Edmunda Sprūdža vadītā domubiedru grupa radījusi Vīziju par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti. Apgalvojot, ka «Nacionālajam attīstības plānam nepieciešama konkrēta vīzija par Latvijas attīstības virzienu». Vīzija pasniegta kā Latvijas valsts redzējums 2020. gadā.
Jājautā, kas traucēja šo vīziju integrēt NAP? Jo arī tas sacerēts kā vīzija. Tostarp vīzijā paustais Latvijas redzējums ir pieņemams. Ja to kā valsts dienas kārtības pasūtījumu politiskajai elitei būtu sacerējusi, teiksim, valsts intelektuālā elite, tad cepties varētu vien par to, cik pilnīgi autoru gars spējis aptvert laika gaitu, valsti un tās izpausmju kopumu. Taču šo vīziju, cik var spriest, radījuši tautas gribas izpildītāji. Bet, ja politiskā elite sacer tikai vīziju un nesacer ceļu līdz tai, tad tā piedāvā mums vien kārtējo bezatbildīgu solījumu sarakstu. Pagaidām neviens saistībā ar šo vīziju nav pat izsaucies: «Ir tāda partija! Mēs par to atbildam! Mēs uzņemamies to izdarīt līdz 2020. gadam!»
Pirms divpadsmit gadiem tika publicēts Tautas partijas inspirēts teksts Latvija: no vīzijas uz darbību. Tā autori atzina, ka «joprojām nav izstrādāta un īstenota kompleksa valsts ilgtspējīgas ekonomiskās, politiskās un sociālās attīstības politika, tāpēc valsts attīstība kopumā ir bijusi nekonsekventa un vāji koordinēta». Tika paskaidrots, ka «ar jēdzienu valsts ilgtspējīga attīstība tiek saprasts komplekss Latvijas ekonomiskās, politiskās un sociālās attīstības modelis vai vīzija turpmākajiem 20–30 gadiem, kurai jānodrošina attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstošs Latvijas sabiedrības labklājības līmenis, saglabājot nākamajām paaudzēm iespēju veidot dzīvi saskaņā ar viņu vajadzībām».
Lai arī 2000. gada teksts situācijas apjēgā, teorētiskā pamatojumā, sistēmiskā konstrukcijā un arī konkrētībā bija krietni pārāks par 2012. gada tekstu, arī tas, izrādās, bija nomaļu konstatētāju, nevis atbildētāju teksts. Tāpēc jaunā NAP un 2012. gada vīzijas autori var dziedāt to pašu dziesmu par līdzšinējo nekonsekvento valsts attīstību un kompleksas attīstības politikas trūkumu no tās pašas vietas, no kuras tā tika dziedāta 2000. gadā vai vēl agrāk. Un – tikpat bezatbildīgi.
Bet – šo abu tekstu salīdzinājums dod zināmu priekšstatu par Latvijas politiskās elites «evolūciju», izmaiņām tās attieksmē pret sabiedrību un pašas sabiedrības vēlmēs ietekmēt politiku. Pirmkārt, jāsecina, ka inteliģencei (augstākajam intelektam) vairs nav nekādas pastāvīgas lomas politiskajos procesos. Citādi vīzija būtu konstruēta tā, balstīta realitātes kontūrās tā, salāgota ar nepieciešamajām politikas transformācijām tā, lai «visas grupas» ne mirkli nepamestu pārliecība, ka tā tiešām ir «praktiski īstenojama» noteiktā laikā. Otrkārt, vīzija man šķiet konstruēta tā, it kā nevis idejas izrietētu no dzīves, bet dzīve būtu «jāpiedzen» pie idejām. Iespējams, tā man šķiet tāpēc, ka nav nepārprotami nolasāmas proporcijas tam, kādā ceļā Latvija īsā laikā kļūs zaļākā valsts pasaulē. Caur atbilstošām, vispārīgām izmaiņām varas, sabiedrības domāšanā, rīcībā un attieksmē pret valsti? Vai arī Latvija kļūs zaļākā valsts pasaulē tāpēc, ka ciemi kļūs tukši, ceļi aizaugs, ekonomika virtualizēsies, pienu pirksim Lietuvā, gāzi Krievijā, elektrību Visaginā, lupatas Ķīnā, augļus Polijā…? Treškārt, «domubiedru» uzskatā Latvijas sabiedrība šķiet mūsdienām visai aprobežota. Šāds pieņēmums izriet no tā, ka vīzija pasniegta kā sava veida simbols, kā zīme. Tā radīta kā karogs, kuru pacelt virs samērā vāji sintezēta ideju kopuma.
