ASTROLOĢIJA: Kā pa­lī­dzēt sev tum­ša­jā ru­dens lai­kā

Ru­dens tum­šais skor­pi­onis­kais laiks dau­dziem cil­vē­kiem ra­da dvē­se­les skum­jas un at­ņem ener­ģi­ju. Kā at­jau­not spē­kus, cen­sties sa­kār­tot sa­vu iek­šē­jo pa­sau­li un ie­gūt vai­rāk po­zi­tī­vas ener­ģi­jas, stās­ta ser­ti­fi­cē­ta as­tro­lo­ģe Lin­da Krā­ģe.

Cil­vēks nav ti­kai fi­zis­kais ķer­me­nis, un ru­dens un tum­šais laiks sek­mē ener­ģi­jas zau­dē­ša­nu tie­ši as­trā­la­jā un men­tā­la­jā plā­nā. Tā kā ru­de­nī un zie­mā ener­ģi­jas ir ma­zāk, sva­rī­gi bū­tu to vēl pa­pil­dus ne­zau­dēt. Tā­pēc ļo­ti no­zī­mī­gi ir tas, kā­das kva­li­tā­tes ir cil­vē­ku do­mas un emo­ci­jas, kas at­stāj lie­lu ie­spai­du gan uz ve­se­lī­bu, gan kar­mu. Tā­pēc ie­sa­ku ša­jā ru­dens tum­ša­jā pe­ri­odā pie­vērst uz­ma­nī­bu tam, ko do­mā­jam un kā jū­ta­mies.

Skor­pi­onis­kais laiks sais­tīts ar sa­sa­lu­mu un aiz­ka­pa val­stī­bu. Ru­de­nī va­ja­dzē­tu vai­rāk se­kot līdz­i zem­ap­zi­ņas stā­vok­lim un at­tie­cī­bām ar dzim­tu, ar ve­cā­kiem, ar sen­čiem, ar aiz­gā­jē­jiem. Bū­tu vē­lams aiziet uz baz­nī­cu, aiz­degt vas­ka sve­cī­tes, ta­jā skai­tā par mi­ru­ša­jiem. Tē­mas, kas sais­tī­tas ar dzim­tu, var par se­vi at­gā­di­nāt.

Kad sau­les ir maz, cil­vē­kiem vai­rāk va­ja­dzē­tu mek­lēt ga­rī­go gais­mu. Sau­le jau nav vie­nī­gais, no kā mēs va­ram pa­ņemt ener­ģi­ju. Dau­dzi cil­vē­ki ru­de­ņos jū­tas slik­ti un sa­ka, ka nav no kā pa­ņemt gais­mu. Vi­ņi brauc uz ār­ze­mēm, val­stīm, kur ir sil­ti un vai­rāk sau­les. Ta­ču ener­ģi­ju mēs va­ram ie­gūt arī ci­tā­di, pie­mē­ram, prak­ti­zē­jot ci­gun vai dar­bo­jo­ties ar pi­la­tēm, ek­sis­tē da­žā­di ener­ģē­tis­kie un el­po­ša­nas vin­gro­ju­mi, kas uz­lā­dē. Tie, ku­ri īpa­ši asi iz­jūt sau­les trū­ku­mu, var de­dzi­nāt sve­ces vai sē­dēt pie ka­mī­na.

Lai cil­vēks bū­tu ve­sels un lai­mīgs, vis­sva­rī­gā­kā ir ti­cī­ba Die­vam. Tā ir saik­ne ar augst­āko, ar kos­mo­su, no ku­rie­nes mēs arī sa­ņe­mam ener­ģi­ju. Cil­vē­kiem, ku­ri ne­tic augst­ākiem spē­kiem, bet orien­tē­jas ti­kai uz ma­te­ri­ālo pa­sau­li, ir aiz­vēr­ta sep­tī­tā čak­ra, un vi­ņiem ir grū­tāk sa­ņemt ener­ģi­ju no kos­mo­sa. No­māk­tī­bas stā­vok­ļi un hro­nisks no­gu­rums lie­lā mē­rā ir sais­tī­ti ar sep­tī­to čak­ru un ne­spē­ju sa­ņemt kos­mis­ko ener­ģi­ju. Cil­vē­kiem bez ti­cī­bas iz­teik­tā­ka ir arī bai­ļu ener­ģi­ja, un caur bai­lēm cil­vēks arī zau­dē daudz spē­ku. Nav ob­li­gā­ti jā­pie­vēr­šas re­li­ģi­jai, bet jā­mē­ģi­na iz­vei­dot saik­ne ar kos­mo­su.

