Dažas nedēļas iztiku bez mediju telpas un nu, atradis to patukšu, jūtos vīlies. Nevienas pašas svaigas Latvijas inteliģences vēstules, kurā Eiroparlaments būtu lūgts nominēt Andreja Saharova prēmijai Par domas brīvību ne tikai Pussy Riot, bet arī «mazbudžeta» (tikai 5 miljoni USD) filmiņu Musulmaņu nevainība.
Vai tad ir aplam cerēt uz to, lai mūsu cienījamo mākslinieku, mūziķu, teātra darbinieku… uzskatu un izpausmes brīvībai paustais atbalsts būtu konsekvents un garā patiesi brīvu cilvēku cienīgs? Proti – tāds, kas pastāv uz cilvēku tiesībām paust uzskatus pat tad, ja tie pašiem šo tiesību aizstāvjiem liekas noraidāmi. Jo vairāk, ja uz šādu atbalstu mudina gan Eiroparlaments, kurš pankgrupas «panklūgšanu» baznīcas altārtelpā nosauca par «drosmīgu un spilgtu». Gan arī, ja uz to mudina Baltā nama (ASV) preses sekretārs, kurš filmas sakarā teica: «Mēs nevaram apspiest un neapspiedīsim pašizpausmes brīvību šajā valstī.» Un ja pat iespējamais filmas režisors teic, ka domājis to vairāk politiski, nevis reliģiski orientētu (sk. Wall Street Journal). Gluži tāpat taču tika teikts par Pussy Riot akciju. Ak, kāpēc tad principiālu ļaužu reakcija uz divām civilizētas pasaules pamatvērtību (vārda, domu, ticības… brīvība) uztveres ziņā salīdzināmām situācijām te ir tik dažāda??
Varbūt tāpēc, ka kristietība pašlaik tiek ļodzīta starp vērtību un preci. Ar to var itin brīvi un bez liela riska spekulēt, to var atļauties pazemot sava ego, savu politisko interešu vai iegribu dēļ. No vienas, uz reliģiska pamata balstītas, provokācijas te ikviens var sev izspiest kādu kapitālu. Ij politisks režīms, ij konfesionālā birokrātija, ij brīvības aizstāvji. Es piekrītu tiem, kuri par Pussy Riot teic, ka vārīšanās ap meiču priekšnesumu un spriedums bija desmit reižu sliktāki par pašu akciju.
Tostarp islāma pasaulē «demokratizējošam» arābu pavasarim, izrādās, mēdz sekot džihāda ideoloģijā ieturēts arābu rudens, kam iznākums nav tiesas prāva, bet reāli upuri. Te viens provokatīvs, reliģijā balstīts, iegansts pat it kā sekmīgi «demokratizējamās» valstīs (Lībija, Ēģipte) vienā mirklī noliek līdz tam par sabiedrotiem uzskatītos demokratizējamos pret demokratizētājiem nevis kā patiesus vai iedomātus likumpārkāpējus, bet kā ienaidniekus. Traģiska ironija dveš no fakta, ka tieši bojāgājušais vēstnieks Kristofers Stīvenss bija Baraka Obamas emisārs, kurš uzturēja sakarus ar Nacionālo pārejas padomi Lībijā.
Iespējams, jāpiekrīt The Daily Best, ka «apvainoto musulmaņu reakcijas reti ir spontānas. Tās ir mobilizācijas rezultāts». Iespējams, arī šajā gadījumā fundamentālisti izmanto ticības aizskārumu, lai organizētu varmācīgu protesta vilni. Kamdēļ?
No filmas esmu redzējis vien pāris tā sauktos treilerus (vienu arābu valodā). Ja kaut vienu no tiem veidojuši filmas autori, tad tur gan nav nolasāms, ka filma domāta, kā teikts, koptu (kristieši Ēģiptē) atbalstam. Tad jau drīzāk tā domāta ar filmas tapšanu saistītā Korāna dedzinātāja Terija Džonsa atbalstam. Vai arī – lai apzināti radītu negatīvas emocijas noteiktā mērķauditorijā. Proti, nevis lai protestētu, bet lai izraisītu protestus. Kam tas izdevīgi? Acīmredzot lielās spēlēs uzturēt civilizāciju sadursmes iespēju un tādēļ saukt islāmu par «cilvēces audzēju» arvien ir izdevīgāk, nekā nopietni un no sirds rūpēties par «islāma centrālo konceptu saskaņošanu ar moderno laikmetu» (S. Rušdī). Ēģiptieši gatavojoties filmēt atbildi Musulmaņu nevainībai. Ja atbildi sauks Kristiešu nevainība, kas tai sekos?
Svētdien dažādos TV kanālos skatījos, kā pārdesmit valstīs protestē musulmaņi. Tam pa vidu pavīdēja sižets, kurā iepretī Krievijas vēstniecībai Rīgā iesākumā viens, vēlāk vēl divi cilvēki (no kuriem viens bija Krievijas krievs) piedalījās Krievijas opozīcijas rīkotajā Miljonu maršā. Vismaz kopš gada sākuma Latvijas ministri un Saeimas deputāti apgalvo, ka Putina režīms ne tik vien kā eskalē represijas savās mājās, bet tērējas arī antikonstitucionālu un valsti apdraudošu darbību atbalstam Latvijā. Vai tad tas nav pietiekami nopietns iemesls, lai Latvijas pilsoniskā sabiedrība ar inteliģenci priekšgalā pie katras izdevības publiski noraidītu šādu jaukšanos Latvijā un solidarizētos ar domubiedriem Krievijā? Nekā. Ja šeit rādīs Kristiešu nevainību, tad Latvijas pilsoniskā sabiedrība, visticamāk, izliksies, ka šī nevainība uz to neattiecas. Bet – pat neatkarīgi no protestētāju mobilizācijas veida un iemesla – protests, kas savu pravieti aizstāv, man šķiet perspektīvāks par protestu, kas pravieti tikai izmanto. Jo tad arī attiecībās ar varu ļaudīm ir lielākas cerības, ka rudens nebūs mūžīgi, ka atkal nāks pavasaris.