Nu jau nobeigumam tuvais pētījums par latviešu astroloģiju parāda latviešu kārtas, tautas un valsts secīgu rašanos uz kopīgu nākotnes prognožu pamata.
«19. gadsimtā notika pats galvenais, kas vispār varēja notikt ar latviešu tautu – tauta radās. Tas jāuzsver vēlreiz un vēlreiz, ka radās latviešu tauta, nevis latvieši. Gan šādi cilvēki bija jau iepriekš, gan viņu kopība bija (..), tikai tas viss attiecās uz zemnieku kārtu.» (1) Savukārt latvieši kā zemnieku kārta sāka konsolidēties no tādiem cilvēkiem tagadējās Latvijas teritorijā, kuri kaut kad pēc 1600. gada pievērsušies prognostikai, kā tas fiksēts 1683. gadā izdotā poļu – latīņu – latviešu vārdnīcā. Ko tas nozīmē? Vārdnīcu atreferējušais filozofijas doktors Jānis Zēvers (1868 – ?) «Izglītības Ministrijas Mēnešraksta» 1922. gada 9. numurā (2) izstāstīja kompetenti un skaidri, ka lietas būtība bijusi kalendāru izdošana. Vārda «kalendārs» iekļaušana vārdnīcā dod priekšstatu, kopš kura laika latviešiem bijuši kalendāri, ko viņi uztvēruši kā sinonīmu vārdam «prognostika» (vai varbūt otrādi – sk. 898. un 900. lpp. žurnāla 1922. gada numerācijā). Kalendāru ietekmi uz eiropiešiem līdz pat 19. gadsimta beigām ir apliecinājis Juliuss Štinde (1841–1905). Viņš kādreiz bija visā vācu valodas telpā labi pamanāms literāts, itin bieži pārpublicēts dažādos vācu un tāpat latviešu izdevumos Latvijā. Latviešu presē viņa nāve pieminēta žurnāla «Vērotājs» 1905. gada 9. numura 1151. lpp. gada numerācijā.
Astroloģijas sakarā Juliuss Štinde Latvijā pārstāvēts ar rakstu «Libauische Zeitung» 1880. gada 24. un 25. aprīļa numuros. Raksts saucas «Meteoroloģiskā māņticība» («Wetteraberglaube»). Tas sākās avīzes 1. lpp. ar apgalvojumu, ka «par spīti vispārējai apgaismībai, ar ko tik labprāt greznojas mūsu dienas, ne vien tautā, bet arī starp tā sauktajiem izglītotajiem vēl daudzi uzskata par pilnvērtīgu tikai tādu kalendāru, kas pārbāzts ar pareģojumiem par laika apstākļiem». Turpat tālāk – pats galvenais: «Tā saucamais simtgadu kalendārs, kas parāda laika skaitīšanu simt gadu uz priekšu un šajā laika apgabalā paredz meteoroloģiskos apstākļus, joprojām ir visu kalendāru kvintesence, un visi laucinieki tādus glabā kā lielākos dārgumus, ar kuriem dēls manto no tēva nemaldīgus padomdevējus.» Un vēl tālāk: «Šajā īpatnējā izdevumā galvenā ietekme uz laika apstākļiem tiek pierakstīta planētām, turklāt tieši pēc tām, kas ietvertas Ptolemaja sistēmā.» Tad jāpāršķir avīzes 2. lpp. ar raksta turpinājumu, ka «astroloģija ir bāzējusies uz Ptolemaja sistēmu, bet tā kā tagad it visur izplatās Kopernika uzskati, astroloģiskajam zvaigžņu skaidrojumam ir jāpazūd līdz ar tā pamatojumu». Un tā arī notika! Tikai pareizi jāsaprot, kas īsti notika.
