ASTROLOĢIJA: Kāds Ziemassvētku vecītis sanāktu no katra no mums?

Zie­mas­svēt­ki mūs­die­nās nav ie­do­mā­ja­mi bez va­ren skais­tā un diez­gan tuk­lā vī­rie­ša la­bā­ka­jos ga­dos, kas ša­jā ga­dī­ju­mā ne­būt nav Karl­sons, bet, pro­tams, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis.

Vi­ņu gan pa­ma­zām vei­do­ju­si cil­vē­ku iz­tē­le un ap­zi­ņa, to­mēr, kas ra­dīts, tas arī ek­sis­tē. Ir tāds joks: «Sa­la­ve­cī­tis tie­šām ek­sis­tē! Ti­kai, lai vi­ņu ie­rau­dzī­tu, va­jag stip­ri ti­cēt… un šā­dus tā­dus pre­pa­rā­tus.»

To­mēr, par spī­ti vi­sam, an­tro­po­mor­fis­ka­jai būt­nei iz­de­vies kļūt par īs­tu zī­mo­lu, pār­sist vi­sus po­pu­la­ri­tā­tes re­kor­dus, ap­vie­no­jot la­bā­kās skais­to pa­sa­ku tra­dī­ci­jas un īs­te­no­jot rek­lā­mas un mār­ke­tin­ga pa­mat­prin­ci­pu – ti­ca­mu so­lī­ju­mu.

Sen­se­nos lai­kos vi­sām zie­me­ļu tau­tām bi­ja savs zie­mas gars, aiz­gād­nis, die­vī­ba, un da­žiem pat diez­gan ne­jauks – tāds, kurš pra­sa diez­gan asi­ņai­nus upu­rus.

To­mēr laiks gā­ja, un cil­vē­ki kļu­va ci­vi­li­zē­tā­ki.

Tiek uz­ska­tīts, ka mūs­die­nu Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša pro­to­tips ir re­āls cil­vēks – ap mū­su ēras 300. ga­du Mi­ras pil­sē­tā (ta­gad at­ro­das Tur­ci­jā) dzī­vo­jo­šais bīs­kaps Svē­tais Ni­ko­lajs. Viņš da­rī­jis da­žā­dus la­bus dar­bus, tos­tarp sle­pe­ni ap­dā­vi­nā­ja trū­cī­gos bēr­nus. Da­žos no­stās­tos tiek mi­nē­ta arī Rie­tu­mu pus­lo­dē po­pu­lā­rā ze­ķe. Lai­ka gai­tā vi­ņa dzī­ve ap­au­ga ar le­ģen­dām un ap­ce­ļo­ja pa­sau­li.

Vi­ņa ie­sāk­tos la­bos dar­bus vē­lāk tur­pi­nā­ja arī ci­ti, pie­mē­ram, «Sin­ter­kla­as», Nī­der­lan­des svēt­vīrs. San­ta Klau­sa vārds pa­rā­dī­jās ti­kai 1773. ga­dā, bet Ēr­vings Va­šin­gtons 19. gad­sim­ta sā­ku­mā vi­ņu ap­vel­tī­ja ar bār­du, ie­spai­dī­gu ap­mē­ru pun­cī­ti un pī­pi.

Pa­ma­zām ie­dzī­vo­jo­ties, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ti­ka arī pie māj­lo­pi­ņiem – as­to­ņiem zie­meļ­brie­žiem – un sa­va trans­port­lī­dzek­ļa – ka­ma­nām. Glau­no, sar­ka­no kam­zo­li vi­ņam pie­šķī­ra 19. gad­sim­ta bei­gās, ap to lai­ku viņš no­lē­ma no­dar­bo­ties ar sa­bied­ris­ka­jām at­tie­cī­bām, glu­ži kā pre­zi­den­ta kan­di­dāts «ejot pie tau­tas» un sā­kot uz­tu­rē­ties liel­vei­ka­los, lai per­so­nī­gi uz­klau­sī­tu bēr­nu vēl­mes.

Ti­kai 1931. ga­dā Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis at­ra­da sa­vu īs­to sti­lu, kas sa­gla­bā­jies līdz šim lai­kam. To vi­ņam iz­strā­dā­ja, pro­tams, vi­siem zi­nā­mā sal­di­nā­tā, gā­zē­tā dzē­rie­na ne­pār­spē­ja­mie rek­lā­mas sti­lis­ti.

