Esmu nodzīvojis vairāk nekā sešdesmit gadus bez kara. Subjektīvi uzskatu to par nozīmīgu savas dzīves faktu. Un domāju, ka Eiropas Savienībai šī fakta nodrošināšanā bijusi svarīga loma.
Neraugoties uz to, ka lielākā daļa manas dzīves pagājusi «dzelzs priekškara» otrā pusē. Esmu piedzīvojis Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Subjektīvi uzskatu to par nozīmīgu savas dzīves faktu. Un domāju, ka arī te Eiropas Savienība spēlējusi būtisku lomu. Pirmkārt, lai šis fakts nenāktu caur milzu asinsplūdiem, otrkārt, lai Latvija saglabātos Eiropas kultūrtelpā, nevis tās nomalē. Domāju, ka Ogļu un tērauda kopienas dibināšana 1950. gadā un kopienas turpmākās transformācijas rada iemeslu vienam no Nobela miera prēmijas piešķiršanas ES pamatojumiem – caur apvienošanu panākt Eiropas «pārvēršanu no kara kontinenta par miera kontinentu». Tas netika darīts ideāli, bet visumā tas tika izdarīts. Man šķiet, ka tas nebija viegls darbs, piemēram, atturēt no konflikta Vāciju, Franciju un Lielbritāniju, kuru intereses dziļākā vēsturiskā atskatā regulāri bijušas, maigi sakot, konfrontējošas.
Tātad – manā uztverē Eiropas Savienība saņēma Nobela miera prēmiju par, tā teikt, mūža ieguldījumu. Tā tas arī tika definēts – «par vairāk nekā sešdesmit gadiem darba miera, demokrātijas un cilvēktiesību vārdā». Bet – atzinība par mūža ieguldījumu – tas savā ziņā ir rezumējums. Cilvēkam tas ir pagodinājums, bet organizācijai tas var šķist diezgan sāpīgi. Jo, tīši vai netīši ar 1,1 miljonu dolāru (8 miljoniem kronu), kas nav nekas pret ES krīzes dzēšanai nule veltītajiem miljardiem, organizācijai tiek pateikts – uzmanies, tuvojas game over. Ko citu domāt, ja dzīvai organizācijai tās krīzes laikā tiek dota prēmija par skaisto pagātni? Nu labi, ne tik rupji – šī prēmija ir uzmundrinājums, atbalsts grūtā brīdī, solidaritātes izpausme… un ko tik visu vēl par to neraksta.
Tomēr bēdīgi, ja miera prēmijas pamatojums nav saistāms ar ES tagadni vai ir pat pretrunā ar to. Tagadnes kontekstā šī prēmija ir tāds pats politkorekts žests kā miera prēmija Barakam Obamam 2009. gadā. Toreiz šo prēmiju sauca par avansu. Kopš tā laika ASV nav diez ko izcēlušās ar miera iniciatīvu atbalstu, Amerikas interešu zonās nav palicis mazāk kara, bet islāma radikālie grupējumi sasparojušies. Līdzīgi – nez vai, piemēram, ES atbalstu «jaunajām arābu demokrātijām» (sevišķi Lībijai) var uzskatīt par veiksmes stāstu miera, demokrātijas un cilvēktiesību vārdā. Nez vai par veiksmes stāstu turama ES dalība Palestīnas – Izraēlas konfliktā. «Pēdējos gados ES finansē gandrīz katru organizāciju, kas iznīcina jelkādas izredzes uz taisnīgu Tuvo Austrumu konflikta noregulējumu» (Maariv,15.10.2012.). Nez vai agrāk par veiksmes stāstu varēja uzskatīt ES Balkānu misiju.
Savā ziņā Eiropas Savienība tā ar palikusi Eiropas Ekonomiskā kopiena. Birokrātisks jumts ekonomikas interesēm. Tāpēc, kad stāvoklis kļūst nopietns, atklājas, ka ES valstu kopdarbības spējas ir apšaubāmas. ES nav vis meklējusi vienojošu ideju ciešākai valstu politiskai savienībai, bet uzskata, ka var prasīt politisku federāciju arī tad, ja ekonomikas mērķis nav vis cilvēks, bet nauda. Daļēji tāpēc «briti turas nomaļus, franči grib nostiprināt valsti, bet vācieši samīlējušies nesasniedzamajā Eiropas federācijas idejā. Savukārt Dienvideiropa uztver sevi kā ekonomijas režīmā sastingušo Ziemeļu upuri» (Süddeutshe Zeitung, 12.10.2012.). Tāpēc pat pats lielākais ES aptverošais pēdējā laika pasākums – valūtas savienība – ir nestabils. Tostarp nacionālo valstu idejas top pataisītas irdenas, to sejas izplūdušas, bet ES seja arvien ir birokrātijas seja. Jo pat Dievs ES dokumentos sazin kādas ērtības labad tiek sludināts par mirušu. Bet, ja cilvēcīgais atkāpjas, ja sadarbības dienas kārtībā kultūrām nav nozīmes, miers kā Eiropas «kopējā vērtība» gaist. Tad apgalvojumi, ka «esošā paaudze ir nodevusi kristīgās Eiropas principus un kļūst par draudu tradicionālai cilvēcei» vairs neliekas tik nepamatoti.