Šī bija neparasta intervija. «Es jūs aizvedīšu ārpus Rīgas,» sarunas priekšvakarā nepiekāpīgi pateica latvju dzīvesziņas izzinātāja Inta Paeglīte. Mēs apstājāmies Saulkrastu Baltajā kāpā, jūras malā. Inta smiltīs zīmēja latvju zīmes, vēlāk ierakstā dzirdēju ne tikai viņas teikto, bet saklausīju arī viļņus, kaut todien jūra bija tikpat mierīga kā sargājošā zvaigžņu sega.
– Kas ir zīme? Vai mūsdienās tā nozīmē to pašu, ko mūsu senčiem, un ir tikpat būtiska, spēcīga, nozīmīga?
– Ir dažādi zīmes jēdziena skaidrojumi. Manuprāt, gana precīzs būtu šāds: zīme ir noteikts ģeometrisks veidojums, kurš var aktivizēt, pieslēgt vai bloķēt noteikta veida enerģijas. Cilvēki ir dažādi, un katram cilvēkam ir savs noteikts enerģiju komplekts, tāpēc arī zīmes, ko vajadzētu lietot, atšķiras.
Zīmes nereti jauc ar simboliem. Simbols ir materiāla, grafiska vai akustiska zīme, kas apzīmē kādu jēdzienu vai parādību. Simbols var būt kā norunāta materiāla pazīšanās zīme, tas var būt gan dabisks, gan mākslīgi veidots. Gan zīmes, gan simbolus lieto ļoti plaši – sākot no reliģiskām un slepenām organizācijām un beidzot ar ikdienas sadzīvi.
Laika gaitā vēsturisko notikumu ietekmē Latvijā lietoto zīmju klāsts ir daļēji mainījies – daudzas senās zīmes vairs netika lietotas, un to vietā parādījās citas. Nav noslēpums, ka iebrucēji visādā veidā traucēja un aizliedza veikt darbības, kas deva spēku vietējiem, lai tādējādi sekmētu pakļaušanu. Tika aizliegti rituāli, un līdz ar to arī noteiktu zīmju lietošana tika ierobežota, izpostītas un pārveidotas enerģētiski spēcīgās vietas.
Spilgts piemērs ir vedību aizliegums saskaņā ar seniem rituāliem, kā vietā tika pieprasīts laulāties baznīcā, un nepakļāvīgos sodīja. Par to liecina senās hronikas. Šādos apstākļos mazinājās gan noteiktu zīmju lietojums, gan mainījās rituāli un zīmes pašas. Tomēr seno zīmju pēdas var atrast vēl šodien gan uz akmeņiem gan klintīm, gan tautas tērpu rakstos.
Zīmes ir visapkārt, ja uzmanīgi ieskatāmies.
– Kā mums ir jāskatās, lai ieraudzītu?
– Tā kā katrai vietai ir sava specifiskā enerģētika, arī zīmes, kuras atbilst konkrētai vietai, būs atšķirīgas. Vieglāk būs tiem, kuriem māju tuvumā būs saglabājušies kādi seni akmeņi vai citi zīmīgi dabas veidojumi. Vērīgs cilvēks tur saskatīs daudz ko. Nereti vecās mājās var atrast noteiktas zīmes. Zīmes atšķiras arī novados, piemēram, dzirnaviņas, nevajadzētu jaukt ar tik labi zināmo auseklīti (kuru velk ar nepārtrauktu līniju). Vidzemē, Latgalē un Zemgalē ir atšķirīgas dzirnaviņu formas gan pēc lieluma, gan sarežģītības. Metodes, lai atrastu konkrētai vietai atbilstošās zīmes, ir dažādas, bet ļoti svarīgas ir konkrētā cilvēka sajūtas un kopība ar vietu. Lai noteiktu zīmes, vispirms būtu jāizzina apkārtne, jāiemācās sajust konkrētā vieta, un tad varētu arī atrast meklēto.