Tā nu tāds dī­vains tēls šo­brīd lie­lā­ka­jā da­ļā pa­sau­les ir pa­li­cis jau te­ju simt ga­du. Ne tik sen ti­cis arī pie sa­vas mā­jas un past­a in­dek­sa Lap­ze­mē, pār­vā­co­ties turp no Zie­meļ­po­la (pēc tam, kad tas ti­ka iz­pē­tīts un se­ci­nāts, ka ne­kā­du rū­ķu dar­bnī­cu un snie­ga pi­ļu tur nav, bet Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tim ta­ču kaut kur IR jā­dzī­vo un uz­dā­vi­nā­ta­jiem brie­žiem kaut kur ķēr­pji jā­iz­ka­sa).

Šad tad as­tro­lo­gi, at­pū­šo­ties no cil­vē­ku die­niš­ķo pro­blē­mu ana­li­zē­ša­nas, iz­klai­dē­jas, prā­to­jot par Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša ho­ro­sko­pu. Pro­tams, sa­stā­dot ho­ro­sko­pu, ne­pie­cie­šams zi­nāt cil­vē­ka, būt­nes vai priekš­me­ta dzim­ša­nas vie­tu un lai­ku, ta­ču Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša ga­dī­ju­mā tas nav ie­spē­jams. Gad­sim­tu gai­tā tas pie­dzī­vo­jis ne­skai­tā­mas trans­for­mā­ci­jas un pār­dzim­ša­nas. Daž­reiz par pa­ma­tu tiek ņemts kāds kon­krēts da­tums, pie­mē­ram, Krie­vi­jā pēc ca­ra Pē­te­ra I rī­ko­ju­ma jaun­ais gads sā­kās no 1. jan­vā­ra kopš 1700. ga­da – šis da­tums tad arī ti­cis «pie­vilkts» Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša dzim­ša­nas kar­tes sa­stā­dī­ša­nai. To­mēr, kā sa­pro­tams, va­ri­āci­ju skaits ša­jā sa­ka­rā ir bez­ga­līgs.

Var teikt, ka Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis dzī­vo­jis vien­mēr, dzī­vo un dzī­vos vi­sos lai­kos. Viņš ir uni­kāls un ta­jā pa­šā lai­kā uni­ver­sāls, pie­lā­go­jas zem­ēm un nā­ci­jām, līdz ar to viņš var būt dzi­mis jeb­ku­rā zo­di­aka zī­mē. Un, tā kā kat­rā cil­vē­kā vai­rāk vai ma­zāk iz­pau­žas vi­sas zo­di­aka zī­mes, uz ku­ru nu vēl tie­šāk to at­tie­ci­nāt ne­kā uz Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ti!

*

Auns

Sar­ka­nais kam­zo­lis ru­nā pats par se­vi – īs­tā Auna krā­sa! Spī­tīgs arī – ne­lai­dī­si iek­šā pa dur­vīm, ie­lī­dīs pa skur­ste­ni. Vār­du sa­kot, ne­at­ka­rīgs un ne­at­lai­dīgs, pa­tīk ris­kēt (kur vēl lie­lāks risks kā trauk­ties ar zie­meļ­brie­žiem cau­ri mā­ko­ņiem un līst ne­zi­nā­ma iz­mē­ra tum­šos dūm­va­dos!). Dzī­vē ne­pie­cie­ša­ma di­na­mi­ka, un kur nu vēl di­na­mis­kāks brī­dis kā Zie­mas­svēt­ku nakts, kad jā­pas­pēj ap­skriet un ap­dā­vi­nāt da­ži mil­jar­di ļau­žu. Ar hu­mo­ra iz­jū­tu arī tā ir, kā ir – at­kār­to vie­nus un tos pa­šus pla­ka­nos jo­ci­ņus ar bār­du.

Vēr­sis

Sār­tais de­gun­gals un bran­gais pun­cī­tis no­rā­da, ka vi­ņam itin la­bi pa­tīk bau­dīt gan gar­das mal­tī­tes, gan kā­du pun­ša glā­zi. Nav ne­kas pre­tī kom­pā­ni­jā uz­dzie­dāt. Al­tru­ists, bet klu­sī­bā uz­ska­ta se­vi par pa­sau­les na­bu. Fe­no­me­nā­las dar­ba spē­jas. Auk­stā lai­kā jā­tur kakls sil­tu­mā, tas Vēr­sim vā­rīgs, un viņš to arī ie­vē­ro.