Stāsts par astroloģijas šķietamo pazušanu attiecas tikai uz Eiropu laikā kopš grāmatu iespiešanas sākuma ap 1450. gadu. Visā pārējā pasaulē cilvēki dzīvoja kā dzīvojuši, katrā pasaules daļā vadoties no tur savdabīgi izkoptās astroloģijas. Pēc tam pienāca laiki, kad eiropieši daudzviet viņus piespieda pārņemt vai vismaz izlikties pārņemam Eiropas kultūru. Šajā kultūrā, lūk, patiešām pazuda ne jau pati astroloģija, bet tās vulgarizētā, iespējami lielākas cilvēku masas pieprasījumam pieskaņotā versija, par kādu mūsdienu cilvēki teiktu, kā tā taču nemaz nav astroloģija, bet meteoroloģija. Šāds pārpratums, protams, neliecina par kļūdu, bet par laiku, kad eiropieši kā masa bija zemnieki ar savām specifiskajām prasībām zināšanās par nākotni. Ja viņi gribēja saņemt sēšanas un pļaušanas laika prognozi simt gadu uz priekšu, tad lai Eiropas intelektuāļu niecīgais mazākums viņiem to nodrošina: atrod iespēju vismaz kādu astroloģijas sadaļu pārtaisīt par meteoroloģiju, sastāda simtgadu kalendārus un izplata no tiem atvasinātus izdevumus, tai skaitā izdevumus visās valodās, kādas vien cilvēki lietoja dažnedažādos Eiropas nostūros. Intelektuāļiem bija tas jādara gribot negribot, jo ēst taču viņi gribēja, bet pārtiku deva kas? Nu kas gan cits – visu sabiedrību baroja zemnieki.
Slavenais vācu astrologs Johanness Keplers (1571–1630) ir savilcis Eiropas intelektuāļu attieksmi pret vulgarizēto astroloģiju vienā teicienā, kas dažkārt šķiet slavenāks par pašu Kepleru: «Šī astroloģija jau nu gan ir viens dumjš skuķis, bet – mīļais Dievs – kur tad liktos viņas augsti mācītā māte astronomija bez savas dumjās meitas, jo pasaule taču ir vēl dumjāka... Māte dzīvotu badā (bez zemnieku dotas maizes – A. K.), ja meita nepelnītu.» (3) J. Keplera goddevīgā attieksme pret astronomiju apliecina viņa un citu astrologu atdošanos šai nodarbei tieši tāpēc, ka tad viņi pēc savas brīvas gribas darīja to, ko neviens nebija ne pasūtījis, ne apmaksājis, ne aptraipījis ar savtīgām interesēm.
Atteikšanos no meteoroloģiskās pseidoastroloģijas noteica ne jau tas, ka kāds pēkšņi būtu pamanījis kļūdas laika prognozēs simt gadu uz priekšu. Nē, bija pagājuši jau vairāki simtgadu cikli, tai skaitā pagājuši simtiem gadu pēc Nikolaja Kopernika (1473–1543) dzīves, atklājumiem un to publicēšanas, bet visiem vienalga bija labi ar tādiem kalendāriem, kādi tie bija, līdz vairs nebija labi tāpēc, ka zemnieki vairs nebija sabiedrības pamatmasa.
Zemnieku vietā nāca strādnieki jeb kapitālisms, kura kļūšanu par kārtības noteicēju Eiropā iezīmē 1848. gadā notikušie trači vairāku Eiropas lielvalstu galvaspilsētās un galmos. Astroloģija jaunajai kārtībai bija vajadzīga kā antiastroloģija. Vienkāršāk sakot, astroloģija bija nemitīgas lamāšanas objekts. Loģiski tas neizskatās, ka veselus simt gadus tika publicēts viens un tas pats, ka «pēc mācītu zvaigžņu pētītāju (astronomu) pārliecības, astrologu pravietojumi nav nekas vairāk, – kā jūtīguma iedomas un izpaudums, kuram nav pieliekama nekāda nozīme». Kāpēc tad tik daudz rakstu un runu par to, «kuram nav pieliekama nekāda nozīme»?! Konkrētais citāts šeit ņemts no latviešu avīzes «Baltijas Vēstnesis» 1898. gada 24. janvāra 9. lpp. Latviešu presē šādas frāzes tika maltas un pārmaltas nemitīgi kopš 1865. gada sākuma, kad tās zem nosaukuma «Māņu ticība» pirmo reizi parādījās «Pēterburgas Avīžu» pielikumā attiecīgā gada 2. un 4. numuram. Avīzes redakcijai bija nācies divus pielikumus apvienot un paskaidrot lasītājiem, ka pirmā pielikuma teksti bija aizkavējušies pie cenzora. Tagad var sacīt, ka 1865. gada Krievijas preses cenzors izlēma, ko latvieši rakstīs un lasīs vēl pēc simt un vairāk gadiem. Piemēram, ka astroloģija «ir zinātnei naidīga mācība, jo ietver sevī reliģiski mistiskus uzskatus, kuri nav savienojami ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem», kā definējusi Gaida Rolova žurnāla «Liesma» 1980. gada 9. numura 8. lpp.