Pirms vairākiem gadiem sāku mūsu zīmes salīdzināt ar citu tautu senajām zīmēm un simboliem. Atradu daudz kopīga un sapratu arī procesus, kas ietekmējuši dažādu zīmju un simbolu lietojuma izmaiņas. Šodien ir ļoti daudz zīmju lietojuma variantu, kas izveidojušies un ko iesaka, tomēr ne katrs no tiem ir pieņemams. Varbūt tomēr jāpalūkojas arī mūsdienu kontekstā, kādas zīmes lietojam, kur un kādēļ.
Jāsaprot, ka tam, kas atrodas ap mums, ir jēga. Ne velti sāku runāt par simboliem. Pirmā zīme, kuras lietojumu pētīju, bija Māras zīme (trīsstūris ar pamatni uz leju), to citi sauc par dieva zīmi. Nu nevaru piekrist, ka Māras zīme ir ar pamatni uz augšu, jo ir vesela virkne faktoru, kas liecina pret. Pirms vairākām nedēļām vienā no žurnāliem bija reklamēts T krekliņš un sievietēm ieteica valkāt krekliņu ar Māras zīmi, bet simbols uz tā bija kā uz vīriešu tualetēm. Paskatījos fotogrāfiju un biju neizpratnē – vai tiešām sievietes lai staigā ar vīriešu tualetes simbolu uz krūtīm? Māras zīmei piemīt sievišķīga enerģija, bet ne zīmei, kādu piedāvāja žurnālā.
– Kā lai sajūt zīmju enerģiju? Tā pati Māras zīme – vienkāršs trijstūrītis, un viss.
– Tas ir jautājums par sajūtām, vai mēs tās trenējam. Kāpēc es izvilku jūs no Rīgas laukā? Rīgā ir ļoti smagnēja enerģētika, tur atrodamies enerģētiskajos laukos, kas pat pārklājas. Ne velti cilvēkiem, kas visu dienu sēž pie datora, vakarā ir dulna galva. Kas notiek tālāk? Braucam mājās, skatāmies mobilajā telefonā, mājās – «draugi», «feisbuks», televizors. Kas notiek ar mūsu maņām? Par to cilvēkiem vajadzētu domāt, tas ir būtiski. Ja Latvijā lielās, ka šeit ir gandrīz vai ātrākais internets pasaulē, tas nozīmē, ka starojums, kas mūs ietekmē, arī ir viens no spēcīgākajiem.
Pajautājiet sev, kam tas ir vajadzīgs? Kāpēc, piemēram, Stokholmā, ir vairākas reizes mazāks starojums? Tāpēc, ka tur vairāk rūpējas par veselību un vidi. Mēs – ne. Tad varbūt ir pienācis laiks domāt par to, ka nav liela nozīme tam, vai internets ir par 30 sekundēm ātrāks vai lēnāks. Vissvarīgākais ir tas, kas atstāj iespaidu uz mūsu veselību.
– Nozīme ir cilvēkam.
– Jā, un cilvēkam, atrodoties tādā vidē, maņas notrulinās, viņš nav spējīgs uztvert smalkās vibrācijas. Ikviens no mums taču saprot, ka cilvēks atrodas ciešā enerģētiskā saistībā ar dabu un ar vietu, kur viņš dzīvo un uzturas. Jo harmoniskāka un dabiskāka ir vieta, jo labāk jūtas cilvēks. Jā, cilvēki ir dažādi, un būs arī tādi, kuri labi jutīsies piesārņotā vidē.
Domāju, ka pienācis laiks runāt arī par enerģētisko piesārņojumu. To var izraisīt dažāda enerģētiskā darbība. Spilgtākais piemērs ir komunikāciju tehnoloģijas. Nav runa par to, ka mums tās nevajadzētu, runa ir par saprātīgu to lietojumu. Ne velti piektdienas pēcpusdienās un sestdienas rītos cilvēki straumēm dodas ārā no pilsētām, lai pabūtu pie dabas un sakārtotu sevi. Dažs to dara apzināti, cits pilnīgi neapzināti tiecas atrasties tur, kur jūtas labāk.