Dvī­ņi

Tra­ki ziņ­kā­rīgs! Vie­nī­gais, kurš zi­na, ko kurš ga­da lai­kā da­rī­jis. Ne­grib da­rīt kār­tī­gu mai­zes dar­bu, bet, lai iz­dzī­vo­tu, pa­ra­zi­tē uz ci­tiem – na­ba­ga el­fi un rū­ķi vi­su ga­du rau­jas mel­nām mu­tēm dar­bnī­cā, ka­mēr ve­čuks ie­vāc in­for­mā­ci­ju. Lai gan ro­sī­ties pa­tīk – kaut kur trauk­ties, pļā­pāt par šo un to. Pa­nā­ku­mus sa­sniedz tur, kur ne­pie­cie­ša­ma kus­tī­ba, bet cit­reiz vi­ņa pār­spī­lē­tā ro­sī­ša­nās mēdz no­kai­ti­nāt ci­tus (īpa­ši ve­cā­kus, ku­riem ir vai­rā­ki bēr­ni, kas ga­du no ga­da tiek ves­ti uz «eg­lī­tēm»).

Vē­zis

Uz­ņē­mīgs un ta­lan­tīgs, bet rei­zēm ar pār­spī­lē­tu gā­dī­bu ap­grū­ti­na līdz­cil­vē­kus. Il­gi sa­gla­bā bēr­niš­ķī­gu nai­vu­mu, dzī­vo fan­tā­zi­jās – kā tad, kaut arī ar sir­mu bār­du, bet pie­krī­tiet, ka Sa­la­ve­cis ne­sa­is­tās ar no­brie­du­šu, pie­au­gu­šu un, pa­sarg die`s, ie­kā­ro­ja­mu vī­rie­ti! Lik­te­nis kļūst īpa­ši lab­vē­līgs pret Vē­zi, kad tas jau sa­snie­dzis cie­nī­ja­mu ve­cu­mu, un par tā­du kar­je­ru, gal­vu rei­bi­no­šu po­pu­la­ri­tā­ti un at­zi­nī­bu mū­su va­ro­ni tie­šām var ap­skaust jeb­kurš se­ni­ors.

Lau­va

Pa­tīk pom­po­zas iz­da­rī­bas, vien­mēr pār­vie­to­jas ar svī­tu, ka­ra­lis­kā augst­sir­dī­bā uz­klau­sa un ap­dā­vi­na. Cē­la iz­ne­sī­ba do­ta no da­bas. Mīl būt uz­ma­nī­bas cen­trā (kur nu vēl vai­rāk!), ne­daudz (?) te­at­rāls, to­ties vien­mēr ļo­ti dzī­ves­prie­cīgs (Ho-ho-ho!). Lau­vām ie­tei­cams ne­pār­karst sau­lē, bet no fi­zis­ka­jām ak­ti­vi­tā­tēm vē­la­ma slē­po­ša­na – jā, tiek iz­pil­dīts!

Jau­na­va

Viss tiek uz­skai­tīts, ana­li­zēts, ie­grā­ma­tots – la­bie un slik­tie dar­bi­ņi. Pa­šam arī viss sa­plā­nots – kas, kad, kur un kā. Pro­tams, bez kār­tī­gas plā­no­ša­nas sep­ti­ņus mil­jar­dus vie­nā nak­tī ne­ap­cie­mot. Tā­pēc jā­būt stin­griem gra­fi­kiem un vis­da­žā­dā­ka­jām in­struk­ci­jām ne­pa­re­dzē­tiem ga­dī­ju­miem. Pat ne­cen­tie­ties pie­dzir­dīt – sa­vu mai­su ne­kad ne­at­stās un vien­mēr sa­vāks līdz­i. Arī ka­ma­nu lie­to­ša­nas ro­kas­grā­ma­tu cī­tī­gi iz­stu­dē­jis.

Sva­ri

La­bi jū­tas cil­vē­ku vi­dū, sim­pā­tis­kā at­mo­sfē­rā. Ja sa­jūt auk­stu­mu un vien­al­dzī­bu, sa­nīkst un krīt dep­re­si­jā. Nu­ja, an­tro­po­mor­fis­ka die­vī­ba bez ti­cī­bas iz­kūp kā dū­mi! Jo vai­rāk cil­vē­ku vi­ņam ti­cēs, jo bran­gāk un la­bāk ju­tī­sies. At­da­ra ar ap­dā­vi­nā­ša­nu, kas pa­šam ļo­ti pa­tīk. Un mīl dā­va­nas gau­mī­gi ie­sai­ņot.

