Justīne

Reiz, nemaz ne tik sensenos laikos, dzīvoja teātra kritiķe, kurai vienkārši nedrīkstēja ļaut izteikties par Oskaru Vaildu. Viņai tas bija kā narkotikas. Šķiet, līdzīgu efektu man izraisa Lorensa Darela romāni. Nav jau gluži tā, ka, tos lasot, gribas vien pacilāti dvest – ak, Darels! Bet tālu no tā nav, jo viņš patiesi ir ģeniāls. Ir maķenīt smieklīgi to atkārtot jau, šķiet, piektajā rakstā, tāpēc atliek vien mierināt sevi ar atziņu, ko pārējai pasaulei darīja zināmu Old Vāverlī todreiz, kad viņš iekoda kājā policistam, skumji nopūtās un teica – katram sava vājība.