Kultūrpolitiska tuvredzība

Ja par pamatu ņemam Helēnas Demakovas kultūras ministres laiku (2004-2009), nebūs pārspīlējums apgalvot, ka, salīdzinot ar to, 2019. gadā kultūras daudzveidības un pieejamības lejupslīde medijos ir dramatiska. Latvijas Televīzijā Demakovas laikos sākās 100 g kultūras epopeja, kas katru darbdienas vakaru prime time nodrošināja kultūras klātbūtni sabiedriskajā medijā. Diskusijas notika tiešajā ēterā bez mazākajām montāžas iespējām, teātru izrādes, koncerti, sarunas pirms filmām… Visu pat grūti uzskaitīt.

Pirms gadiem desmit jebkurā sevi cienošā drukātā medijā bija vai nu vairāki kultūras tematikai atvēlēti atvērumi, vai īpaši pielikumi. Aktīvi tika drukātas ne vien teātru vai koncertu, bet arī māk-slas izstāžu un grāmatu recenzijas. Ko vērti vien bija šie neoficiālie kritiķu dueļi - sacensība, kurš par attiecīgo mākslas faktu uzrakstīs ātrāk, meistarīgāk, asāk un no lasītāju viedokļa aizraujošāk. Normunds Naumanis Dienā un Silvija Radzobe Neatkarīgajā jau pats par sevi bija Spēlmaņu nakts balvas cienīgs šovs, kas reizumis piespieda par teātri interesēties pat tos, kas par to galīgi neinteresējās. Lielo avīžu publikācijas bez kautrēšanās zaga interneta portāli, lielākoties bez atļaujas pārpublicējot šos rakstus izrediģētus, ar sagrozītiem virsrakstiem un no sevis pievienotām rindkopām. Protams, ka rakstu autoriem par to nemaksāja neko. Atlika vien skaistā iespēja mēģināt skaidroties ar visiem tiem, kas prasīja, vai tiešām tu esi tāds idiots, ka nē - to kāds cits nesaskaņojot ir pierakstījis klāt. Zelta laikmets bija iespējams, pateicoties Kultūras ministrijas budžetā un Valsts Kultūrkapitāla fondā paredzētajām dotācijām, kas spēja nodrošināt gan specializēto nišas mediju (kultūras laikraksti un žurnāli), gan lielo mediju kultūras pielikumu, gan televīzijas un radio kultūras raidījumu veidošanu.

2019. gads. Kultūra medijos ir nobāzta kaut kur perifērijā. Tie izdevumu īpašnieki, kas saprot tās klātbūtnes nozīmīgumu, iespēju robežās mēģina pabalstīt. Kur ne visai - tur kultūra sarūk kā ēna dienvidū. Interneta portālos, sevišķi, ja tos mēģina lasīt telefonā, kultūra nereti jāmeklē ar īpašu meklēšanu. Sabiedriskajā televīzijā no bijušās godības palikušas kultūrziņas dažu minūšu garumā un raidījumi, kam kultūras birka acīmredzami pievilkta aiz matiem, izmantojot iespējamās visplašākās kultūras definīcijas no sērijas: kultūra ir viss, ko savas pastāvēšanas laikā radījusi nācija. 2019. gads varētu izrādīties izšķirošs arī virknei specializēto kultūras nišas mediju. Tie vienkārši beigs pastāvēt. Līdz ar mediju telpas totālo saraušanos nākotnes nav tādām profesijām kā mūzikas, teātra, literatūras un māk-slas kritiķi. Lielās kultūras institūcijas pagaidām klātbūtni mediju telpā nodrošina, pērkot vietu un izmantojot sabiedriskās attiecības. Mazāk domājošu institūciju vadībai tas šķiet ērti - nav kašķīgo kritiķu, visi viedokļi ir saskaņoti. Tā ir 2019. gada realitāte, un tas nav jautājums par, piemēram, kultūrā valdošās partijas vai ilggadējās ministres Daces Melbārdes īpašo kultūrpolitisko tuvredzību, kaut arī nacionāļi šajā jomā varēja būt krietni uzstājīgāki. Tā ir daļa no valstiskās tuvredzības, kāda joprojām valda pret kultūras nozari kopumā.

Tās spilgtākie augļi, no vienas puses, joprojām ir analfabētiska situācijas nepārzināšana, mazākās algas valstī, frīlanceru jeb brīvmākslinieku problēmu ignorēšana. Tam no otras puses pretim stāv vēlme pēc krāšņiem salūtiem un alkas kāpt iespējami lielākā tribīnē iespējami skaļāku aplausu pavadībā. No tās ir tik ērti piesaukt dzimto valodu, latviskumu, mūsu kultūras sasniegumus. Vai jums šķiet, ka tagad Kariņa kunga valdīšanas laikā kas mainīsies? Varat būt droši, tā būs pēdējā lieta, ar ko valdība nodarbosies, jo visādi akcīzes kariņi un sarežģītā starptautiskā situācija allaž būs tāda, ka citam nekam laika neatliks.