Latvijā kultūras pasākumus apmeklē arvien vairāk iedzīvotāju. Vidēji astoņus gadā. Tas ir pluss, taču, izrādās, desmit gadu laikā šajā jomā ir notikušas izmaiņas: mazāk lasām, mazāk apmeklējam bibliotēkas, bet vairāk izklaidējamies. Bet tie ir tikai pāris aspekti, ko atklāj pētījums par kultūras patēriņa tendencēm Latvijā, kas ir ļoti apjomīgs – kopumā 150 lappušu biezs.
Kultūras patēriņu un auditoriju nosaka vairāku faktoru kopums: sociāli demogrāfisko rādītāju izmaiņas, iedzīvotāju ienākumi un mobilitāte, kultūras piedāvājums un auditorijas migrācija uz digitālo vidi, infrastruktūras attīstība un citi nosacījumi.
Pasākumu senioriem vairāk
«Desmit gados Latvijas iedzīvotāju ir kļuvis par 12% mazāk. Tas tieši ietekmē kultūras patērētāju skaita izmaiņas - tas arī sarūk,» skaidroja Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījuma vadītāja Anda Laķe. Vēl viena no iezīmēm - acīmredzama sabiedrības novecošanās: arvien vairāk ir gados vecāku cilvēku, mazāk bērnu un jauniešu. Kā rāda statistika, šobrīd ap 20% iedzīvotāju ir virs 65 gadiem, bērnu līdz 14 gadiem - 16%. Prognozes liecina, ka 2050. gadā Latvijā dzīvos 1,45 miljoni un no viņiem senioru būs 28%. Tas nozīmē, ka pieaugs apmeklējums tiem kultūras pasākumiem, kas paredzēti gados vecākiem ļaudīm, bet jaunākiem - samazināsies.
Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurā kopējais kultūras auditorijas apjoms aug. Līderes šajā ziņā ir Islande, Šveice un Norvēģija. Tas secināts, apkopojot to cilvēku skaitu, kuri kaut vienu reizi gadā apmeklējuši kino, teātri, koncertu, baletu, muzeju vai kultūrvēsturisku vietu. Aptaujas dati, ko veica pētījumu kompānija SKDS, rāda «vidējo temperatūru kultūras patēriņa aktivitātēs», jo auditorijas segmenti ir ļoti diferencēti, norādīja A. Laķe. 92% aptaujāto atzinuši, ka pērn apmeklējuši kultūras pasākumus. Izrādās, Latvijas iedzīvotājs vidēji apmeklē astoņus kultūras pasākumus gadā. Lai gan patiesībā starp dažādām sabiedrības grupām šis skaitlis ļoti atšķiras. Proti, ir tādi, kas vispār tos nebauda, un ir cilvēki, kuri piedalījušies pat 22 sarīkojumos. Viņu vidū ir arī jaunieši, kas veido vienu no aktīvākajām kultūras patērētāju grupām, jo vidēji apmeklē desmit pasākumus gadā.
Atrakcijas un izklaides parki - populārāki
Salīdzinot ar 2008. gadu, 2018. gadā ir pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri apmeklējuši atrakciju un izklaides parkus (+8%), pagasta vai pilsētas svētkus (+7%), populārās mūzikas koncertus (+6%) un teātrus (+5%). Tajā pašā laikā ievērojami sarucis grāmatu lasītāju (-17%), bibliotēku apmeklētāju (-7%) un kultūras pārraižu skatītāju īpatsvars (-22%). Šajā periodā audzis arī to cilvēku skaits, kas neapmeklē kultūras pasākumus - no 4% 2007. gadā līdz 8% pērn. Tomēr 44% aptaujāto norādījuši, ka pēdējo triju gadu laikā nav mainījuši savus pasākumu apmeklēšanas paradumus, bet 18% biežāk baudījuši kultūras dzīvi, 33% - retāk. Tas liecina, ka pasākumu rīkotājiem jaunas auditorijas apgūšana varētu būt liels izaicinājums, jo sabiedrības paradumus šajā jomā lauzt ir diezgan grūti. Tas tad būtu skolas uzdevums kultūras patēriņa veidošanā. Šajā ziņā uzteicams ir Latvijas simtgades projekts Skolas soma, kas ļauj visu vecumu skolēniem apmeklēt dažādus pasākumus un kultūrvēsturiskās vietas.
A. Laķe atzina, ka grūti bijis izveidot kultūras pasākumu apmeklējuma dominējošo scenāriju, jo dažādām sabiedrības daļām tie ir atšķirīgi. Vairākumam ir daudzveidīgas kultūras vajadzības, nav dominējošas intereses, un viņi retāk apmeklē pasākumus. Mazāka daļa veido tā saucamās nišas auditorijas, ko interesē specifiski kultūras produkti, piemēram, laikmetīgā deja, un šajā grupā ir salīdzinoši augsts apmeklējumu biežums. Starp citu, kino jomā pērnais gads bijis vislabākais Latvijas filmām, no kurām vairākums tapušas «zem simtgades jubilejas zvaigznes» un par tieši šim nolūkam paredzēto finansējumu. Kinoteātros šīs filmas noskatījušies 560 257 skatītāji, un pašmāju ieņēmumi sasnieguši 2,5 miljonus eiro, kas ir 18,85% kopējās tirgus daļas.