Aiz šeit uzrādīto gadskaitļu virknes stāv apgalvojums, ka kapitālisma un latviešu tautas uznāciens vēsturē patiešām ir noticis vienā laikā, cik nu precīzi vispār iespējams šādus notikumus datēt. Kapitālisma vara diktēja un latvieši ar pirmklasnieku centību deklamēja eiropiešiem uzspiestās ilūzijas, ka visu uz šīs pasaules nosaka tikai un vienīgi nauda. Ja kāds atsaucas uz ko citu, tad viņš vai nu apzināti un nekaunīgi melo, vai arī ir pats sapinies maldos jeb «Pēterburgas Avīžu» aprakstītajā «māņu ticībā»: «Jo tālāki mēs skatāmies atpakaļ uz veciem laikiem, jo vairāk mēs redzam māņu ticības, jo vairāk māņu-ticīgus ļaudis, atronam burvjus, aprunātājus, pūtējus, sapņu tulkotājus, nākošu lietu minētājus, ļaudis, kas pēc dažādām gaisa zīmēm un pēc notikumiem iekš dabas gaidīja šādus un tādus laimīgus jeb nelaimīgus notikumus...» utt. vēl pāris lapas uz priekšu, līdz autors ir sagatavojis sevi un lasītājus, lai nosauktu vārdā visu māņu sakni astroloģiju.
Varbūt trāpīgāko liecību par astroloģijai piešķirto nozīmi kopējā māņticības sistēmā, kādu to iedomājās 19. gadsimta publicisti, ir atstājis «Mājas Viesis» 1869. gada 3. novembrī gada numerācijas 176. lpp., kur «jaunekles no 40 līdz 60 gadd^ vecas tiek pilnā mutē lūgtas, kurām patikšana būtu manā jaunieriktētā astrologu (pareģu) skolā nākt, kur visādas gaisa gudrības un skunstes mācības tiks mācītas, kā par provi: ar kārtīm brūtgānus uzzīlēt, (..) pūšļotāju un vārdotāju skunstes it veicīgā vīzē ievērot». Ar šīs «Izsludināšanas» atrašanos rubrikā «Smieklu stāstiņi» redakcija bija parūpējusies, lai neko nepārprastu avīzes toreizējie lasītāji, toties mūsdienu cilvēki ir pelnījuši paskaidrojumu, kāds sakars ar astroloģiju būtu brūtgānu izzīlēšanai ar kārtīm un tālāk pūšļošanai un vārdošanai. Šāds sakars veidojās, pieņemot astroloģiju par mezglu, caur kuru uz nākotni stiepjas visdažādākie diedziņi. Kurš diedziņš cilvēkam ir vairāk pa rokai, to lai viņš arī rausta, jo nākotni zināt ir obligāti. Bez nākotnes apzināšanās cilvēki vispār nav cilvēki. Ko nozīmē apzināties nākotni? Tas nozīmē piepildīt tukšumu jeb cilvēku neziņu, ar ko viņu nākotne atšķirsies vai neatšķirsies (viņi neko nezina!) no tagadnes (bieži par īsto atskaites punktu tiek ņemta pagātne). Nākotne pastāv tikai tādā mērā, kādā to veido cilvēku aprēķini un paredzējumi, vēlmes un cerības, kas viņiem ir būtiskākas par tagadni. Kapitālisms aizliedz cilvēkiem rēķināt jebko citu, izņemot sava kapitāla pavairošanu. Astroloģija tika padarīta par gandrīz vai galveno grēkāzi, kāpēc cilvēki šo aizliegumu tomēr pārkāpj.