Kos­mis­kās ener­ģi­jas plūs­mu or­ga­nis­mā mēs va­ram ak­ti­vi­zēt ar el­po­ša­nas vin­gri­nā­ju­miem. Aug­šup­ejo­šās un le­jup­ejo­šās ener­ģi­jas plūs­mas, kas caur­strā­vo cil­vē­ku, vei­do cil­vē­ka ener­ģē­tis­ko ka­nā­lu. Kad ka­nāls «aiz­sē­rē», cil­vēks var pa­likt bez ener­ģi­jas. Ie­el­po­jot jā­cen­šas sa­just, kā sa­ņe­mam ener­ģi­ju no Ze­mes, kā tā gar mu­gur­kau­lu plūst uz augš­u, pēc tam, iz­ejot caur galv­vi­du (caur sep­tī­to čak­ru), aiz­plūst kos­mo­sā. Iz­el­po­jot sa­vu­kārt iz­tē­lo­ja­mies, kā pa­ņe­mam ener­ģi­ju no kos­mo­sa, kā tā caur gal­vas avo­ti­ņu ie­plūst ķer­me­nī, plūst le­jup gar mu­gur­kau­lu, līdz ie­tie­cas Zem­ē, mūs sa­ze­mē­jot. Šā­di el­po­jot, vieg­lāk sa­just vie­no­tī­bu ar Vi­su­mu. Ir jā­el­po dzi­ļi un caur de­gu­nu.

Arī ik­die­nā cil­vē­ki bie­ži vien el­po ne­pa­rei­zi – caur mu­ti un par sek­lu.

Tā­pat arī cil­vē­kam jā­ie­vē­ro do­mu kul­tū­ra, cen­šo­ties ne­zau­dēt ener­ģi­ju men­tā­la­jā plā­nā. Do­mas pie­pil­dās, tā­pēc jā­cen­šas do­māt po­zi­tī­vi. Ne­va­ja­dzē­tu pie­ļaut tā­dus stā­vok­ļus kā pe­si­mis­mu, šau­bas, no­māk­tī­bu. Tie pa­ņem ļo­ti daudz ener­ģi­jas un trau­cē cil­vē­kam re­ali­zē­ties. Ar se­vi jā­strā­dā, jo ne­kas jau ne­no­tiek pats no se­vis un vie­nā die­nā. Ir jā­kon­tro­lē se­vi un jā­fik­sē da­žā­di ne­ga­tī­vie stā­vok­ļi. Pie­mē­ram, dus­mas, naids. Tie ir sais­tī­ti ar as­trā­liem stā­vok­ļiem, ku­ros mēs zau­dē­jam ļo­ti daudz ener­ģi­jas. Īpa­ši tad, ja cil­vē­kam as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē ir maz Uguns sti­hi­jas, tad no dus­mām un ne­gā­ci­jām viņš var zau­dēt ļo­ti daudz ener­ģi­jas un pēc tam sli­mot.

Cil­vē­ki, ku­riem as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē vai­rāk ir Ūdens sti­hi­jas, ma­nu­prāt, spē­kus var la­bi uz­ņemt tie­ši caur ūde­ni. In­ter­ne­tā un ezo­tē­ris­kā li­te­ra­tū­rā ir pie­eja­mas pa­mā­cī­bas, kā mēs ar do­mu spē­ku ūde­ni va­ram uz­lā­dēt, mag­ne­ti­zēt.

Ze­mes sti­hi­jas cil­vē­ki, lai lik­vi­dē­tu bai­ļu ener­ģi­jas, var do­ties uz me­žu, smel­ties ener­ģi­ju no ko­kiem, mē­ģi­nāt iz­just sta­bi­li­tā­ti – ap­ķer­ties ko­kam un iz­tē­lo­ties, ka ir da­ļa no tā, ka kā­jas stāv sta­bi­li uz ze­mes un it kā ie­tie­cas zem­ē ko­pā ar ko­ka sak­nēm.

