Aleksandrijas kvartets? Pagaidām duets [recenzija]

Reiz, nemaz ne tik sensenos laikos, dzīvoja teātra kritiķe, kurai vienkārši nedrīkstēja ļaut izteikties par Oskaru Vaildu. Viņai tas bija kā narkotikas. Šķiet, līdzīgu efektu man izraisa Lorensa Darela romāni. Nav jau gluži tā, ka, tos lasot, gribas vien pacilāti dvest – ak, Darels! Bet tālu no tā nav, jo viņš patiesi ir ģeniāls. Ir maķenīt smieklīgi to atkārtot jau, šķiet, piektajā rakstā, tāpēc atliek vien mierināt sevi ar atziņu, ko pārējai pasaulei darīja zināmu Old Vāverlī todreiz, kad viņš iekoda kājā policistam, skumji nopūtās un teica – katram sava vājība.

Mēdz apgalvot, ka brits Lorenss Darels (1912-1990) ar tetraloģiju Aleksandrijas kvartets ir no jauna izgudrojis mūsdienu romānu. Vēl salīdzinoši nesenā pagātnē šis rakstnieks Latvijā bija absolūti nezināms – ja neskaita saujiņu intelektuāļu, kas kvartetu bija pamanījušies izlasīt oriģinālā vai krievu tulkojuma versijā. Vēl ap 2000. gadu mūsu apziņā viņš figurēja labākajā gadījumā kā slavenā zvēru rakstnieka un Džersijas salas zooloģiskā dārza direktora Džeralda Darela brālis, kurš, starp citu, arī esot rakstījis romānus. Patiesībā gan ir otrādi, un Latvija to pakāpeniski sāka nojaust pēc 2006. gada, kad apgāds Nordik citu pēc cita sāka drukāt Lorensa Darela romānus. Man nav ne mazākā iemesla pārmest izdevējiem, ka izvēle sākotnēji krita uz tiem darbiem, kas bija kaut nedaudz džeralddareliski. Vismaz tajā nozīmē, ka Prospero celle vēsta par Korfu salu un būtībā tiem pašiem notikumiem, kuri atklāti Džeralda Darela fenomenālajā dižpārdoklī Mana ģimene un citi zvēri, kā arī tā turpinājumos. Tomēr, ja mazā brāļa Džerija darbos dominē mīlestība pret dažādiem nešpetniem Korfu salas faunas pārstāvjiem, kas mijas ar visnotaļ sālītiem atgadījumiem iz Darelu svītas dzīves šajā dievu salā, tad vecākā brāļa Lerija darbos sastopam smalku intelektuāli, kurš spēj sarežģīto pateikt fenomenāli vienkārši un skaisti. Ja runā par Lorensa Darela pamelno humora izjūtu, tad tā iespējams pat pārspēj Džeralda neiespējamo, bet patieso notikumu atstāstus. Jūsu vērtējumam varu piedāvāt nu kaut vai šādu Lorensa Darela spriedumu par Monu Lizu: «.. man allaž šķitis, ka tā smaida sieviete, kas nupat pusdienās notiesājusi savu vīru.»

Ir tomēr ļoti svarīgi, ka iešūpojušies ar relatīvi vieglākiem romāniem, izdevēji ķērās pie Lorensa Darela šedevra tetraloģijas Aleksandrijas kvartets izdošanas. Ja reiz tetraloģija, tātad četri romāni. Latviski aizpērn iznāca Justīne (1957), pērn tam sekoja Baltazars (1958). Pagaidām nav izdoti Mauntolivs (1958) un Klea (1960). Ticiet man, šajā tetraloģijā nav nekā tāda, ar ko šis termins varētu asociēties latviešu lasītājiem. Proti, nav nebeidzami garu nebaudāmi reālistisku penteru par šausmīgi samudžinātiem radurakstiem četru neizlasāmi biezu sējumu apjomā. Lorenss Darels patiesi jaunatklāj mūsdienu romānu. Viņa stils ir graciozi viegls un elegants. Būdams intelektuālis, Darels, protams, nespēj atturēties no neskaitāmām paralēlēm, atsaucēm, tomēr, ja jums ir problēmas ar, piemēram, neciešamajiem 20. gadsimta franču filozofiem vai postmoderno romānu, tad Darels raksta tā, kā savos labākajos gados varētu rakstīt Knuts Hamsuns, ja viņš būtu dzimis britu pavalstnieks un kaut nedaudz vairāk būtu gājis skolā. Ievērojiet, ka cikla pirmais romāns, kam ne velti dots tāds pats nosaukums, kā marķīza de Sada romānam, proti, Justīne, sākas ar Freida citātu un tiek risināts nepārprotami Hamsuna garā. Ar brāzmainu jūru, ar vientulībā aizbēgušu galveno varoni un vēju, kas gaudo skurstenī. Tomēr tas nav kārtējais uzlējums Hamsuna vārdā nosauktajiem tējas biezumiem, bet gan Lorenss Darels, kurš rotaļīgi izspēlē Hamsuna kārti.

Izstāstīt, par ko īsti vēsta Aleksandrijas kvartets dažos vārdos ir faktiski neiespējams. Ne tāpēc, ka teksts būtu murgains. Gluži otrādi – aiz šķietamās vienkāršības slēpjas neskaitāmi slāņi, kurus var lasīt gan tā, gan citādi. Varbūt vispareizāk to būtu nodēvēt par neticami elegantu vēstījumu, kas ietver seksuālas drāmas, spiegu spēles, kaislības un noslēpumus uz eksotiskās Aleksandrijas pilsētas fona, bet tikai varbūt. Galvenā varoņa rakstnieka Dārlija stāstījumu no dažādām pusēm aplūko virkne citu romāna darbībā iesaistītu personu. Tas viss notiek neprognozējami, šķietami viegli un rotaļīgi, kā rudenī saulainā dienā, viegla vēja dzenātas, gaisā virpuļo kļavas lapas. Tomēr vēstījums slēpj sevī arī kaislības un šausmas, kuras iepazīstot, galvā raisās brīvas asociācijas gan ar akmenssmagajām 20. gadsimta pirmās puses tuberkulozes drāmām (piemēram, Tomasa Manna Burvju kalnu), gan ar šņabja asaru slacītajiem īsto vīru nelaimīgās mīlas stāstiem (piemēram, Ernesta Hemingveja Ardievas ieročiem). Tomēr atšķirībā no abiem pieminētajiem, Lorensa Darela gadījumā var runāt par lasīšanu kā par izsmalcinātu baudu, jo šis ir teksts, ko der izgaršot pa mazam malciņam.

Iespējams, prātīgāk būtu bijis pagaidīt līdz pasaulslavenā Aleksandrijas kvarteta visi četri romāni tiks nodrukāti latviski. Galu galā, klasika, tulkota literatūra – vai nu mazums citu svarīgāku lietu. Tomēr, godīgi sakot, ir bail, ka šajos krīzes laikos kvarteta vietā nepaliekam pie dueta, jo mūsu valstī varbūt arī puslīdz ir nostādīti atdzejas jautājumi, tomēr labu romānu tulkošanas atbalsts nebūt nav tik pašsaprotams. Īpaši jau tagad – krīzes laikā. Pēc Baltazara izlasīšanas ir tāda sajūta, ka esi ielasījies romānā līdz pusei un tad kāds to paņem nost. Tā nav laba jušana. Es tiešām gribētu tikt līdz galam! Ne angļu oriģinālversijā, ne krievu tulkojumā, bet latviski.