Kultūra

Pēc pēdējiem Kultūras ministrijas aprēķiniem, kultūrizglītības pedagogu algu palielinājumam šogad būtu vajadzīgi papildus 4 512 954 eiro, aģentūrai LETA pauda kultūras ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Baiba Kauliņa.

Pagājusī nedēļa vainagojusies ar diviem jaunumiem, kas ļauj uzgavilēt welcomistu pretiniekiem, skaļi saucot – mēs jau zinājām, ka tā būs! Vispirms jau bijušais Latvijas islāma kultūras vadītājs Vladimirs Petrovs publiski apstiprināja savu augsto kultūras izpratni, vicinot automātu, apsveicot džihādistu uzbrukumu Francijai un slavinot džihādu. Tad vēl arī ārprātīgais gadījums Maskavā, ko mediji, ja pamanījāt, nebūt nepataisa par tik sensacionālu jaunumu kā noslīkušā puisīša fotogrāfija, ar garīgi slimo džihādistu aukli un nogriezto meitenītes galvu. Es ceru, ka pēc šīs dīžāšanās internetā, ja tā nav safabricēta montāža, pret Vladimiru Petrovu tiks ierosināta krimināllieta, kas nekad nebeigsies noilguma dēļ. Gribu redzēt, vai šāds paziņojums sekos. Kamēr tā nav, galvenais tagad pašiem būtu neieslīgt paranoidālā aizdomīgumā pret katru, kas neizskatās gluži tāpat kā mēs, un neļauties feisbuka manipulatoriem.

Gada pirmais mēnesis, kas, šķiet, nupat tikai sākās, pēc dažām dienām būs cauri. Laiks atskatīties uz janvāra pēdējo nedēļu, kas aizvadīta plūdu draudos starp slapja sniega pļekām, peļķēm un apledojušām ietvēm. Līvānu mērs dabūjis smadzeņu satricinājumu Rīgā, krītot uz apledojuša trotuāra, bet cik ierindas pilsoņi lauzuši kaulus vai citādi apskādējušies visā Latvijā – par to statistika pagaidām klusē. Tas tomēr ir interesanti, kāpēc ziema mūs allaž pārsteidz nesagatavotus?

Pēc sarunas ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni panākta vienošanās atlikt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu kultūras un izklaides pasākumiem, aģentūrai LETA apliecināja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis (V).

Protestējot pret ieceri no 2016.gada janvāra kultūras un izklaides pasākumiem piemērot pievienotās vērtības nodokli (PVN) 21% apmērā, šorīt plkst.9.30 pie Saeimas norisināsies sapulce "Par atbalstu kultūras pasākumiem!", liecina sociālajā tīklā "Facebook" publicētā informācija.

Svētku laiks mēneša vidū starp Lāčplēša dienu un 18. novembra svinībām ir laba iespēja nokratīt rudens nestās tumsas nomācošo sajūtu. Nekāda liela prieka no izslavētās pulksteņa grozīšanas, pret kuru daļa tautas jau gadiem protestē, nav. Četros vakarā krēslo, deviņos no rīta vēl ir krēsla, bet dienas vidus nereti tik apmācies, ka bez ieslēgtas gaismas neiztikt. Kā šo laiku esam nodzīvojuši?

Ieviešot pievienotās vērtības nodokli (PVN) 21% apmērā daļai Latvijā notiekošo kultūras pasākumu, tiks panākts tas, ka mazākie pasākumu rīkotāji pārtrauks darbību un tā rezultātā samazināsies kultūras pasākumu skaits, uzskata Latvijas Pasākumu producentu asociācijas (LaPPA) biedri.

Tā kā Latvijā ierodas daudz ārzemju studentu un skolēnu, kā arī daudzi dodas uz ārzemēm, ir būtiski skaidrot, kādā veidā var līdzpastāvēt atšķirīgu kultūru pārstāvji, pauž Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mācību prorektore, bijusī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe.

«Tik garš mūžs ir likteņa labvēlība un brīnums, ka esmu jau nodzīvojusi turpat 90 gadus. Lai gan – es daudz par to nedomāju,» saka Līvija Akuratere. Nākamnedēļ, 23. septembrī, leģendārā latviešu teātra zinātniece un pedagoģe svinēs 90 gadu jubileju.

