Kad vecie kaitnieki bija Viestura Dūles tagadējā vecumā un pat jaunāki, gadījās trešā atmoda. Skaistā nākotne varēja sākties. Bet vēl arvien Skaistā nākotne parādās kā nosaukums, kā uzlīme. Ko tas liecina?
To, ka savulaik vecie kaitnieki bija noteiktas selekcijas produkts, bet šobrīd kaitnieki acīmredzot ir jau iedzimta vaina. Jo, kad aizmēzt vecos no kuģa grib divdesmitgadīgie, tad tā ir saprotama un pat daudzsološa paaudzes ambīcija, bet, kad par veciem kaitniekiem joprojām čīkst vīri spēka gados, tad jādomā, ka spēka gadus sasniedzis tikai infantilisms, bet vīri un to spēks arvien palikuši īsajās bikšelēs. Un, lai maskētu savu nespēju reāli izņemt no veco, drebelīgo kaitnieku rokām valsts dienaskārtību, tie savās izdarībās demonstrē pusaudžu subkultūrai raksturīgu intelektu. Vēl tas liecina, ka Latvijā ir bezvēstures laiks (valsts netiek ne uz augšu, ne uz priekšu). Tāpēc jēdzieniem «valsts», «latvieši», «nākotne» politikā tiešām ir tikai izkārtņu loma. Jo tie nepastāv vis izteiktā pozitīvā politiskā kustībā, bet vien kā vārdi dažādu oficiālu stratēģiju un vīziju nosaukumos. Tas ir mājiens, ka ar šiem vārdiem ir ļauts paviegli un bezatbildīgi spēlēties. Vēl tas liecina, ka par mani daudz jaunāki cilvēki vēl jaunākus par sevi vērtē visai zemu. Jo piedāvā tiem atraktīvajā daļā interesantu, bet būtiskajā daļā pagalam nesavāktu politisku pasākumu. Un tāds piedāvājums liecina vai nu par šo ļaužu vīzdegunību, vai arī par tik lielu valsts izglītības sistēmas infantilizāciju, ka tā vairs nespēj izglītot. Es sliecos tuvāk otrajam pieņēmumam. Nupat tramvaja pieturā satiku emeritētu (tātad – veco kaitnieku) profesoru, kurš sūrojās, ka viņam viņa tehniskajā augstskolā atkal semestris vai vairāk būs jātērē, lai stabilizētu zināšanas, ar kurām jauniešiem būtu augstskolā jāierodas no vidusskolas. Vēl tas liecina, piemēram, par to, ka kultūra ideju vēriena un sasniedzamo kalnu augstuma ziņā no tautas tīruma kļuvusi par nozares puķu dobi, kurai paškomforts un angažētības meklējumi svarīgāki par situācijas, ko raksturo tādi apveroši vārdi, kā «nācija», «valsts», «nākotne», apjēgu. Proti – tā nezina, ko pieprasīt politikai laikmetīgā un futūristiskā valodā.
Un tāpēc varbūt tiešām ir nepieciešams kāds 1968. gada recidīvs, kas atkal pieprasītu neiespējamo un tādā veidā tiektos aizrādīt vai vismaz atgādināt politikai un publikai, ka lielā smilšu kaudze Ķīpsalā ir savesta no Saeimas. Cik tad ilgi var buksēt un tikai tēlot kustību? Tāpēc man žēl, ka Skaistā nākotne savu ambīciju piesaka pagalam nesakoptu, piesaka to popkultūras svara kategorijā. Skaisto nākotni samēro ar Muļķu partiju. Bet Muļķu partija radās, kad politiskā vide bija daudz dinamiskāka, raibāka un ambiciozāka. Tomēr jau Muļķu partija, kā atradu rakstītu, gribējusi novērst politikā apnikumu un garlaicību. Nu tie ir globalizējušies. Turklāt politiskā ainava kļuvusi vēl nekustīgāka. Esošās varas partijas izvirst savā sulā, un neviens tās lāgā neapdraud. Pieteiktās jaunās partijas konkurētspējas un ideju ziņā pagaidām šķiet vien kā mākoņi tālā pamalē. Tie konkrētā valsts situācijā ir vāji gribošu un, spriežot pēc atklāsmju saturīguma, vāji varošu margināļu pieteikumi. Ieskaitot Skaisto nākotni, rosīšanos reģionos vai Einara Repšes atgriešanās pajūgu.
Un tomēr, lai kā mums – komentētājiem – patiktu likt Skaistajai nākotnei sliktas atzīmes un pārmest nenopietnību, Viestura Dūles pieteikums nav nenopietnāks vai utopiskāks par oficiālajām valsts vīzijām. Kamēr nav atklāti ne viena, ne otra izpildes instrumenti. Šajā aspektā es teiktu, ka Skaistā nākotne veselīgi parodē oficiālo «utopismu». Tikpat veselīgi tā parodē vai nes cauri arī mūsu – komentētāju – «nopietnību». Jo savā ziņā mēs itin labi pielāgojamies, iekļaujamies spēlē, kas uztur sistēmas produktīvas funkcionēšanas, karaļa apģērbtības ilūziju. Mēs iesakām uztvert nopietni to, kas nenes augļus. Varu definējam par vērtību arī pašmērķa līmenī. Apčubinām partijas, kurām nav valsts mēroga politisku ideju. Utt. Šo lietu čaumalas mums svarīgākas par to saturu. Varbūt mums liekas, ka šo čaumalu, šīs stagnācijā ieslīgušās «nopietnības» sabrukums nozīmēs pasaules galu. Un ja nu ne, un ja nu tas atnes skaisto nākotni?!