Rēzeknē bija Latgales svētki. Rēzeknes Latgaliešu biedrības iniciēti, tie izcēlās ar norišu daudzveidību un pieredzēja lielu cilvēku atsaucību. Centrālais notikums – trešā pasaules latgaliešu konference Latvijas neatkarības laiks – Latgales iespēja vai iznīcība. Izteikšos tikai par tautsaimniecisko konferences daļu.
Manuprāt, ja kāds nonāk līdz tam, ka neatkarības laikā (tātad brīvības, brīvas kolektīvas izvēles, rīcības pašnoteikšanas laikā) tam vajag arī vārdu iznīcība, tad jādomā, ka šis vārds netiek lietots mazohisma dēļ, bet gan lai uzsvērtu, cik nopietni būtu jāvērtē ar Latgales esošo stāvokli saistītie riski un kāda līmeņa risinājumi jāpiedāvā. Neraugoties uz to, ka kinorežisors Jānis Streičs («paskatīties no dievišķiem augstumiem, ne no zemes līmeņa»), bīskaps Jānis Bulis («šodien mums priekšā nepieciešamība aizstāvēt valsts labo slavu», «nevar būt brīvības, ja pietrūkst morāles»), arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns («bez latgaliskas Latgales nav pilnvērtīgas Latvijas») konferences sākumā aicināja uzlūkot novadu tā vitālā kopsakarā, mērogs Latgale tika uzturēts, runājot vairāk par valodu nekā par tautsaimniecību.
Vispārīgais nedabūja pienācīgu dziļumu, atsevišķais – kontekstu. Varbūt tāpēc konferencē nolasītie, Latgales tautsaimniecībai pievērstie ziņojumi neradīja sajūtu, ka Latgale atrastos dilemmas būt vai nebūt priekšā. Nebija analītiska vērtējuma – kāpēc, kādu iemeslu un kā vainas dēļ Latgale divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas arvien tiek saukta par ekonomiski atpalikušu reģionu. Bet, ja salīdzināt visu triju pasaules latgaliešu saietu rezolutīvos dokumentus, tad šķiet, ka saieti notikuši ik pa dažiem mēnešiem, nevis ik pa desmit gadiem. Jo būtiskajās lietās retorika atkārtojas, un tas liecina, ka rīcības dinamika bijusi vāja, bijis svarīgāk ik pa desmit gadiem parunāt nekā pastāvēt uz nolemtā īstenošanu.
Tautsaimniecības lietās konference vēlējās būt konformistiska. Tā vietā, lai papildinātu citviet nosaukto, Latgalei nepieciešamo stratēģisko un taktisko tautsaimnieciskās rīcības klāstu ar savu sistematizētu pienesumu, tā visumā pietika ar Ministru kabineta apstiprināto dokumentu (Latgales reģiona rīcības plāns
2012.–2013. un Rīcības plāns sabiedrības saliedētības sekmēšanai izglītības nozarē 2012.–2014. gadam) realizācijas atbalstīšanu, kā arī ar vēlmi, lai papīrs dzemdē papīru. Proti – saskaņā ar Latgales attīstības stratēģiju 2030 un Latgales attīstības programmu 2010.–2017. «steidzami nepieciešama integrēta kompleksa programma».
Paši par sevi šie abi papīri acīmredzot netiek turēti ne par programmām, ne par pamatu pārnozaru pasākumu integrētai īstenošanai reģionā. Te ir runa par to, ka konferencei, manuprāt, bija iespēja šo dokumentu saturīgumu vērtēt, koriģēt un veidot tieši no Latgales puses, dot lietišķu pamatu vēlamajai kompleksajai programmai, prasīt, lai šo dokumentu īstenošana ir valdībai saistoša. Tā vietā koalīcija dabūja latgaliešu konferences atbalstu minētajiem dokumentiem tā, kā tie stāv (piemēram, ko līdz prasīt reģiona pārvaldi, neprasot finanšu decentralizāciju, neatraujot ministrijas no kohēzijas siles?), un nu varēs ar šo atbalstu spekulēt pašvaldību vēlēšanu kampaņā. Protams, mediji pareizi raksta: «Latgalieši konferencē iestājās par novada attīstību.» Lai gan labāk būtu lasīt: «Latgalieši attīsta savu novadu.» Arī konferencē.