Kapitālisma ilūzijas līdz ar desmitiem miljonu to valgos nokļuvušu cilvēku dabūja galu Pirmajā pasaules karā, kas sniedza labu mācību, cik daudzos gadījumos nauda nenozīmē pilnīgi neko. Šādas situācijas ātri vien atgrieza cilvēkus realitātē vai vismaz tādos realitātes aprakstos, kuros astroloģijai bija ierādīta pienācīga vieta. Patapinot latviešu tautas un dzejnieka Plūdoņa piedāvātos tēlus, astroloģija savas pārtapšanas svarīgumam pienācīgās simtgadu mokās nometa meteoroloģiju kā eža kažociņu un kļuva par to «stalto ķēniņdēlu»/ķēniņmeitu, kādu mēs to ik dienas satiekam. Tagad astroloģija Eiropā ir tāda, kādai tai jābūt sabiedrībā, kuras pamatšķira vairs nav ne zemnieki, ne strādnieki. Vajadzēja pat divus pasaules karus, lai par pamatšķiru padarītu valsts kalpotājus. Vēsturisku iemeslu dēļ ir saprotams, kāpēc šo iekārtu mēdz dēvēt pierastā vārdā par kapitālismu par spīti visam, kas mūsdienas atšķir no īstā kapitālisma gadsimta (1850.–1950.).
Diez vai pats Plūdonis savās rīmēs par ežuli bija iedomājies arī astroloģiju, bet tas acīmredzami ir stāsts par latviešiem, kuriem Nu tik bija kāzu svētki – / Dzīras, dziemas, dancošan^: / Dūkas dūca, kokles smēja, / Stabulītes gavilēja. Tā nav dzejnieka fantāzija, tā ir viena no reportāžām, ar kādām tika piebāzts žurnāla «Ilustrēts Žurnāls» (toreiz valstij piederošās ziņu aģentūras LETA izdevums, tātad oficiozs savā žanrā) 1921. gada marta, t.i., trešais numurs – svētku numurs, tiklīdz tādu varēja izlaist par godu 26. janvārī notikušajai Latvijas valsts atzīšanai de jure. Plūdoņa dzejojums «Eža kažociņš» tieši tur piedzīvoja savu pirmpublicējumu. Tas sākās žurnāla 5. lpp. blakus fotoattēlam no Latvijas atzīšanas svinēšanas pasākuma ar paskaidrojumu, ka tur bijuši «3 orķestri, kuri bez valsts himnas spēlēja arī latviešu tautas dziesmas». Tālāk dzejnieks atgādināja par pārciestajām briesmām un šausmām, kad tās jau bija patīkami atcerēties kā pamatojumu gavilēt vēl jo skaļāk. Jā, 7. lpp. ir gan ķēniņdēls, gan gaviles, bet turpat arī Plūdoņa spējas gaišredzībā: Arī es tur ielūgts biju: / Papīrsvārkus pataisīju, viņš raksta it kā par sevi, bet īstenībā par Latvijas valsts de jure statusu: Lietutiņš tad iesāk līt, / Izjūk svārki tūdalīt.
Latvijas brīvvalsti ir radījuši un atjaunojuši Eiropas deindustrializācijas viļņi. Pirmais gadījums bija Pirmā pasaules kara sekas. Latvijas valsts budžeta niecīgums salīdzinājumā ar lielvalstu budžetiem tajā laikā nebūt neliedza tam padarīt par valstī noteicošo šķiru valsts kalpotājus. Pietika ar to, ka konkurēt cilvēku interešu piesaistīšanā nespēja lieluzņēmumu budžeti, jo lieluzņēmumu nebija vai arī tie bija valsts uzņēmumi. No valsts kalpotāju interešu dominantes viedokļa Latvija jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem it kā būtu varējusi pretendēt uz tādu astroloģiju, līdz kādai Rietumeiropa nonāca 50./60. gadu mijā, kad šo valstu pamatiedzīvotāji no rūpniecības tika aizvākti un aizvietoti ar imigrantiem. Tomēr tie paši apstākļi 20.–30. gadu Latvijā, kur astroloģijai būtu bijis jāattīstās straujāk nekā Rietumeiropā, šādu attīstību arī izslēdza: te nepietika cilvēku, nepietika naudas, nepietika zināšanu. Latvijai nācās uzlasīt šādus resursus, ejot pa apkārtceļu padomiskās reindustrializācijas formā, kas patiešām galu galā izrādījās vairāk forma – darbošanās lauks tādiem censoņiem un censonēm kā iepriekš pieminētā Gaida Rolova – nekā saturs, t.i., nekā pati industrializācija.
