Nupat izdevniecībā Zvaigzne ABC klajā nākusi grāmata Zilā ekonomika. Kopš grāmatas klajā laišanas 2010. gadā, tā tulkota 44 valodās, izdota miljonos eksemplāru. Neatkarīgā uz sarunu aicināja grāmatas autoru, uzņēmēju, ekonomistu un sabiedrisko darbinieku Gunteru Pauli (1956).
Popularitāti Gunters Pauli ieguvis ar tā sauktās zilās ekonomikas principu definēšanu. Tās rašanās tiek saistīta ar Romas klubu, kura biedrs ir arī Pauli, - pirms 50 gadiem dibinātais pasaules politiskās, finansiālās, zinātnes un kultūras elites pārstāvju klubs ar limitētu biedru skaitu (tikai 100) vienmēr pievērsis uzmanību globāliem jautājumiem. Romas kluba pasūtījumā Pauli savulaik rakstīja ziņojumu par to, kā iespējams inovatīvi izmantot resursus un tādējādi cīnīties ar ekoloģijas un klimata izmaiņu problēmām.
Guntera Pauli definētās «zilās ekonomikas» principi veidoti, balstoties uz dabas procesiem - kā, par piemēru ņemot dabas procesus, var radīt jaunus ekonomiski, sociāli un arī ekoloģiski izdevīgus biznesa modeļus. Viņa piedāvātais ir alternatīva ierastajiem industriālajiem procesiem, noņemot akcentu no zemes dzīļu resursu izmantošanas, bet uzsvaru liekot uz daudz vienkāršākām ekoloģiskām tehnoloģijām. Viņaprāt, mūsdienu ekonomikas modelis ir globalizācija, kas paredz nemitīgu ražošanas kāpināšanu, konkurenci, standartizāciju un arī darba vietu samazināšanu, bet tas ved uz milzīgu bezdarbu, nabadzību un nemitīgu atkritumu ražošanu. «Zilās ekonomikas» galvenie principi: dabā nav atkritumu, ikviens produkts ir kāda jauna produkta avots, jebkuru resursu var aizstāt ar citu, ja tas nepieciešams ražošanai. Guntera Pauli pozīcija - neprasīsim no Zemes vairāk, bet izmantosim to, ko Zeme jau dod.
- Esat stāstījis, kā no veiksmīga uzņēmēja, kurš darbojies tā sauktajā zaļajā ekonomikā, esat kļuvis par «zilās ekonomikas» principu paudēju. Varat atklāt, kas īsti notika?
- Vadīju uzņēmumu - rūpnīcu, kas ražoja bioziepes, un ražošana bija bezatkritumu. Reiz aizbraucu uz Indonēziju un atklāju, ka palmu eļļa, ko izmantojām ražošanā, patiesībā tiek iegūta, iznīcinot tropiskos lietusmežus. Līdz tam es uzskatīju, ka palmu eļļa ir ļoti labs produkts. Tolaik man pat šķita, ka esmu tā sauktā zaļā biznesa guru, ka ražojam ekoloģiskus produktus, bet izrādījāas, ka mans bizness iznīcina mežus, iznīcina orangutanu biotopu. Sev pateicu, ka tas ir nepareizs bizness, un paņēmu trīs gadus brīvus. Es pētīju un analizēju zinātniskos pētījumus, lai gūtu idejas biznesa modeļa maiņai.
- Vai tolaik jau bijāt budists?
- Tajā laikā es kļuvu par budistu. Tas man bija liels pārmaiņu laiks, es mainīju dzīvesvietu, mainīju sievu, visu mainīju.
Es negribu būt kompānijas prezidents, «taisīt» labu naudu un vienlaikus iznīcināt planētu, es to nespēju. Un, ja es to nespēju, tad man pašam ir jāmainās. Es nevaru tikai pateikt «nē», man jāsaka - nedarīšu tā, bet darīšu tā.
Tātad - tolaik es dzīvoju Japānā, palīdzēju ANO sagatavot Kioto protokolu, es teicu, ka mums vajag jauna veida uzņēmējdarbības modeli, bet man teica, ka svarīgākais ir oglekļa dioksīda emisija.
- Vai varat paskaidrot Romas kluba, kura biedrs esat, faktoru jūsu idejās un šī kluba intereses zilās ekonomikas attīstībā?
- Savulaik, kad es biju studentu biedrības priekšsēdētājs, Romas kluba dibinātājs Aurelio Peccei bija mans mentors. No viņa iemācījos daudz vērtīgu ideju. Aurelio Peccei ietekme uz mani, tikai 22 gadus vecu jaunekli, bija milzīga, jo man nav tēva, mans tēvs pameta ģimeni, varbūt tāpēc viņš man bija kā tēvs, viņš mani mācīja, vadīja, izaicināja, un tas man palīdzēja kļūt par uzņēmēju.