Skor­pi­ons

Vi­su ga­du at­ce­rē­sies ik­vie­nu blē­ņu un at­rie­bī­bu gla­bās līdz pat svēt­ku va­ka­ram, iz­bau­dot at­rie­bī­gu prie­ku, kra­tot ža­ga­ru bun­ti na­ba­ga grē­ci­nie­ka priekš­ā. To­ties ļo­ti iz­tu­rīgs, vi­ņu ne­ap­tur ne­kā­das grū­tī­bas un sa­rež­ģī­ju­mi! Va­ja­dzē­tu gan vai­rāk no­dar­bo­ties ar spor­tu, bet tā vie­tā iz­vē­las pa­ro­sī­ties pa mā­jām.

Strēl­nieks

Ko­mu­ni­kabls un dāsns, la­bais on­ku­lis ar lie­lu dā­va­nu mai­su, stingrs, bet tais­nīgs, un ža­ga­ru bun­te jau pa­tie­sī­bā vai­rāk do­mā­ta ie­bie­dē­ša­nai (kurš ir pa­tie­šām re­dzē­jis Sa­la­ve­ci kā­du no­pe­ram? Ja ne­ru­nā, pro­tams, par īpa­ša­jām, ti­kai pie­au­gu­ša­jiem do­mā­ta­jām fil­mām). Mīl se­vi pa­rā­dīt, mīl brī­vī­bu, dzī­vi un cil­vē­kus. Ab­so­lūts op­ti­mists. Dzī­ve sais­tī­ta ar ce­ļo­ju­miem. Un tais­nī­ba vien ir – ne­viens cits nav pel­nī­jis Ce­ļo­ša­nas Ab­so­lū­tā Čem­pi­ona ti­tu­lu.

Me­žā­zis

Strā­dīgs un iz­tu­rīgs. Ir pār­lie­ci­nāts, ka la­bāk par vi­ņu pa­šu ne­viens cits vi­ņa dar­bu ne­pa­da­rīs. Gan jau arī pa­žē­lo­jas par grū­to dzī­vi, bet ti­kai ār­pus dar­ba, ar rū­ķiem ie­mal­ko­jot kā­du gro­ka glā­zi. Ļo­ti la­bi jū­tas vie­nat­nē. Jū­tas ne­jauc ar dar­bu. Njā, nav dzir­dēts par Sa­la­ve­ča die­nes­ta ro­mā­niem…

Ūdens­vīrs

Tiek­sme uz ek­scen­tris­kiem iz­lē­cie­niem: re­dzat, kā es pār­vie­to­jos – ne jau ar ka­ma­nām pa zem­i vai lid­ma­šī­nu pa gai­su, bet ar ka­ma­nām pa gai­su! Un kā­pēc gan jā­iet pa dur­vīm, ja daudz in­te­re­san­tāk ie­krist pa skur­ste­ni? Zi­nāt­nis­kā fan­tas­ti­ka un iz­gud­ro­ju­mi ir Ūdens­vī­ra sti­hi­ja. Ne­viens cits, pat ve­cais, la­bais, pus­tra­kais ģē­nijs Le­onar­do ne­ie­do­mā­tos uz­bū­vēt tā­ādu lid­apa­rā­tu – ar as­to­ņu briež­spē­ku dzi­nē­ju. Gar­lai­cī­gi ta­ču būt tā­dam, kā­di ir vi­si ci­ti. Ar lau­lī­bas sai­tēm arī nav ga­tavs sais­tī­ties. No sā­ku­ma vi­si ci­ti un tad – ģi­me­ne. Nu, ja pie­tiks lai­ka... bet ne­kad jau ne­pie­tiek.

Zi­vis

Vi­sai cie­ši sais­tīts ar mī­tis­ko un mis­tis­ko pa­sau­li: redz rū­ķus, ru­nā ar brie­žiem, maz pie­mē­rots re­āla­jai pa­sau­lei un dzī­vei. Lie­lis­ki sa­prot vi­sus ci­tus, iz­ņe­mot se­vi pa­šu. Da­lās gan ar sa­vu man­tu, gan ar sa­vu veik­smi. Zi­vis ir Ūdens sti­hi­jas zī­me, ve­se­lī­gi dzī­vot jū­ras vai ci­ta lie­la ūdens kla­ja tu­vu­mā, un le­dus jau tas pats ūdens vien ir.