Lindas stāsts
Redakcijā runājām, ka pārlieku maz publicējam dzīves stāstus. Te viens ir. To stāsta Alternatīvā aprūpes centra «Žēlsirdības mājas» iemītniece. «Žēlsirdības māja» ir nodibinājums Ventspilī, kuru jau divdesmit gadu vada Tatjana un Valērijs Bražņiki. Centrs strādā ar jauniešiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.
Šis stāsts vienlaikus ir apsūdzība. Līdz ar vairākiem citiem līdzīgiem stāstiem tas liecina ne tikai par cilvēku, kam mūžā ticis maz saules pat no vistuvākajiem, bet arī par varmācību vai vienaldzību no valsts iestāžu (trako namu, skolu, bāriņtiesu…) un to speciālistu puses. Stāstā iestādes un darbinieki ir konkrēti nosaukti. Publikācijā jaunās sievietes vārds ir mainīts, iestādes un darbinieki pamatā nav konkretizēti. Jo, lai arī Linda teic, ka tos, kas darījuši viņai ļaunu, «nogriezusi no sevis kā ar nazi», ne es, ne, domājams, Bražņiku ģimene, kura man šo stāstu atsūtīja, nevaram garantēt, ka spēsim pasargāt cilvēku no šādas vai tādas, varbūt arī oficiālā līmenī paceltas, aizskarto atriebības. Kad uz šādu stāstu (liecību) pamata tiks sagatavota un celta apsūdzība, tā būs viscaur konkrēta.
Varbūt var rasties iespaids, ka Linda pasīvi pieņēmusi to, kas viņai nodarīts. Tā nav. Meitenes raksturs nomākts ar varmācību un preparātiem. Turklāt viņa no visa zināmā ir izstāstījusi tikai to, ko gribējusi stāstīt. Pati Linda teikusi, ka stāsta šo stāstu, lai kādai citai līdzīgai varbūt būtu vieglāk.
Protams, šajā stāstā ikviens var meklēt diagnozes pazīmes un justies pārāks – sak’, ko gan šādi cilvēki daudz var gribēt? Tomēr jāatgādina, ka, pastāvot normālai videi un adekvātai oficiālo institūtu attieksmei, vairākums cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem spēj būt patstāvīgi un var patstāvīgi gādāt par savu dzīvi. Viņu diagnoze aktualizējas proporcionāli apkārtnes vienaldzības un agresijas līmenim.
Vēstījuma izklāsts un forma(izņemot gramatiku) koriģēti minimāli.
Mani sauc Linda. Esmu dzimusi Rīgas dzemdību namā sestajā grūtniecības mēnesī ar bērnu cerebrālo trieku un arī asinsizplūdumu smadzenēs. Tiku no dzemdību nama pārvesta uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Sāku staigāt un runāt tikai no trīs gadu vecuma. Gulēju gultā, un mani baroja ar karoti un pudeli.
Gāju Ķengaraga bērnudārzā, kur ņēma bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem. No turienes mani aizsūtīja uz Rīgas pirmo palīgskolu. Man bija māte un tēvs (patēvs). Lielāka audzināšana nāca no tēva (patēva). Viņš mēģināja mācīt man latviešu valodu un pārējos priekšmetus. Sliktāk man padevās latviešu valoda. Tāpēc teica, ka jāiet uz palīgskolu. Māte aizsūtīja mani palīgskolā. Kamēr mācījos palīgskolā, patēvs ar māti izšķīrās. Sešas dienas nedēļā paliku skolā pa nakti. Māte bieži mainīja dzīvesvietu. Kad dzīvojām Saulkrastos, vienu gadu gāju bērnudārzā, bet tad aizbēgu no turienes, jo katru nedēļu atstāja pa nakti. Man sāpēja, kad man ar jaunāko brāli bija jāpaliek diennakts dārziņā, bet vecākie brāļi varēja būt mājās katru dienu.
Palīgskolā mani arī atstāja pa nakti, jo māte strādāja par trolejbusa vadītāju. Arī tad, kad pārvācās dzīvot no Saulkrastiem uz Rīgu, turpināja mani atstāt skolā pa nakti, bet brāļi dzīvoja mājās.
Man sāpēja tas, ka visos strīdos, arī brāļu zagšanā un bastošanā, biju vainīga es. Valdis un Aigars mācījās vienā skolā un zaga mātei naudu. Vainoja mani. Kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu, sākām dzīvot Rīgas centrā pretī Palladiumam. Tas bija komunālais dzīvoklis. Mēs tur bijām divas ģimenes. Dienā nebija ūdens. Man ar brāli Valdi bija pa nakti jāsalaiž ūdens un jāmazgā visai ģimenei drēbes, bet no rīta jāiet uz skolu. Bieži bija tā, ka gulēt gāju ap diviem trijiem naktī, cēlos uz skolu no rīta pusseptiņos septiņos. Tas bija laikā, kad skolā vairs nebija jāpaliek pa nakti.