- Bijāt arī viņa asistents.
- Ikvienam dzīvē ir vajadzīgs skolotājs. Pats svarīgākais, ko no viņa iemācījos, - viss ir saistīts vienotā sistēmā. Teiksim, ja jums ir ūdens, tad jums ir arī ēdiens, un, ja jums ir labs ūdens un ēdiens, tad jums ir laba veselība.
Viens no maniem mīļākajiem piemēriem - var izdzert kafiju un tās biezumus izmest, bet tos var arī izmantot šitaki sēņu audzēšanai, tas nozīmē - radīt jaunu pārtiku.
- Kāpēc neatgriezāties biznesā, bet dibinājāt fondu?
- Tajā pašā 1997. gadā, kad tika parakstīts Kioto protokols, es nolēmu izveidot savu fondu Zero Emissions Research Initiative (ZERI, Nulles emisijas pētniecības iniciatīvas), nolēmu izbeigt runāšanu un sākt īstenot savas idejas, un šobrīd fonds strādā ar 204 projektiem.
Es sāku ceļot pa pasauli, satiku uzņēmējus un ieteicu viņiem jaunas idejas. Teiksim, ja šitaki sēņu audzēšana no kafijas biezumiem «strādā» Kolumbijā, tad tā strādās arī Nikaragvā, Zimbabvē un citur, un šobrīd pasaulē ir tūkstošiem «kafijas un sēņu» projektu. Man bija milzīga priekšrocība - pateicoties trīs gadu darbam Japānā, gatavojot Kioto protokolu, man bija izveidojušies ļoti labi kontakti ar daudziem zinātniekiem. Par maniem piedāvājumiem daži cilvēki teica, ka tie ir dīvaini un traki, bet mana stiprā puse bija tā, ka mani atbalstīja zinātnieku sabiedrība. Turklāt tā pati šitaki sēņu audzēšana no kafijas biezumiem iznāk lētāka.
- Tad vienmēr ir vajadzīgs labs piedāvājums peļņai?
- Ir vajadzīgs labums un noderīgums, nevis tikai peļņa kā nauda.
- Tas nav populārs viedoklis.
- Tad to vajag ieviest, mainot jau esošo viedokli. Man ir izdevies vairāk nekā 1000 uzņēmēju pārliecināt, ka vajag pelnīt naudu, vienlaikus darot labu sabiedrībai. Saprotu, ka šādi uzņēmēji ir minoritāte.
- To pat grūti nosaukt par minoritāti, tas ir nekas.
- Jā, bet strauji augoša minoritāte. Pirms Latvijas es biju Igaunijā, tikos ar 320 uzņēmējiem, kas vēlas veidot šādu uzņēmējdarbību.
- Pagaidām tikai saka, neko vēl nedara.
- Tieši tāpēc man viņus ir jāmāca un jātrenē, man viņus ir jāvirza, nedrīkstu atstāt vienus.
- Vai «zilā ekonomika» ir pret globalizāciju?
- Nē, es neesmu «pret», es esmu «par», un tā ir liela atšķirība - darīt labāk, ražot kaut ko labāku, un bieži vien arī lētāku, kas cilvēkiem patiks un būs vajadzīgs.
- Rezultātā tomēr sanāk pret.
- Tomēr nē, es ne tik labu aizstāju ar labāku. Līdzīgi, kā cilvēki maina mašīnas - labu aizstāj ar labāku.
- Viens no «zilās ekonomikas» principiem ir vietējo resursu izmantošana.
- Jo tas ir vairāk pieejams resurss, tas ir lētāks, un tam ir labāka kvalitāte, tas nodrošina vairāk darba vietu. Globālās ekonomikas pamatprincips - ir jābūt lētam, bet tas nozīmē, ka saviem darbiniekiem nemaksājat labas algas un jums nerūp vide.
- Varat izskaidrot, kāpēc jūsu idejas ir populāras mazo un vidējo uzņēmēju vidū, bet ne lielajās kompānijās?
- Tāpēc, ka tām būtu jāmaina domāšanas veids, bet milzīgās kompānijas nekādas pārmaiņas vispār nevēlas, tomēr dzīve piespiedīs mainīties.