Šķērslis - brīvā laika un naudas trūkums
Eurostat dati liecina, ka divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju nepastāv būtiski kultūras patēriņa šķēršļi. Tajā pašā laikā 93% pauduši, ka labprāt kultūras pasākumus apmeklētu biežāk. To atzīst gan tie (65%), kas jau šobrīd ir aktīvi kultūras dzīves cienītāji, gan tie, kuri pēdējā gada laikā nav to baudījuši. Kas tad traucē to darīt? Lūk, atbildes: pirmkārt, brīvā laika trūkums (51%). A. Laķe sacīja, ka jaunieši (vecumā no 15 līdz 24, citā pētījumā līdz 34 gadiem) ir aktīvākie dažādu pasākumu apmeklētāji un tieši viņi šo iemeslu uzsvēruši kā lielāko šķērsli. Otrkārt, naudas trūkums (48%). Te gan piebilstot, ka daudzas aktivitātes ir bez maksas, it īpaši tās, ko rīko pašvaldība, līdz ar to tas neesot īsti arguments. Treškārt, pasākumu norise ir tālu no dzīvesvietas (23%), ceturtkārt, nav kompānijas (23%). Tas esot interesants un ļoti nopietns arguments, jo vientulība un sociālā izolētība, izrādās, ir tā, kas liedz aktīvāk iesaistīties kultūras dzīvē.
Pētījums atklājis, ka vismazāk pasākumus apmeklē gados vecākie ļaudis, vidējo izglītību ieguvušie, ar zemiem ienākumiem, krievu tautības, vīrieši un tie, kas dzīvo vieni, uzskaitīja A. Laķe. Savukārt sociāli demogrāfiskās grupas, kam uzlabojusies šīs jomas pieejamība, ir: ekonomiski aktīvā vecuma grupa (45-64 gadi), trīs cilvēku mājsaimniecības, krievvalodīgie. Tas esot interesants aspekts, jo, lai gan krievvalodīgie it kā mazāk apmeklē pasākumus, tomēr pēdējo gadu laikā to dara vairāk. Kultūras patēriņa paradumus ietekmē arī materiālās iespējas, bērnu esamība ģimenē un dzīvesvieta. Esot priekšstats, ka laukos krietni mazāk bauda kultūras dzīvi. Tā īsti nav, šajā ziņā daudz kas ir atkarīgs no vietējā piedāvājuma un kultūras infrastruktūras. Daudzi ir gana mobili - izvēlas apmeklēt vismaz reizi gadā kultūras pasākumus ārpus savas pilsētas vai pagasta, kā arī aiz Latvijas robežām. Skaitļi rāda, ka 57% ir piedalījušies sarīkojumus savā reģionā, 40% - citā, 56% - Rīgā, bet 80% - savā pilsētā vai pagastā.
Reģionālie kultūras centri - saistošāki
Arī reģionālie kultūras centri piesaista arvien lielāku auditoriju, tostarp arī tos, kas vēlas aplūkot pašu ēku. Visvairāk apmeklētā ir Dzintaru koncertzāle (18% kaut reizi gadā te apmeklējuši kādu pasākumu, 22% - pašu ēku), seko Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka (attiecīgi 11% un 22%), Latgales vēstniecība Gors (9% un 13%), Liepājas Lielais dzintars (7% un 11%) un Vidzemes koncertzāle Cēsis (5% un 8%). Kā pluss tiek minēts arī tas, ka kultūras dzīve kļuvusi pieejamāka sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupai, bet telpas pieejamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tam pielāgots arī saturs. Tiesa, vairāk jādomā par kultūras pieejamību diasporai un digitālo iespēju plašāku izmantošanu.
A. Laķe norādīja, ka kultūras aktivitātēm internetu izmanto 62% iedzīvotāju (skatās filmas, klausās mūziku, iegādājas biļetes). Taču Latvijā radītā kultūras satura patēriņš virtuālajā vidē ir salīdzinoši neliels. Kultūras iestāžu sociālo tīklu profiliem seko ļoti neliels (14%) iedzīvotāju īpatsvars. Tas liek secināt, ka interneta, sociālo tīklu sniegtās iespēja šajā jomā šobrīd netiek pilnībā izmantotas.
Pētījums pierādījis, ka mainās arī kultūras un mākslas organizāciju loma. Kultūras vietas un notikumi kļūst par platformu, kur ne tikai var iegūt konkrētu kultūras pakalpojumu, bet arī uzturēties, satikties, diskutēt, izglītoties. Attīstās iedzīvotāju pieprasījums pēc starpnozaru, starpdisciplinārās kultūras piedāvājuma un interaktīva formāta, kā arī pēc plašāka kultūras organizācijas darba tieši sociālo un sabiedrisko lomu aspektā - sniegt ieguldījumu mūžizglītībā, saturīgā brīvā laika pavadīšanā.
