Saeimas komisijas un apakškomisijas sākušas izskatīt personu lietas. Te par orālu nesaturēšanu izskata, te par nepietiekamu uzlāpīšanos. Kā fabrikas arodbiedrība iepriekšējos laikos. Taču Saeimai allaž paticis būt tuvāk tautai.
Tas ir mīļi. Taču būtu labi, ja, padarījusi padomju arodbiedrības vai partijas šūniņas darbu, Saeima padarītu arī kādu parlamenta darbu. Piemēram, sniegtu likumdevēja cienīgu politiskās lojalitātes definīciju, kas savukārt padarītu attieksmi pret lojalitāti no voluntāras par tiesisku. Tad iespējamās lojalitātes indulgences nenāktos dalīt vien acīm, kas dalītājiem patīk, un tad nelojalitāti nevajadzētu saistīt tikai un vienīgi ar mutes palaišanu. Turi muti un skaities lojāls. Te ar to ir par maz. Ar to diezgan autoritāriem režīmiem, kad režīms sargā sevi. Nevis valsti.
Ar «turi muti» varbūt būtu diezgan, ja politiskā lojalitāte valstī būtu sociāla norma. Manā uztverē tas tā nav. Neraugoties uz to, ka absolūts vairākums tiešām tur muti vai palaiž to vien anonīmi. Ņemot vērā to, ka mums ir tautas (demosa) vara, un to, ka vairākkārt tikusi definēta plaisa starp varu un sabiedrību, vislielākās problēmas ar lojalitāti (valstij) Latvijas sabiedrībā ir politiskajai elitei un birokrātijai. Pirmkārt, vai valsts nozagšana liecina par lojalitāti valstij? Politiskā elite par to klusē. Otrkārt, vai suverenitātes deleģēšana, nekonsultējoties par to ar suverēnu, liecina par lojalitāti valstij? Treškārt, vai vārdi «finanšu okupācija» liecina par šīs okupācijas veicinātāju lojalitāti valstij? Ceturtkārt, vai valsts stumšana Eiropas federācijā, kuras līderi līdz šim nav spējuši definēt tās vienojošo ideju pat pastāvošās ES līmenī, kuras līderi nepieciešamību palielināt valstu politisko atkarību spēj argumentēt galvenokārt ar vārdiem «banku sistēmas aizsardzībai», bet valstu līderi konkrēti pamatotu valsts labuma garantiju vietā spēj bārstīt vien abstrakcijas, nerada šaubas par šo līderu lojalitāti? Vai sociālās stratifikācijas līmenis valstī, tas, ka bagātība gadu gaitā pārsūknēta no sociālās pamatmasas uz politiskajai elitei, birokrātijai pietuvināto galu, nerada pārdomas par to, cik tad patiesa, nesavtīga un, galvenais, atbilstoša ieņemtajam amatam ir šī slāņa pieķeršanās savai valstij? Utt.
Ar to gribu teikt, ka politiskās (ne)lojalitātes problēma ļoti lielā mērā izriet no leģitimitātes problēmas. Ja ar leģitimitāti (varas centienu atbilstību sabiedrības, nācijas mērķiem) viss kārtībā, tad lielas iekšējas briesmas valstij un varai nedraud. Jo uztaisīt dumpi tikai ar mutes palaišanu Latvijā diez vai sanāks. Taču Latvijas varas institūti jau ilgstoši nespēj atgūt sabiedrības uzticību. Pēdējā SKDS aptaujā Saeimai mīnus 59%, valdībai mīnus 44%, valsts prezidentam mīnus 4,1%. Man tas liecina arī par to, cik lielā mērā sabiedrība attaisno vai neattaisno, cik lielā mērā akceptē šo institūtu darbību. Par leģitimitāti. Uzticība politisko vērtību nesējiem ir zema, tāpēc atbalsta un sadarbības vietā, kas būtu nepārprotama lojalitātes liecība, vērojama cilvēku atsvešināšanās no politikas procesiem. Jau ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras zināja, ka valsts stabilitātei ir četras kājas: kārtība, likums, uzticība, vara. Būs stabilitāte – par lojalitāti nebūs jāuztraucas. Patlaban ir jāuztraucas. Turklāt jāuztraucas arī par to, ka pastāv oligarhija. Proti – par to, ka vara ir leģitīma (pieņemama) tikai dažām, bet ne visām sociālajām grupām (sk. R. Mertons).
Labākais lojalitātes spēcinātājs būtu darbībā apliecināts patriotisms. Tam būtu jāizriet no politikas. Taču tas, ka valsts augstākie institūti vēlas darboties vien kompartijas biroju līmenī (nevis izskaust no politikas objektīvus nelojalitātes cēloņus, bet filtrēt, lustrēt un regulēt), diemžēl liecina, ka arī lojalitāti tie uztver atbilstoši. Sliktas uzņēmuma vai valsts pārvaldes līmenī. Kā «lojalitāti, kas iznīcina kompetenci». Beigu galā šī nekompetence, kā zināms, iznīcināja režīmu. «Nedrīkst pretstatīt sevi kolektīvam,» šis sauklis Latvijas kolektīvos, lai cik nekompetenti tie darbotos, ir tikpat populārs kā pirms 30 gadiem.
Turklāt lojālie liekuļi ir vēl sliktāki par tiem, kas ir atklāti nelojāli valstij. Tie gan skaisti runā par valsti, par tēviju, bet viņu lojalitātes apjoms ir tikai viņu krēsls. Nevis tēvija. Jo, ja jau tu esi ticis krēslā, kurā tev jāatbild par valsts uzplaukumu, un ja tu sēdi šajā krēslā gadiem, bet valsts laikā, kad to nav piemeklējuši nekādi ārēji no tevis neatkarīgi traucēkļi, neplaukst, tad par kādu lojalitāti valstij, turēdamies sev neatbilstošā krēslā, tu vari runāt? Gādādams, lai Latvija neplaukst? Ja jau (ne)lojalitātes problēma liekas parlamenta ievērības cienīga vienā atsevišķā gadījumā, tad acīmredzot tā ir ļoti nopietna problēma, kura nepastāv tik tajā vietā, kur parlaments šobrīd tur savu svecīti.