Valsts veicinās bezdarbnieku pārcelšanos uz bagātākiem reģioniem

Labklājības ministrija (LM) sola īpašu pabalstu bezdarbniekiem, kuri būtu ar mieru pārcelties uz turieni, kur vieglāk dabūt darbu.

LM solījums pagaidām ir diskusijas pieteikuma līmenī. Piedāvājums tika pieņemts ar entuziasmu. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētāja vecākais padomnieks Māris Pūķis LM darbošanos publiski pasludināja par genocīdu un nāvi Latvijai. Pēc tam sarunā ar Neatkarīgo viņš mazliet mīkstināja tekstu vismaz attiecībā pret vienu ministriju. Viņa pacietības mērs bijis pilns, redzot valdības darbošanos kopumā, kur nav nekā, kas norādītu uz valsts vienmērīgas attīstības veicināšanu.

LPS priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis jau sākotnēji ieņēma daudz miermīlīgāku pozīciju. Viņš izmantoja sarunu ar Neatkarīgo, lai izteiktu pateicību LM un ministrei Ilzei Viņķelei, ka tā vismaz izrādījusi interesi par cilvēkiem, kuri pašlaik dzīvo valsts attālākajās nomalēs. Cita lieta, ka nav saprotams, ko intereses izrādīšana dos. Viņaprāt, valsts iestādes nav iemācījušās prognozēt un modelēt iedzīvotāju reakciju uz valsts piedāvājumiem.

LM piedāvājums tā publiski izklāstītajā tekstā patiešām nerada pārliecību par darboties spējīga mehānisma veidošanu. Uz kādu darbu pilsētā varēs un gribēs pretendēt cilvēki ar pabalsta saņemšanai nepieciešamajām pazīmēm – lai būtu bijuši ilgstoši bez darba un dzīvojuši tur, kur nevienam nav legāla darba? Tas liek domāt, ka cilvēki apguvuši gan naturālās, gan nelegālās (visvairāk, šķiet, pierobežā) saimniekošanas iemaņas. Cik lielam jābūt pabalstam, lai viņi no tām atteiktos? Un kas notiktu, ja viņi dāsna pabalsta dēļ no savām tagadējām prasmēm atteiktos – ar kādām prasmēm viņi startētu darba tirgū? Vai pilsētas uzņēmēji tiešām gaida darbā cilvēkus no meža šā vārda burtiskajā nozīmē? Pārāk optimistisks izklausījās I. Viņķeles preses pārstāves Kristīnes Liepas solījums atrast atbildes uz šādiem jautājumiem dažu nedēļu laikā.

LM citā izpildījumā atkārto to, uz ko tagadējais Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis aicināja tad, kad bija brīvs intelektuālis. Viņaprāt, valstij vajadzēja atpirkt no meža cilvēkiem viņu mājvietas par mākslīgi paaugstinātu cenu, kas tāpat kalpotu par starta kapitālu nonākšanai lielākās apdzīvotās vietās. Tagad Neatkarīgajai atlika uzklausīt visai neticamu V. Dombrovska skaidrojumu, kāpēc viņš nav izmantojis savus amatus Saeimā un Reformu partijā, lai veidotu mehānismu sava priekšlikuma izpildei. Varbūt viņš ir sapratis, ka nav jāiejaucas procesā, kas notiek pats no sevis.

***

VIEDOKĻI

Māris Pūķis, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS)

priekšsēdētāja vecākais padomnieks:

– Žurnālisti izcēla pašu asāko no manis teiktā, ka Labklājības ministrijas iecere par pārcelšanās pabalstu ieviešanu bezdarbniekiem būs nāve Latvijai. To nevajadzētu saprast tā, ka es un LPS būtu pret jebkāda veida palīdzību cilvēkiem atrast darbu ne tur, kur viņi pašlaik dzīvo. Es neuzstājos pret palīdzību, bet pret to, ka pilnīgi visi valdības signāli liek cilvēkiem pamest laukus un galu galā Latviju. Tā tas sākās ar teritoriālo reformu, tā tas turpinās ar Nacionālā attīstības plāna topošo versiju, kas sola ceļu būvi tikai starp Rīgu un pāris desmitiem lielāko Latvijas pilsētu. Valdība nesaredz laukos neko citu, kā vien izmaksu posteņus.

Vjačeslavs Dombrovskis, Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs:

– Nē, iedzīvotājiem nevienā Latvijas punktā nedrīkst atņemt tiesības sagaidīt ātro medicīnisko palīdzību noteikto pāris desmitu minūšu laikā, bet sabiedrībai jāpārdomā, cik tas izmaksā, ja cilvēki dzīvo tik izkliedēti kā Latvijā. Kādreiz es esmu teicis, ka iedzīvotājiem nāksies izvietoties kompaktāk, bet man ideju ir daudz vairāk nekā stundu, pa kurām šīs idejas pārdomāt. Kopš ievēlēšanas Saeimā man radās citas prioritātes, pie iedzīvotāju izvietojuma maiņas neesmu strādājis. Tomēr agrāk vai vēlāk mums nāksies reaģēt gan uz iedzīvotāju skaita sarukumu, gan uz to, cik šis sarukums ir nevienmērīgs dažādās teritorijās.

Ilze Viņķele, labklājības ministre:

– Reģionālā mobilitāte un dzīvesvietas maiņa darba dēļ, tāpat kā Eiropā, arī Latvijā nākotnē kļūs par normu. Tāpat par normu vajadzētu kļūt konkurencei par iedzīvotājiem pašvaldību vidū. Visticamāk iedzīvotāju pašu izšķiršanās būs starp to, vai pārcelties no Ciblas uz Dobeli vai no Ciblas uz Īriju.