Tad pienāca pusaudža vecums. Kad māte strādāja garās maiņas par trolejbusa vadītāju, brālis sāka man uzmākties. Kad neļāvu un teicu, ka negribu, tad spieda kaktā un sita. Vai piedzēries, vai skaidrā – viņš to darīja. Tas bija katru dienu. Katru dienu lika pārgulēt ar viņu.
Kad saņēmu drosmi un teicu, ka pateikšu mātei, viņš teica – māte neticēs, ka tā tas man bijis. Kad pateicu mātei, māte teica – pati vainīga. Tik un tā tas turpinājās, jo Valdis bija ģimenē autoritāte. Viņš varēja nākt mājās piedzēries. No skolas viņu izmeta par bastošanu. Sāka strādāt un pārdeva grāmatas.
Bet māte man neticēja. Sāka pazemot. Es sāku bastot skolu, pīpēt, bēgt no mājām. Pie patēva, kuru es saucu par tēvu. Sāku maukoties un diedelēt pa ielām naudu priekš konfektēm. Bēgu no mājām pie klasesbiedra vai patēva. Patēvs sazvanījās ar māti un atveda mani mājās. Tad es gāju un pārdevu sevi par naudu. Kad kaimiņi to pateica mātei, māte sazvanījās ar psihiatru un mani aizsūtīja uz Jelgavas trako māju. Tur gulēju veselu mēnesi. Nozagu karoti. Man palīdzēja divas meitenes. Es mēģināju attaisīt logu, lai aizbēgtu. Kad to uzzināja māsiņas, dakteres man nozīmēja trīs šprices trīs reizes dienā. Amnezīnu, kardomīnu, dimedrolu. Špricēja, kamēr man sākās krampji. Tie man sākās dušas telpā. Tad šprices noņēma.
Māte atbrauca tikai vienu reizi. Atsūtīja divas vai trīs paciņas. Pēc slimnīcas māte aizsūtīja mani uz Lielplatones skolu. Sāku tur mācīties septītajā klasē. Sestajā klasē biju mājmācībā. Astoto un devīto klasi nomācījos Lielplatonē. Vasaras brīvlaikā un rudenī man lika pārgulēt ar saimniecības daļas vadītāju. Lai dabūtu vairāk pulvera, radio vai vēl ko citu. Bija gadījums, kad bēgu uz mežu pīpēt. Kad skolotāja uzzināja, sastrīdējos ar viņu, un viņa man iesita. Citā dienā man bija jāiet pie viņas ravēt, jo māte mani neņēma pa vasaru mājās. Skolotāja man pateica, ka māte mani nemīl. Ja mīlētu, tad paņemtu uz mājām. Kādu vakaru spēlēju ar skolotāju un meitenēm kārtis. Viena meitene pienāca man no aizmugures un iesita pa ausīm tā, ka galva sāka džinkstēt. Tad es ar skolotāju saderēju, ka tai meitenei vakariņu laikā ieliešu ģīmī kompotu. Es to izdarīju, un nākamajā dienā mani aizsūtīja uz trako māju.
Tur pavadīju nepilnu mēnesi. Tad māte mani izņēma un aizveda atpakaļ uz skolu. Pa to laiku māte iepazinās ar Ivaru un apprecējās. Kad beidzu skolu, māte mani neapsveica.
Pēc skolas atgriezos pie mātes. Iestājos arodskolā. To nepabeidzu. Iepazinos ar mātes draugu E. N. Kad palika astoņpadsmit, sāku satikties. Tad viņš paņēma mani pie sevis. Paliku stāvoklī. Kad māte uzzināja, izjauca draudzību un lika uztaisīt abortu. Tad es vēl mācījos arodskolā. To nepabeidzu, jo tur uzzināja, ka taisīju abortu un smējās aiz muguras. Aizgāju no skolas. Pēc kāda laika taisīju pašnāvību. Aborts bija neveiksmīgs. Man taisīja atkārtotu tīrīšanu. To abortu man taisīja dakteris N. Stradiņos. Pēc gada atgriezos pie vīra. Un atkal paliku stāvoklī. Pateicu mātei. Māte atkal centās piespiest mani taisīt abortu. Pateicu, ka nē. Vīrs mani atbalstīja. Māte centās jaukties pa vidu. Stāstīja man un vīramātei, ka esmu debila un mans bērns būs debils. Kad biju sestajā mēnesī, vīrs mani oficiāli apprecēja.