Nu ko, aiziesim pie jūras un pamēģināsim kopā saprast, ko šajā vietā jūtam.
– Vai visiem obligāti ir kaut kas zīmīgs jāsajūt? Gadījies dzirdēt, ka Pokaiņos gids tirda – no kuras puses nāk enerģija? Vai jūti aukstumu vai karstumu? Nu nejūtu es neko.
– Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kurus tas viss neinteresē, un viņi nesajutīs neko. Interesei jābūt.
– Bet varbūt tajā vietā tiešām nekā nav? Tie paši Pokaiņi – vieta, par kuru ilgu laiku daudzi nezināja, tad kāds sāka runāt un rakstīt, un visbeidzot, kad to sāka uzfrišināt un labiekārtot pat par valsts līdzekļiem, man neatbildēts ir jautājums, vai šī vieta ir tāda pati, kāda bijusi agrāk, vai arī tā kļuvusi par naudas, peļņas objektu? Esmu bijusi Pokaiņos ne reizi vien, varu salīdzināt.
– Arī es esmu bijusi Pokaiņos un varu pateikt, ka tur dažas ir ļoti labvēlīgas vietas, bet diemžēl vairākas, kuras popularizē, nebūt nav labas. Man pat liekas, ka tas tiek darīts speciāli. Pokaiņos ir koka stabs ar it kā Lielvārdes jostu, un apakšā atveidotas liesmas. Jostu sadedzina. Jā, uguns simbolizē transformāciju, bet kāpēc šī josta jātransformē? Tas ir jautājums par ziedošanu un upurēšanu. Ja dzīvību metam ugunī ar nolūku, mēs upurējam. Tā nav ziedošana.
Esmu dzirdējusi, ka tagad saulgriežos dedzina Lielvārdes jostas un prievītes ar latvju zīmēm. Jā, jā, nebrīnieties! Gribu, lai cilvēki saprastu, ka tās nav lietas, kas jādedzina. Lielvārdes jostu varētu dedzināt tikai tad, kad tā savu nokalpojusi, brūk kopā. Tad jostai pasaka paldies un sadedzina. Tad tā ir transformācija. Bet nevar teikt: domāsim labas domas un metīsim Lielvārdes jostu ugunī. Domājam paši, vai tas jādara! Tāpat kā ar Māras zīmi uz krekliņa – domājam, ko velkam mugurā! Varam daudz lasīt, jo literatūras tiešām netrūkst, bet vai spējam kritiski izvērtēt to, kas rakstīts, un saprast, kas der tieši man?
– Šajā kontekstā neatbalstīšu sazvērestības teorijas, drīzāk teikšu, ka tas notiek, atvainojiet, stulbuma pēc. Gribas veidot jaunas tradīcijas, bet ko nebijušu lai izgudro? Dedzinām jostu, tā tagad būs mūsu tradīcija. Kamēr neaizdomājas par simbolisko jēgu, līdzdarītāju un sekotāju netrūkst.
– Varētu būt daļa cilvēku, kas nedomā. Bet attiecībā uz zīmēm es tik vienkārši gan nevērtētu. Gadsimtiem ilga bijusi cīņa starp vietējiem un iebrucējiem ar visu no tā izrietošo, tajā skaitā ar vēstures pārrakstīšanu iebrucēju interesēs. Neesmu vēsturniece, bet esmu papētījusi, cik ļoti atšķiras pilskalnu ieņemšanas gadu skaitļi, dažādos avotos pat par 200–300 gadiem. Tās ir dīvainas nesakritības, un ir daudz neatbildētu jautājumu. Domāju, ka tiem, kuru mērķis bija pakļaut, galvenais uzdevums bija vājināt vietējos iedzīvotājus. Kā var vājināt? Sagrozot priekšstatus par to, kas spēcina un kas ne. Patiesībā notiek ļoti vienkārši – vajag tikai ieviest tādas zīmes, kuras mums spēku nedod. Tāpēc uzskatu, ka varētu pastāvēt noteikta mērķtiecība zīmju izmantošanā – ar nolūku mūs vājināt. Ir dažas zīmes, kuras daudziem ļoti nepatīk, bet tās ir ārkārtīgi spēcīgas.
