību, tā vārda burtiskā nozīmē var būt traumatiska pieredze. Tāpēc jāpiemin vēl viens autors – Freida laikabiedrs un pirmais psihoanalītiķu asociācijas prezidents Karls Gustavs Jungs. Viņš runāja par to, ka ir dažādi arhetipāli tēli, un viens no tādiem ir saistīts ar māti. Varam to attīstīt tālāk – sapņos varam redzēt dažādas mātes, un lielākās problēmas ir nevis ar labo, bet ar tā saucamo slikto māti. Tas ir objekts jeb tēls, kurā bērns mēģina evakuēt savas grūtās un nepatīkamās jūtas. Tas ir nākamais mehānisms, kuru, pateicoties sapņiem un sapņu interpretācijai, atklājam – cilvēkam pastāv tendence bieži vien projicēt jūtas, pārdzīvojumus uz dažādiem ārējiem tēliem. Projekcijas var būt gan ļoti pozitīvas, gan ļoti negatīvas. Tās var ietekmēt veidu, kā mēs uztveram ārējo pasauli. Piemēram, bēgļu jautājums. Mēs viņus varam redzēt kā ļoti jaukus cilvēkus, kas glābjas no nelaimes, kā ļoti ļaunus cilvēkus – kā teroristus – un varam neredzēt to, kādi viņi ir patiesībā.

Jo izveidojam savu priekšstatu, kas balstīts mūsu pieredzē, zināšanās vai informācijas atlasē un izvērtēšanā.

Jā, izveidojam tēlu, bēgļus nemaz neredzot. Mācītājs Juris Cālītis integrēja somāļu bēgļus un iepazinās ar viņiem kā ar reāliem cilvēkiem, nevis idealizējot vai padarot par sliktākiem. Sapņos mēs kaut kādā veidā izmantojam šo tēlu, lai atbrīvotos no savām grūtām emocijām un jūtām. Kāpēc mums patīk filmas? Ko mēs tur redzam? Skatījos dokumentālo filmu par Alvi Hermani, viņš teica – kas ir teātris? Teātris ir kaut kāda realitāte konkrētajā mirklī. Nevaram runāt par objektīvu procesu, tas ir mirkļa process, ļoti subjektīvs. Tas ir arī mandalas princips. Mēs izveidojam kaut ko ļoti komplicētu, ļoti svarīgu sev un tad ļaujam tam aiziet. Jo svarīgākais ir nevis rezultāts, bet process. Tas nozīmē, ka sapņus ātri aizmirstam, bet, pateicoties sapņiem, esam tik normāli, cik tas ir iespējams. Ja labi jūtamies šodien, varam uztvert lietas toleranti, saprotoši, iespējams, tas notiek, pateicoties šķietami dīvainajam un nesaprotamajam materiālam, ko esam izstrādājuši sapnī.

Sapnis rodas smadzenēs, vai ne?

Man jums jāpiekrīt. Ja ir pilns urīnpūslis, varbūt sapnī redzam ugunsdzēsēju mašīnu, bet tik un tā tai sajūtai jāatspoguļojas un jābūt apstrādātai smadzenēs.

Tajā brīdī, kad guļam un neredzam sapni, mums apziņa ir?

Protams, ka nav. Apziņa ir tajā brīdī, kad pamostamies. Tāpēc Freids to nosauca par karalisku neapziņu, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam iegūt maksimāli tiešu pieredzi par mūsu neapzināto.

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka nekad neredz sapņus. Ko tas liecina par viņiem?

Jāatgriežas atkal pie mūkiem, kāpēc viņi veido mandalu un pēc tam noslauka no galda. Kā jūs atbildētu? Viņi ir spējīgi izveidot ideālu, harmonisku ainu, jo harmonija jau nepastāv kā konkrēts objekts, harmonija pastāv kā sajūta. Skaistums nav gleznā, skaistums ir jūsos. Ja skatāties uz sniegu, kas snieg, un sakāt, ak dievs, cik tas ir skaisti, tad ne jau sniegs priecājas, bet jūs par sniegu. Svarīga ir sajūta jūsos. Mākslas darba vērtība nav papīra gabalā, vērtība ir jūsu pārdzīvojumā. Jūs piešķirat tam darbam vērtību, bez jums darbs ir bezvērtīgs. Tas nav vairāk vērts kā sauja smilšu. Saujai smilšu vai mandalai ir vienāda vērtība. Jūs esat redzējis sapni, tas ir jūs sakārtojis un sapnis var...

...aiziet. Bet nesapņotājiem jāsāk uztraukties par sevi.

Tā ir milzīga problēma. Viņi var apmeklēt miega kabinetu, piemēram. Mēs varam būt priecīgi, ka redzam sapņus.

Zināt, kādu biju iecerējusi pašu pirmo jautājumu? Kāpēc vispār cilvēkam ir dota iespēja sapņot? Atbildi jau saņēmu.

Ļoti labs jautājums. Pie tā mēģināja pieķerties Freids.

__

* Veselīgu miegu raksturo noteiktas miega stadijas: snauda,vieglā miega fāze,dziļā miega fāze, REM vai sapņošanas fāze, kam raksturīgas acu kustības un sejas vai pirkstu spazmas. Vairumu sapņu redzam tieši šajā miega fāzē, kad apstrādājam arī dienas emocionālos notikumus. Nakts laikā piedzīvojam apmēram četrus miega ciklus.

** Džons Boulbijs (1907–1990) – angļu psihoanalītiķis, psihiatrs.

UZZIŅAI

2015. gadā latviešu valodā tika izdots Zīgmunda Freida darbs «Sapņa interpretācija» (apgāds «Zvaigzne ABC»), kurā viņš izklāsta savu teoriju par sapņa saistību ar cilvēka dzīves realitāti. Darbs pirmoreiz iznācis 1899. gadā, bet latviešu valodā šis ir pirmizdevums. Grāmatas anotācijā citēts Freids: «Ja saskaņā ar sapņa interpretāciju sapnis ir vēlmju piepildījums, tad kā rodas acīs krītošā un pārsteidzošā forma, kurā ir izpausts šis vēlmju piepildījums? Kāda pārmaiņa ir norisinājusies ar sapņojumu, kas no tā izveidojusi manifestēto sapni, kuru atceramies pamostoties? Kādā ceļā norisinājusies šī pārmaiņa? Kā rodas materiāls, kas ir pārstrādāts par sapni?»

ASTROLOĢISKĀ REPLIKA

Astroloģijā pastāv uzskats, ka spilgtākus sapņus un biežāk redz cilvēki, kuru individuālajās astroloģiskajās kartēs ir spēcīga Ūdens stihijas ietekme (jeb Vēža, Skorpiona un Zivju zīmju ietekme).

Ar sapņiem saistās Mēness un Neptūns, un par spēcīgu stāvokli tiek uzskatīts, ja šie debesu ķermeņi atrodas horoskopa kartes 8. vai 12. «mājā» jeb sektorā. Senāk pat tika uzskatīts, ka šādu cilvēku sapņi var būt pravietiski.

Guna Kārkliņa