Tad mācījos kursos par konditori. Jūnijā nomira vīramāte. Pēc bērēm māte sāka jaukties pa vidu. Tomēr ar visiem uztraukumiem meita S. K. man piedzima. Tad kādus trīs četrus mēnešus bija labi. 1998. gadā mēs ar vīru izšķīrāmies, jo māte gribēja dabūt dzīvokli, mašīnu. Izšķīrāmies, lai viņa to visu nedabū. Pēc savas mātes nāves vīrs sāka dzert. Ilgstoši negāja darbā un sāka mētāt pa galdu pielādētu ieroci.
Baidījos par meitu, tāpēc atgriezos pie mātes. 1999. gada 9. septembrī uzzināju, ka mans vīrs nošāvies. Piezvanīja viņa bērnības draudzene un izteica līdzjūtību. Atgriezos viņa dzīvoklī, lai to nepazaudētu. Man tad bija par bērnu trīsdesmit latu. Māte bija uzrakstījusi sūdzību. Nāca māte, nāca bāriņtiesa pārbaudīt un aprakstīja mantu. Kad tas bija izdarīts, māte māņu ceļā tika pie manis dzīvot. Paņēma līdzi jaunāko brāli. Tad veselu gadu mani spīdzināja. Es tad strādāju TTP par konduktori. Dienā gāju uz darbu, naktī atgriezos. Kad mājās bija skandāli, nenācu pa nakti mājās, sēdēju kalpotāju istabā un atgriezos no rīta. Tā gada laikā man bija četras pārbaudes un divas bāriņtiesas. Viens policijas izsaukums, kad nelaidu māti mājās. Beigās es saslimu, man bija temperatūra un nervu sabrukums. Māte teica, ka es tēloju. Lai eju un meklēju darbu. Es izņēmu no kabatām visus dokumentus, paņēmu zāles, striķi un gāju naktī uz Biķernieku mežu taisīt pašnāvību. Izdzēru visas tabletes, piesēju sevi pie koka un aizmigu.
Atjēdzos Gaiļezera slimnīcā, toksikoloģijas nodaļā, pie sistēmām. Biju diennakti gulējusi bez samaņas. Jutu, ka murgoju un rāvu visus vadus nost. Mani piesēja pie gultas. Pēc tam ar mani runāja psihiatrs un teica, ka jābrauc uz trako māju.
Māte sazvanījās ar dakteri Tvaika ielas slimnīcā, un tā pateica, ka man jāiet uz mēnesi slimnīcā un ka palīdzēs dabūt grupu. Tad man bija komisija, encefalogramma un citi izmeklējumi. Komisija man iedeva otro invaliditātes grupu. Pēc tam no slimnīcas atnāca zīme, ka nevaru audzināt savu meitu.
Tā es pazaudēju savu meitu. Biju sazāļota. Tiesas sēdē bija uzpirkti liecinieki, kas mani tolaik bija redzējuši tikai vienu vai divas reizes. Tas bija brāļa draugs, kuram uzdāvināja datoru. Draudzene liecināja, lai nenotiesā viņas dēlu, kurš bija zadzis. Arī brāļi liecināja.
Tajā laikā man nebija, kur palikt. Jautāju mātei, kur palikt. Bija atbraucis M. Jautāju mātei, vai varu palikt pie viņa. Māte teica, ka var. Aizgāju pie viņa. Sāku dzīvot. Dzēru zāles. Bija depresija. Paliku stāvoklī. Uztaisīju abortu. Pēc dažiem mēnešiem atkal paliku stāvoklī. Atstāju bērnu. Gaidīju viņu ar lielu prieku, jo domāju, ka bērns aizvietos pirmo meitu. Tad man iedeva istabu kopuškās. Aizgāju dzīvot tur. Iepazinos ar meitas krustmāti. Viņa pateica, ka man jāiet dzīvot Jelgavā. Trīs gadus nodzīvoju Jelgavā. Meitas krustmāte sūtīja mēbeles, pārtiku, apģērbu.
Kad meitai bija trīs vai četri gadi, Jelgavā uzradās M. un pierunāja, lai atgriežos pie viņa. Teica, ka precēs mani, ka grib ņemt meitu uz sava vārda. Tā meitai ir tēvs. M. solīja, ka skandālu nebūs, un kādu laiku nebija. Bet – ne ilgi. Tad sāka pa nakti lamāt, sist, terorizēt. Māte jaucās pa vidu.