Mēs visi zinām, ka cilvēcei vienmēr jābūt inovatīvai, vienu ideju nevar nemainīgu izmantot divus tūkstošus gadu. Ja vienu ideju grib izmantot bezgalīgi ilgi, tad nav iespējams izdzīvot biznesā. Es ticu konkurencei, es ticu jaunām idejām, es ticu, ka bizness var sniegt ne tikai peļņu, bet arī labumu sabiedrībai. Atkal pieminēšu sēņu audzēšanu, izmantojot kafijas biezumus - tie nevis rada jaunus atkritumus, bet jaunu labumu - pārtiku.
- Tas nozīmē - sabiedrībai kopumā jāmaina sava domāšana un ieradumi, bet tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem.
- Es taču mainīju sevi.
- Jūs sevi mainījāt, kad bijāt sava veida morālā krīzē.
- Domāju, ka visa sabiedrība šobrīd ir sava veida morālā krīzē, jo mēs patērējam vairāk, nekā zeme var mums sniegt. Un tiem, kas saka, ka tā nav, kuri par to neko nezina, nepieciešams sniegt konkrētus pierādījumus, lai viņi to saprastu. Ticiet man - pēc gadiem desmit jau miljoniem, nevis tūkstošiem, cilvēku domās līdzīgi kā es šodien.
Mūsdienu sabiedrības dzīvesveids ir jāmaina, turklāt mūsdienu dzīvesveids ir ļoti jauns - tam ir tikai kādi 30-40 gadi. Masveidā ēst hamburgerus, kas pagatavoti no dzīvniekiem, kas auguši no Brazīlijas mežiem atņemtajā zemē, ir relatīvi jauns dzīvesveids.
Mums ir jāmaina daudzas lietas vienlaikus, ne tikai kāds viens aspekts dzīvesveidā.
- Jā, bet piesārņojums, ko rada modernā lauksaimniecība, kas pakļaujas mūsdienu patēriņa prasībām, ir milzīgs.
- Tas ir neprātīgs. Esmu pārliecināts - sabiedrība nemainīsies, kamēr tai ikdienā nebūs redzami konkrēti piemēri par šo piesārņojumu. Iedomājieties - cilvēks, kas katru dienu skatās televizoru, kura ēteru pārpilda reklāmas par skaistu ēšanu un dzeršanu, pat nedomās par vides piesārņojumu. Tāpēc vajag konkrētus piemērus. Ja mana paaudze neko nemainīs, tad manu bērnu paaudze «pamodīsies» un pateiks - tēti, tev to nevajadzētu darīt. Un mēs zinām, ka mūsu bērni ir vislielākie mūsu dzīves mainītāji. Mums ir vajadzīgas divas lietas - spiediens no mūsu bērniem, jo bērni vienmēr ir ieinteresēti pārmaiņās, un spiediens no cilvēkiem, kas jau ir mainījuši savu attieksmi pret dzīvesveidu un biznesa modeli.
- Klimata pārmaiņas nav jauns temats, bet šķiet, ka it kā visi to saprot, it kā kaut ko dara, bet realitātē...
- Tā ir taisnība - esam daudz runājuši, bet iztrūkusi darbība. Esam noguruši no runāšanas un nekā nedarīšanas, es fokusējos uz darbību. Pasaulē viss jaunais ir sācies ar mazumiņu, un mazākumam ar laiku pievienojas vairākums, ja redz izdevīgumu. Jebkurš jauns sākums ir mazs, bet pēc neilga laika tas strauji attīstās.
- Lielos mērogos runājot, sabiedrība dalās divās daļās - vieni uzskata, ka klimata pārmaiņas nav, bet ir pārāk daudz iztēles, un otri uzskata, ka klimata pārmaiņas jau ir tajā stadijā, ka cilvēcei nav atpakaļceļa.
- Ir vēl trešais ceļš. Mahatma Gandijs savulaik teica - ja gribi pārmaiņas, tu pats esi pārmaiņas. Kādam ir jāsāk, un pārējie sekos, jo iedvesmai ir milzīgs spēks. Nevajag debatēt par vai pret, tā ir vecā domāšana, savukārt jaunā domāšana ir - mēs to darām, mēs to ieviešam. Pārmaiņu atslēga ir vienkārša - esi tās pārmaiņas, kuras gribi redzēt īstenojamies.
Cilvēki nepievienojas tikai idejai, viņi pievienojas tad, kad pārliecinās, ka ideja jau ir kaut kur realizēta. Līdzko prāts zina, ka ir daudz iespēju, prātam rodas enerģija pārmaiņām. Un katram cilvēkam, kas mainās uz labu, ir pienākums dalīties ar savu pieredzi. Iespējams, 99,999 procenti domās, ka tas ir muļķīgi, bet 0,001 procents novērtēs to kā labu ideju.
- Jūsuprāt, vairums cilvēku nav pionieri, negrib būt pirmie?
