Vasara ir visgaidītākais gadalaiks. Baudīt sauli un jūru ir mūsu apbalvojums par drūmajiem rudens un ziemas mēnešiem. Rīta kafija uz balkona vai terases garšo pavisam citādāk, kad plikām kājām var stāvēt uz vēsas zemes un klausītiet putnu čivināšanu.
Kā mēs visi zinam, francūžiem ir gurmānu un dzīves baudītāju slava. Viņi māk bez steigas, eleganti un šarmanti pavadīt laiku kopā ar tuvajiem sarunās un galvenais pie galda, jo vakara zvaigzne vienmēr būs ēdiens. Tā viņi pieraduši no bērnības, kur bērniem netiek gatavots atsevišķi, ļaujot izzināt garšu nianses un to dažādību, kā arī mācot ievērot galda kultūru.
Gaidot Lieldienas, māja jau pamazām tiek izrotāta ar pūpoliem, pavasara ziedu kompozīcijām, Lieldienu dekoriem. Lieldienu brīvdienās mēs gatavojamies pārsteigt ģimeni un viesus ar īpašu pavasara galda klājumu, kas rotās svētku brokastu vai pusdienu galdu.
Mēs zinām, cik ļoti angļi kopj savas tradīcijas un lepojās ar tām. Cik reizes esam smējušies par Burkā kundzi un viņas centieniem baudīt pēcpusdienas tēju augstākajā sabiedrībā no smalka porcelāna.
Elegance, tradīcijas, meistarība, kvalitāte, mākslinieciskā vērtība - tas viss ir franču porcelāns, tā sauktais - “Baltais Zelts”. Es teiktu, ka vārdu salikums ”Limožas porcelāns” ir kas līdzīgs vārdu salikumiem “Bordo vīns” vai “Venēcijas stikls”.
Lai arī cik ļoti vēlējos sākt stāstu par traukiem ar slaveno klasiku, daudziem zināmo franču «balto zeltu» - Limožas porcelānu vai izsmalcināto angļu Bone China, tomēr nolēmu šoreiz apskatīt ļoti interesantu tendenci, kuru varam pamanīt pēdējos pāris gadus.