Es neredzēju izeju un sarijos zāles. Izskaloja kuņģi un aizsūtīja uz psiheni. Tā vairākas reizes. Pēc tam aizgāju no M., jo nevarēju izturēt, ka mani lamā un redz tikai to slikto. Īrēju istabu viesnīcā. Maksāju deviņdesmit latu mēnesī. Ar pārējo naudu bija jāiztiek. Veselība kļuva sliktāka, jo man pašai nebija ko ēst. Visu atdevu meitai.
Tā es 2009. gadā nokļuvu slimnīcā. Septembrī, oktobrī, novembrī. Māte interesējās sociālajā dienestā, kā lai mani ievieto pansionātā. Man par to neteica. Kamēr biju slimnīcā, meita bija pie mātes. Māņu ceļā māte ievietoja mani pansionātā. M. pateica – es tevi izņemšu no slimnīcas, ja parakstīsi vienošanos. No slimnīcas mani izņēma, padzīvoju pāris mēnešus, tad sākās skandāli, un es pasūdzējos bāriņtiesā. Mūs izņēma no ģimenes un aizveda uz krīzes centru Valmierā. Tur sabiju divas nedēļas. Pienāca rinda uz pansionātu, un man pateica, ka jābrauc uz turieni. Aizbraucu uz Rīgu. Somā man bija zāles. Izdzēru visas. Pieturā mani atrada M. un aizveda uz Gaiļezeru. Tur izskaloja kuņģi un pēc tam aizveda uz trako māju. No slimnīcas M. aizveda mani uz pansionātu. Tas bija 2009. gada 29. decembrī. Nodzīvoju tur pusgadu. Pansionātā bija dārzkopība, dziedāšanas un dejošanas pulciņi. Arī psihologs.
Ja tu tur runāji pretī, tad tevi sašpricēja un ielika sliktā nodaļā. Pavasarī pansionātā sāka strādāt dārznieks. Viņš uzmācās man, gribēja pārgulēt. Es uzrakstīju iesniegumu, un 29. jūnijā mani pārveda uz citu pansionātu. Tur bija tā, ka nebija ko darīt. Jaunieši dzēra, braukāja apkārt, sāka zagt no lielveikaliem. Septembrī atbraucu pie jums uz Žēlsirdības māju.
Post scriptum
Mūsu valstī daudz darīts, lai tauta netraucē varas pārstāvjiem dzīvot. Turklāt pēdējos desmit gados vērojams apzināts, mērķtiecīgs uzbrukums ģimenes institūtam. Smagākais mūsu sabiedrības grēks ir simti bērnu, ko vecāki pametuši likteņa varā. Katram bērnam ir jābūt ģimenei, katram bērnam jājūt vecāko paaudžu rūpes, katram bērnam jābūt iespējai mācīties, kopt savu talantu, nobriest garīgi un fiziski, katram bērnam jābūt iespējai veikt izvēli dzīvē un godam iekļauties savā nācijā.
Zviedrija ir neticami organizēta valsts. Katrs zviedrs vidēji ir vairāk nekā triju sabiedrisko organizāciju biedrs. Pēdējo 150 gadu laikā šīs organizācijas bijušas vai ikviena politiskā procesa barotne. Daudzas no tām pievērsušās ģimenei un bērnībai.
Ne velti tieši zviedru sabiedriskā organizācija vērsās pie «Žēlsirdības mājas» valdes ar lūgumu palīdzēt jaunai māmiņai atrisināt viņas problēmas. Lindai te bija trīs mēnešu pārbaudes laiks, un viņa atrada sevī spēku tapt no ilggadēja savas ģimenes varmācības upura par sievieti, kas spēj būt māte un kas spēj turklāt dot pretsparu katram nelietim. Acīmredzot mūsu valsts nezināmu iemeslu dēļ ir ieinteresēta pēc krīzes centra sūtīt māti ar bērnu tieši tur, kur viņu piemeklē varmācība. Dzīve nepārtrauktā ellē, sašķelta apziņa. Kad taisnīgums izgaist, nepaliek it nekā, kas vēl varētu liecināt, ka cilvēka dzīvei ir kāda vērtība. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas dara citiem sāpes bez jelkāda cita mērķa, kā vien – darīt sāpes.
Lindas dzīve, kas sākās šausmās, veidojas visai veiksmīgi: kategoriska nevēlēšanās padoties, gatavība nerimti strādāt un attīstīties ceļ viņu uz augšu. Lindas stāsts vēsta par to, ka izdzīvot ir iespējams. Tie, kas pārdzīvojuši viscietsirdīgāko morālo, fizisko vardarbību, izvarošanu, tuvu cilvēku zaudējumu, noliegumu no tuvinieku puses, par spīti tam visam, rod sevī spēku būt cilvēki.
Valērijs Bražņiks