– Pirmā, ko gribas nosaukt, ir ugunskrusts. Tieši ar to man saistās šī vieta Saulkrastos, jūras malā.
– Arī sidraba krusts daudziem nepatīk, un tā ir ļoti spēcīga aizsardzības zīme. Jāsaprot, ar kādu mērķi zīmi liek. Ir cilvēki, kuriem nevajadzētu zīmes likt.
– Jūsu prognoze – kas notiks ar enerģētiski spēcīgajām vietām Latvijā? Vai cilvēki tās turpinās meklēt, atrast un atdzīvināt? Vai tāda masu psihoze, kad bez sajēgas turp skrienam, šīs vietas tomēr nedegradē?
– Tas būs atkarīgs no cilvēkiem. Enerģētiski spēcīgo vietu ir vairāk, nekā spējam nojaust. Man nepatīk nosaukums «svētvietas», labāk saku – enerģētiski spēcīgās vietas. Tās arī ir dažādas. Ir pozitīvas un ne tik pozitīvas, ir vecas un jaunākas. Kādreiz aizbrauc uz izdaudzinātu enerģētiski spēcīgu vietu, un tur vairs nekā nav, jo ir izjaukta visa struktūra, kas kādreiz bijusi. Bet blakus atrodas daudz spēcīgāka vieta, tikai ar cita veida enerģiju. Iespējams, agrāk to enerģiju nespējām uztvert.
Kā jau teicu, tas ir saistīts ar mūsu vēsturi. Tas, kas mums ir labs, kas mūs pozitīvi ietekmē, nav bijis patīkams tiem, kuri grib valdīt. Cilvēki ir tīšuprāt novērsti no šīm vietām, tām piešķirti neglīti nosaukumi, ir vietas, kur uz pilskalna uzbūvēta baznīca un kapsēta.
– Kas jāizdara, lai zīme dotu spēku, aizsargātu individuāli?
– Zīme jāaktivizē, bieži vien labs juvelieris to ir izdarījis. Paņemot rotiņu rokā, jūti, ka tā strādā. Gribu vērst uzmanību, ka tautiskajos rakstos ir maz skaidru, precīzu zīmju. Tērpu (īpaši kreklu un jostu) rakstos pilnu zīmju nav daudz. Ir skaisti raksti, kuros dažkārt pat grūti sazīmēt konkrētas zīmes, bet, ja saprotam, ka zīmes mēdza «aplauzt», neuzzīmēt līdz galam, tad var ieraudzīt. Jā, raksts ir skaists, cilvēks, kurš to izšuvis, ir ielicis savu enerģiju, uzvelkot tautas tērpu, mugura tiešām iztaisnojas un no cilvēka nāk starojums. Taču pilnai zīmei ir pavisam cits spēks.
Savulaik Voldemārs Klētnieks grāmatā «Senču raksti» saistošā veidā parādīja, cik daudz zīmju rakstos ir «aplauztas» un kā tās var atjaunot sākotnējā formā. Lielvārdes, Lēdmanes, Nīcas un citu novadu jostās lielās zīmes ir ne tikai «aplauztas», bet nereti redzam tikai pusi no zīmes. Varbūt senāk audējas tā darīja ar nolūku, lai mēs pēc gadiem varētu šīs zīmes atjaunot? Tomēr, ja šodien vēlamies kādam uzdāvināt vai paši iegādāties vai uzaust savu jostu, būtu labāk, ja tajā ir ne tikai noteiktu zīmju motīvi, bet pilnas zīmes – spēks būs pavisam cits. Esmu meklējusi jaunam pārim uz līdzināšanu jostu, un tad gan man gribas, lai tajā ir pilnas zīmes, jo šī būs viņu kopīgā ģimenes josta. Zināt, nav daudz vietu, kur tādu jostu var nopirkt.