Bet ideoloģija – tā ir domāšanas konstrukcija, kas mūsdienu Latvijas politiķiem sagādā acīm redzamas grūtības. Ilustrācijai te varētu kalpot nacionālais, kur karogs plīvo samērā braši, bet (kaut vienīgi latviešiem pievērsta) kvalitatīva nacionālā politika, varētu teikt, izpaliek. Jo slinkai politikai zīmes, simboli, fetiši, mīti… līdz šim šķituši efektīvāki par rezultatīvu praksi. Šādā aspektā tas, ko «domubiedri» sauc par vīziju, ir fantasmagorija. Turklāt – šāda vīzijas konstrukcija, treškārt, ir atzīšanās, ka varai nav sociālās bāzes. Tai ir tikai manipulējams kontingents. Šajā gadījumā par aptverošu zīmi, simbolu izvēlēta zaļā krāsa. Politikā man labāk patiktu krāsu harmonija, nevis kādas atsevišķas krāsas totalitarizācija, lai cik jēdzieniski ietilpīga šī krāsa liktos. Protams, arī zaļā krāsa «ietiecas ikvienā dzīves jomā», taču man, lasot vīziju, ir zināmas bažas, ka tā grib visu pārkrāsot zaļu un dominēt arī, kur nevajag. Iespējams, sāksim pārdēvēt sarkangalvītes par zaļgalvītēm, visi pūķi mums kļūs zaļie pūķi, zaļajai gaismai vienmēr būs priekšroka, tikai zaļie tiks uz zaļa zara utt. Varbūt zaļais izvēlēts, lai pastarpinātos no «cilvēka pirmajā vietā».
Šo bažu nebūtu, ja konstatāciju vietā būtu vīzija kā mērķtiecīgas valsts politikas sekas, vai arī vīzija kā perfekta racionāla konstrukcija. Protams, politikas subjekti Latvijā nepulcējas ap ideoloģijām. Tie labprātāk pulcējas ap simboliem, zīmēm, attieksmju kodiem... Taču te, es ceru, ir runa par valsts vīziju, nevis par partiju grupas aģitācijai domātu proklamāciju. Ceturtkārt, pat tad, ja «domubiedri» gribējuši ar šo vīziju ietekmēt cilvēkus, «vēršoties pie viņu psihes senākajiem slāņiem» (S. Moskoviči), pat tad, ja tiem šķiet, ka «bez mītiem vara nespēj pastāvēt un pārvaldīt cilvēku kopienas» (A. Losevs), pat tad, ja sociālpolitiskā situācija nosaka vajadzību aiziet no racionālas diskusijas iracionālajā, neviens demokrātiskā iekārtā nav devis varai tiesības uztiept sabiedrībai pirmspolitiskās apziņas spriešanas līmeni un marinēt to šajā līmenī, neviens nav atbrīvojis varu no pienākuma mobilizēt sabiedrību kvalitatīvi. Šī vīzija tostarp iepakota kā dāvana. Nevis kā secīgs visu darbs.
Gala secinājums: šādu, ar valsts darbības gaitu un politiķu atbildību nesegtu, vīziju tiražēšana kļūst amorāla. Reiz māte savam aklajam dēliņam teica: «Puisīt, es dabūju smērīti, kas darīs tevi redzīgu. Iesmērēsi uz nakti actiņas un no rīta visu redzēsi.» «Arī mīļo saulīti un zaļo zālīti?» «Arī saulīti un zālīti.» Puika uzzieda smērīti, likās gulēt, no rīta pamodās un, atvēris acis, nekā neredzēja. «Māt, es nekā neredzu!» «April, april…» Latvijas politiķu vīzijas, programmas, stratēģijas… pagaidām bijušas kā šāda smēre, ko ieziest tautai acīs. Bez mazākās atbildības par rezultātu.