Latvijas neatkarības atgūšana nebūt ne nejauši notika vienlaikus ar rūpnīcu pārcelšanu no Rietumeiropas uz Ķīnu. Tagad eiropieši un lielākā daļa bijušo PSRS teritoriju iedzīvotāju vienādi intensīvi lieto preces Made in China un ar šo pašu preču zīmi pasniegto Tālajos Austrumos izkopto astroloģisko ciklu sadalījumā pa dzīvniekiem un stihijām. 19. gadsimtā, turpretī, eiropieši gribēja, t.i., daudzi publicisti viņus aicināja atkratīties no horoskopiem kaut vai tāpēc, ka tos lieto tik dumji un atpalikuši ļaudis kā ķīnieši. Tepat Latvijā avīze «Rigasche Zeitung» 1854. gada 18. augusta pielikumā bez lappušu numerācijas paziņoja, ka tās rīcībā nonācis tajā pašā eiropiešu gadā sāktā ķīniešu gada kalendārs, kas esot «uzskatāms galējas māņticības murskulis», kurā «dominē astroloģiski dēmoniskais», ko pārstāv horoskopi. Avīze sīkāk iepazīstināja ar pavisam citu ķīniešu horoskopu nekā tagad daudziem no galvas zināmo dzīvnieku raksturojumiem. Izrādās, ka ķīnieši dalījuši diennakti 12 dubultstundās, pār kurām valdījušas Ķīnas imperatora ķermeņa daļas, atbilstoši kurām bijis paredzams attiecīgajā laika nogrieznī dzimušo cilvēku liktenis; turklāt vienai un tai pašai dzimšanas stundai atbilduši četri raksturojumi atkarībā no četriem gadalaikiem, kad varēja piedzimt konkrētais cilvēks. Kāpēc viens no ķīniešu horoskopiem kļuva par bestselleru Rietumos, bet par citu horoskopu vismaz Latvijā nekas nebija manāms pusotru gadsimtu pēc tā pieminēšanas? Vai tiešām būtu pētīts un pierādīts, ar ko viens horoskops labāks par otru?
Made in China ir simbols jebkam, ko izdodas pārdot masām, ne mirkli nelauzot galvu par to, kāpēc tās pērk to, nevis kaut ko citu. Tagadējie horoskopi apmierina tagadējo eiropiešu vajadzības gluži tāpat, kā kādreiz tās apmierināja meteoroloģiskās prognozes simt gadu uz priekšu. Ja sabiedrībai kādreiz radīsies pavisam citas vajadzības, tad astroloģija tās apmierinās, nometot savu pašreizējo veidolu kā kārtējo eža kažociņu.
1. Kluinis A. «Latviešu tauta zem blāvām zvaigznēm». - «Praktiskā Astroloģija», 2014, nr. 1., 22. lpp.
2. «Izglītības Ministrijas Mēnešraksts» 1938. gada 7./8. dubultnumura 93.–95. lpp. pieskaņoja plašu publikāciju par J. Zēveru sava čaklā autora 70 gadu jubilejai.
3. Teiciens šeit latviskots no vācu valodas, kādā izpaudies Pulkovas observatorijas astronomu dinastijas loceklis Ludvigs Srūve (1858–1920) savulaik paša zinātniskākā vai vismaz biezākā žurnāla «Baltische Monatsschrift» 1894. gada laidiena 37.–53. lpp., J. Keplers tur citēts 47.–48. lpp. Ja Keplers tā tiešām teicis, tad tikai lai pierādītu, ka «pasaule taču ir vēl dumjāka» par visdumjāko. Proti, pasaule atkārto pilnīgi absurdu apgalvojumu, jo pat pieticīgas zināšanas vēsturē norāda uz pilnīgi pretēju radniecību starp astroloģiju un astronomiju. Kā astroloģijas noniecināšanas toņkārtā apliecināja renesansi pētījušais Ernsts Kasirers, Keplers diemžēl «no astroloģija pilnīgi vaļā netika un nosauca astronomiju par astroloģijas meitu, kurai jāciena sava māte». E. Kasireram un viņa darbam «Valstiskie mīti» pievērsīsimies nākamreiz.