– Ja cilvēkam un arī valstij ir spēcīga aizsardzības zīme, vai viņi tad kļūst neievainojami?
– Es jautātu citādi: vai pietiekami daudz cilvēku ar pareizo zīmi palīdz valstij?
– Kāda sajūta ir jums, vai palīdz?
– Cilvēki aizvien vairāk sāk domāt un interesēties par zīmēm. Jaunieši daudz interesējas par dainām, zīmēm un tērpiem. Tāpēc es nākotnē lūkojos cerīgi. Pirms gadiem trim par zīmēm maz interesējās.
– Kas, jūsuprāt, ir izraisījis tik pēkšņu interesi?
– Es domāju, tas notiek tāpēc, ka pasaule strauji mainās, vienlaikus cilvēkiem sāk parādīties lielāka piederības izjūta. Kāpēc tik daudzus cilvēkus tagad rauj laukā no savas vides? Tāpēc jau rauj laukā, ka savā vidē viņi ir spēcīgāki. Nesaku, ka cilvēkiem nav jāceļo. Ir. Pēc tam varam arī uz sevi citādi paskatīties, jo esam vēl ļoti, ļoti zaļi.
Ir tādi, kuriem primārais ir nauda, materiālais pamats un nekas cits. Ja viņi ir gatavi aizbraukt un nokāpt pa sociālajām kāpnēm 10 pakāpienus uz leju, un justies labi, tad neko darīt. Nerunāju par visiem. Jo ir cilvēki, kuri aizbrauc, kādu brīdi pastrādā, atbrauc atpakaļ, atrod darbu un saprot, ka šeit iespēju ir pietiekami daudz. Tas ir ļoti labi, jo ļauj atrast citus spēka pielikšanas punktus, kurus, atrodoties šeit, nespējam pat iedomāties.
Ir vēl kāds jautājums. Vai jūtamies saimnieki savā mājā un vai uzvedamies kā saimnieki? Padomāsim par to. Tas, ka japāņi projektē latviešu likteņdārzu, pat nav smieklīgi, tas ir…
– …mazākais, tas ir dīvaini.
– Jā. Ja paskatāmies uz Likteņdārza īpatnējo formu, tad man jāpiekrīt kādam cilvēkam, kurš teica – tā taču ir antena.
– Es aicināju jūs uzzīmēt spēka un aizsardzības zīmi Latvijai. Izstāstiet, lūdzu, kas tajā ietverts?
– Trīs dārziņi – viens otrā. Vidū ir neliels vienādmalu krustiņš, bet ar reliģiju tam nav sakara. Zīmi veidoju ar domu, ka Latvijai jāieņem tā vieta, kura tai pienākas.
– Skaists un tālredzīgs novēlējums valstij dzimšanas dienā.
– Diemžēl Latvijā nav tāda situācija, ka tie, kuri visgodīgāk strādā, dzīvo vislabāk. Zinot, cik daudz cilvēku strādā godprātīgi, Latvijai vajadzētu būt – uh, nezin kur. Realitāte ir pilnīgi cita. Tāpēc mans novēlējums ir: lai labās lietas summējas tā, ka mēs esam tur, kur mums ir jābūt!
Tikko runājām par «aplauztajām» zīmēm. Tās, protams, var izmantot, bet ejam vēl solīti uz priekšu un sameklējam, kādām šīm zīmēm jāizskatās. Tad efekts būs lielāks. Viss kopā veidos to, par ko runājam – kā stiprināt Latviju.
– Deju svētkos uz laukuma arī tiek veidoti raksti. Nomainās raksts pēc raksta, mēs uz tiem skatāmies… Sanāk tāda kā kodēšana, jo caur rakstu notiek saruna ar skatītāju.