Skatīties Viestura Kairiša Uguni un nakti ir piedzīvojums, kura laikā nomainās pretēju iespaidu kārtas – interesanti, garlaicīgi, spēcīgi, plakātiski. Domāt par šo izrādi ir saistošāk nekā to skatīties.

«Katram aktierim pienāk brīdis, kad viņu neredz. Mainās situācijas, režisori, un kādā brīdī tu neesi spējis uzrunāt. Tad ir jāpaiet laikam. Skaisti, ja kas mainās un tu atkal esi vajadzīgs. Un tad tu priecājies un atkal no jauna saproti, ka teātris ir tava vieta. Nav citas. Nu nav!» par sevi saka Nacionāla teātra aktrise Ilze Rudolfa. Pēc ilgāka pārtraukuma viņai ir liela un skaista loma – Eliota Heiza lugas Ceļā uz mājām jauniestudējumā, ko režisējis Dāvis Auškāps. Pirmizrāde sestdien.

Rīt, 11. septembrī, Dailes teātris jauno sezonu sāk ar Rēzijas Kalniņas monoizrādi Oskars un Rozā dāma. Franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita darbs vēsta par desmit gadus veco Oskaru, kurš zina, ka viņam atlicis dzīvot vairs tikai pāris nedēļas. Par viņu rūpējas dāma rozā kostīmā, kas puikam ierosina spēlēt spēli – katrā dienā izdzīvot desmit savas dzīves gadus, tādējādi nodzīvojot garu, laimīgu, piesātinātu dzīvi. Viņš izaug, kļūst pieaudzis, iemīlas, apprecas, izjūt pusmūža krīzi, noveco. Turklāt vēl katru dienu Oskars raksta vēstules Dievam.

Literatūrzinātniece, folkloriste, 12. Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība) Janīna KursītePakule intervijā Neatkarīgajai teic, ka politiskā kultūra valstī būs augsta tad, kad tautsaimniecības kungs un kultūras kungs nevis izrādīs tam otram pārākumu, bet sapratīs, ka abi nevar viens bez otra iztikt.

Šīs nedēļas kultūras dzīves apskats jāsāk ar troksni, ko sacēla ziņa par to, ka viena operas Valentīna izrāde Vācijā maksāšot apmēram pusmiljonu eiro.

Liepājas teātra Hanana, Valmieras teātra Siltumnīca un Doktors Živago – tās ir izrādes, kuras februārī tiks spēlētas pēdējo reizi.

2014. gadā Latvijas filmas izpelnījušās lielu skatītāju interesi kinoteātros – ar šādu iepriecinošu ziņu šonedēļ Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā uzstājās Nacionālā kino centra (NKC) vadītāja Dita Rietuma.

«Šī mums, māksliniekiem, bija iespēja pabūt vietās, kur bieži cilvēki nedodas. Atrodoties tur, vērojām, kā tas ietekmē radošo procesu,» saka horeogrāfe Agnese Bordjukova. Viņa kopā ar kolēģi no apvienības Dejas anatomija Elīnu Gaitjukeviču iestudējusi izrādiperformanci Mežonīgā triloģija par kopienām Norvēģijas, Dānijas un Latvijas pierobežu teritorijās.

«Cik nu šai darba procesā esmu varējis viņu iepazīt, domāju, ka esam diezgan atšķirīgi cilvēki. Pat diametrāli pretēji,» saka jaunais aktieris Mārtiņš Upenieks (25). Viņam svētdien pirmizrāde – galvenā loma izrādē par gleznotāju un grafiķi Kārli Padegu Padegs par Padegu, ko iestudējis aktieris un režisors Varis Piņķis.

Te nu viņš atkal aiziet. Jau kuro reizi. Jau kuro gadu. Droši vien, ka aiziet vairāk mūsu prātos, nevis mūžīgajā laika ritumā. Jo tur tādam niecīgam pilienam kā cilvēku izdomātai dienai, mēnesim vai gadam taču nevarētu būt nekādas izšķirīgas nozīmes.

Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums 1984 Liepājas teātrī gandrīz divarpus stundu laikā bez starpbrīža audzēja arvien lielāku šausmu sajūtu.