Gai­sa sti­hi­jas pār­stāv­jiem la­bi no­de­rēs el­po­ša­nas vin­gri­nā­ju­mi. Var aiziet pie bi­oe­ner­ģē­ti­ka vai ci­gun spe­ci­ālis­ta, kas tos pa­rā­da. Ļo­ti labs veids arī ir dzie­dā­ša­na. Ska­ņas vib­rā­ci­jas ir dzie­di­no­šas, cil­vē­kam jā­se­ko līdz­i sa­vai el­pai, un tā arī ir sa­va vei­da me­di­tā­ci­ja. Tas ļo­ti la­bi pa­līdz pret no­māk­tī­bu un at­brī­vo emo­ci­onā­li. Ar dzie­dā­ša­nu var pa­nākt saik­ni ar kos­mo­su.

Cil­vē­kam va­jag iz­mē­ģi­nāt da­žā­dus va­ri­an­tus un dzī­vot ar sa­jū­tu, ka ne­esi viens. Mēs jau vi­si sa­vā star­pā esam vie­no­ti un esam da­ļa no kos­mo­sa. Sva­rīgs ir arī ritms – mai­nās ga­da­lai­ki, mai­nās die­na un nakts. Bet mūs­die­nās cil­vē­ki bie­ži vien ne­ie­vē­ro šo da­bas rit­mus. Nav no­teikts re­žīms, un tas ļo­ti ie­tek­mē ner­vu sis­tē­mu. Cil­vēks jū­tas iz­tuk­šots. Kat­ru die­nu mēs ne­va­ram no­dzī­vot vie­nā­di, bet va­jag dar­bī­bas, kas tiek veik­tas re­gu­lā­ri. Kaut vai vie­nā un ta­jā pa­šā lai­kā cel­ties un iet gu­lēt. La­bāk cel­ties ag­rāk un ātr­āk iet gu­lēt, jo miegs arī pa­līdz at­jau­not ener­ģi­ju.

Var ie­gā­dā­ties arī mi­ne­rā­lus. Dzī­ves­prie­kam – cit­rī­nu vai kal­nu kris­tā­lu, kas ir uni­ver­sāls ak­mens. Var nē­sāt kak­lā ie­kār­tu kris­tā­la stie­nī­ti. Tas pa­līdz no­dro­ši­nāt ener­ģi­jas plūs­mu. Cil­vē­kiem, kas daudz dus­mo­jas, la­bi nē­sāt ro­zā kvar­cu, tas ir mī­les­tī­bas ak­mens ar mai­gu ener­ģē­ti­ku, kas at­ver sirds čak­ru.

Kad ir no­māk­tī­ba un skum­jas, sva­rī­gi šo iek­šē­jo stā­vok­li ap­zi­nā­ties un kaut ko da­rīt. Man pa­šai pa­līdz pa­tei­cī­ba. Tas ir – ap­zi­nā­ša­nās, kas dzī­vē šo­brīd ir labs, un par to pa­teik­ties. Man sva­rī­gi se­vī kul­ti­vēt mī­les­tī­bu. Va­jag iz­da­rīt kā­dam kaut ko la­bu, no sirds un ne­sa­vtī­gi. Mī­les­tī­bas ener­ģi­ja ir pre­tstats skum­ju ener­ģi­jai. Man arī ļo­ti pa­tīk la­sīt, un tad es la­su ga­rī­ga sa­tu­ra li­te­ra­tū­ru, pie­mē­ram, «Dzī­vo ēti­ku». Šī in­for­mā­ci­ja ir augst­ā ga­rī­gās ener­ģi­jas lī­me­nī. Ga­rī­gā li­te­ra­tū­ra cil­vē­kam ļo­ti pa­līdz iz­iet no ne­ga­tī­vis­ma un arī at­brī­vo­ties no kai­tī­giem ie­ra­du­miem. Arī maz­liet vien­tu­lī­bas va­jag, kaut vai pa­sē­dēt un pa­do­māt, iz­iet da­bā. Ga­rī­ga­jā lī­me­nī jā­at­tīs­tās ne­pār­trauk­ti, un pie tā jā­strā­dā, tas ir darbs mū­ža ga­ru­mā, lai mēs bū­tu ve­se­li un lai­mī­gi.