- Lielākā daļa grib sekot, tomēr daži pionieri ir nepieciešami, teiksim, 10-15 pionieru var mainīt lielu daļu sabiedrības. Paskatieties vēsturē, tā bijis vienmēr. Kultūras antropoloģe Margareta Mīda teica - nedomājiet, ka daži cilvēki nespēj mainīt pasauli, jo tas ir vienīgais veids, kā pasaule mainās.
- Kāds ir jūsu scenārijs tam, ja mēs nemainīsimies?
- Mums ir jāmainās. Jo Visumā ir kopīga gudrība. Teiksim, smēķētājam ir divi veidi, kā mainīties - aiziet pie ārsta, kurš pateiks, ka viņam ir vēzis, un tad jau ir par vēlu mainīties, vai arī viņam smēķēšana ir jāatmet tad, kad saprot, ka nesmēķējot var sagādāt labākas iespējas saviem bērniem nākotnē. Mums sev ir jārada iespējas mainīties, pretējā gadījumā planētai būs vēzis, un mēs apstāsimies tad, kad mirsim, bet tas nav iepriecinoši. Mūsu sabiedrība rada milzīgus izmešus no mašīnām, un daudzas automobiļu kompānijas pat melo par izmešiem, bet labā vēsts - degvielu var ražot ne tikai no naftas.
- Tas atkal ir pret «lielās naudas» biznesu.
- «Lielās naudas» bizness būs vienmēr. Vienmēr. Es par to neuztraucos, es uztraucos par to, vai esam gatavi izmantot iespējas, kas mums ir. Ar 600 000 kvadrātkilometru jūras ir gana, lai visu pasauli nodrošinātu ar jūraszālēm, no kurām saražot degvielu. Kāpēc uztraukties par lielajām degvielas kompānijām?
Labā stiprināšana ir daudz svarīgāka par sliktā iznīdēšanu.
- Teicāt, ka jūsu bērnu paaudze būs tā, kas paši mainīsies un mainīs pasauli uz labu. Ko dara jūsu bērni?
- Man ir seši bērni. Mans vecākais bērns - meita, kurai jau ir 32 gadi, savulaik tika adoptēta, un viņa ir izvēlējusies strādāt ar bērniem, kuriem nav vecāku. Viņa ir izveidojusi vairāk nekā 400 vienību Āfrikā, kas nodarbojas ar sēņu audzēšanu, izmantojot meža un lauksaimniecības atkritumus. Bez biznesa plāna, bez īpašas izglītības, bet - darot. Viņa bāreņiem saka - tev nav mātes un tēva, nav izglītības, nav nākotnes, bet tagad tev ir savs sēņu bizness. Mans dēls, kuram ir 27 gadi, strādā Beļģijā milzīgā jūras atjaunošanas projektā. Jūru esam pārlieku izzvejojuši, bet viņš saka - 30 gadu laikā es atjaunošu jūru. Kā? Šim projektam viņš jau ir piesaistījis 20 miljonu eiro, pusi no valdības, puse - no apmēram 40 kompānijām. Viņa darba pamatā ir laba ideja un ļoti labs zinātnisks pamatojums, ko viegli var pārvērst labā biznesa modelī. Mani jaunākie bērni vēl ir pārāk mazi.
- Ne pirmo reizi esat Latvijā, vai jums ir kādas idejas, ko ieteikt mūsu sabiedrībai?
- Mēs vienmēr sakām - kad gribat sabiedrību mainīt uz labu, ir jāveic iespēju inventarizācija, un tas ir ļoti svarīgi. Pirms laulībām ikviens satiekas ar daudz meitenēm vai puišiem, jo jāzina iespējas, ja tās nezina, izvēli izdarīt ir ļoti grūti, pat neiespējami. Likums numur viens - valdībai, sabiedrībai, zinātnei un biznesam ir jāzina iespējas, likums numur divi - izvēlēties. Latvijai ir jūra un meži, un Latvijas nākotne būs saistīta ar mežiem un jūru, un jūsu uzdevums ir mežus saglabāt veselus, un kaut kas jādara ļoti sliktā stāvoklī esošās Baltijas jūras atjaunošanā.
- Latvija viena pati to nevar izdarīt.
- Nevar. Tomēr Latvija var sākt. Negaidiet, kamēr pārējie piekritīs darīt, jo piekrišanas var arī nebūt. Sāciet darīt, pārējie pievienosies. Angļu valodā ir teiciens - cilvēki ielec vilcienā, kurš jau atstājis staciju. Vilcienam jāsāk kustēties, iespējams, tas būs mazs vilciens, bet cilvēki lēks tajā iekšā.