– Gribu būt korekta. Celma kungam ir savs skatījums uz rakstiem. Šajā vietā liksim daudzpunkti... Labā ziņa ir tā, ka deju svētkos cilvēki visu laiku virpuļo ar ļoti pozitīvu enerģiju. Teicāt par kodēšanu. Uzkrītoši, ka dziesmu svētkos ļoti īpatnējā veidā tiek mainīti dziesmu teksti. Es domāju, ka tam, ko mēs dziedam un sakām, jādomā līdzi.
– Piederības sajūta valstij sākas ar piederību savai dzimtai. Kā rodas dzimtas zīmes, tās ir kopīgas un visus vienojošas vai katram sava – individuāla? Jo zemtekstā tā ir saruna par saknēm.
– Man vienmēr liekas saistošs jautājums par to, kādēļ tiek popularizēts uzskats, ka viena novada tautas tērpiem jābūt gandrīz vai vienādiem. Vai tiešām, meitai ieprecoties citā novadā, bija pilnībā jāatmet savas dzimtas zīmes un raksti? Turklāt laikos, kad katra saimniece pati krāsoja dziju, lai austu, piemēram, brunčus, vai tiešām visām novada saimniecēm tie bija vienā tonī? Un kur tad paliek sacensības starp meitām un sievām par krāšņāko tērpa rakstu?
Ir ģimenes un dzimtas, kur vecmāmiņu lādēs arī šodien var atrast īstas zvaigžņu segas, un tas nenozīmē tikai vienas zīmes atkārtojumu daudzas reizes, bet noteiktas zīmes noteiktā kārtībā. Var atrast un sazīmēt zīmes, kas atkārtojas gan cimdu, gan kreklu, gan citos rakstos – tā izdodas atrast tieši šīs dzimtas pārstāvjiem piemērotākās zīmes. Tomēr sev piemērotās zīmes var atrast arī pats, tikai tas prasa laiku un nedaudz zināšanu. Ir jaunie pāri, kas pirms kāzām izskata vecmāmiņu pūralādes un atrod savas zīmītes, ko gredzenos iegravēt. Viņi paņem to, kas nācis no senčiem, nevis pagrābj kaut ko no zila gaisa.
– Ja sieviete teiktu, ka viņai par sievišķajām uzskatītās latvju zīmes nepatīk? Vai jāpiespiež sevi pieņemt kādu zīmi tāpēc, ka tā vajag?
– Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir latviešu cilvēki, kuri aizbrauc uz Indiju un ir sajūsmā. Viņiem tur ir īstā vieta. Citam patīk Ķīna. Tāds cilvēks paskatīsies uz Māras zīmi un teiks – nē, nepatīk. Katrs atrod sev tuvāko un vajadzīgo, tikai nevajag to uzspiest pārējiem.
Jāatzīst, ka svešu zīmju un simbolu ienākšana turpinās arī šodien, un mehānismi ir gana vienkārši. Lietojot nepazīstamas vai svešas zīmes, būtu jāatceras, ka tas nav vienvirziena process. Kaut ko var gūt, bet kaut kas var tikt paņemts. Reti kad tiek pateikts, kas tiek paņemts vietā. Tieši tāpēc ir svarīgi zīmes vai simbolus lietot uzmanīgi un atbildīgi, īpaši tad, ja tiek piedāvāti no daudzām zīmēm veidoti zīmējumi, kur kopā sajauktas gan precīzas zīmes, gan pārveidotas zīmes, kuru savstarpējā iedarbība var būt ļoti dažāda.
Meklējumi mēdz būt interesanti. Kāds uz baznīcu aizskrien, cits – uz Indiju un tikai tad saprot – paga, tepat jau tas ir, kas man vajadzīgs. Cilvēkiem nevar pārmest to, ka viņi nesaprot uzreiz. Bet es uzskatu, ka šī ir mūsu zeme, šeit ir savas tradīcijas. Tāpēc mēs varam uzņemt viesus, jā, lūdzu, brauciet. Ciemiņš var atbraukt, bet viņam te nav jākļūst par saimnieku.
Inta Paeglīte