Sevišķi, ja kritērija līmenī tiek pacelts vārds iznīcība. Saistībā ar to vairums runātāju, kas šā vai tā sauca «Vilks aitās!», vilku neparādīja. Jautāju, vai ir pamats lietot vārdu iznīcība, cilvēkiem, kuri konferencē nerunāja. Lūk, pāris atbildes.
Gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Rēzeknes mākslas vidusskolas direktors Osvalds Zvejsalnieks: «Es domāju, ka ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai galvenais jautājums ir jautājums par izdzīvošanu. Tautas izdzīvošanu. Ja mums būtu atbilstoša apziņa, mēs jau sen būtu piespieduši tos, kam ir vara, darīt un veidot kādas glābšanas programmas. Jā, parādās projekti, kuri satur arī labas lietas, taču visi atceras, piemēram, Rēzeknes piena kombinātu. Kam tu tagad iestāstīsi, ka mēs, tie, kas redzējām, kā puspasaule tika apgādāta ar produkciju, redzējām modernas tehnoloģijas... spēsim celt savu lauksaimniecību ar strausu audzēšanu? Starp citu, 1989. gadā runas par Latgales atpalicību netiku dzirdējis. Tas bija viens no attīstītākajiem reģioniem Latvijā. Rūpniecība, lauksaimniecība, kultūras iestāžu koncentrācija, izglītības tīkls… Rūpniecības sabrukuma dēļ sitiens bija ļoti smags. Jebkura plānveida darbība tika pasludināta par komunisma palieku. Taču ir jābūt priekšstatam par to, ko tu darīsi. Turklāt – ļaužu ir palicis ārkārtīgi maz. Ja turpināt tādā pašā garā vēl divdesmit gadus – kas tad būs?
Domāju, tas ir iegājis tik dziļi, ka, pirmkārt, vajadzētu mainīt politisko sistēmu. Acīmredzot vajadzīga prezidentāla pārvalde. Jo politiskās partijas pie mums nestrādā. Cilvēki tās nepieprasa. Tās viņiem nav vajadzīgas. Rietumu sabiedrība ir būvēta, balstoties politisku uzskatu pretnostatījumā, bet pie mums tā nav. Vajag godīgi pasacīt: «Šādā garā, puiši, mums tā lieta neiet. Vajag kaut ko citu.»
Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis: «Latvijas valsts pirmsākumos Latgales galvenais jautājums bija pašnoteikšanās savā reģionā. Šodien tas ir vēl aktuālāks. Tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā, un viens no ES izlīdzināšanas mehānismiem ir līdzekļi, kas paredzēti nabadzīgākiem reģioniem. Bet, ja Latgale nav definēta kā administratīvs reģions, līdzekļi aiziet Latgalei garām. Valdība šodien došot Latgalei astoņdesmit miljonus. Bet – 2007.–2013. gada ES finanšu plānošanas perioda septiņos gados Latvijai būs piešķirti vairāk nekā četri miljardi. Tātad – apmēram miljardam no šīs summas būtu jābūt Latgalē. Mēs esam dabūjuši nedaudz vairāk par 300 miljoniem. Kur ir pārējie vairāk nekā 600 miljoni? Tie
80 miljoni, ko tagad sauc par labu žestu, ir piliens jūrā.
Bet vēl vairāk man sāp tas, ka tūlīt, šīs vasaras beigās, būs jādod atbilde – kā Latvija rīkosies ar ES struktūrfondu līdzekļiem nākamajā periodā. Tiek nosaukti attīstības centri. Bet attīstības centri – tās ir dažas pilsētas Latgalē – Daugavpils, Rēzekne un Līvāni. Pārējiem faktiski nav izredžu. Tas nozīmē, ka arī turpmākajos septiņos gados (no 2013. līdz 2020.) valdība uzturēs veco kārtību. Līdzekļi atkal paliks Rīgā un tās apkārtnē. Es uzskatu, ka tā ir kārtējā krāpšana. Latgale tiek apkrāpta.
Lai cik skaisti runāja ministri un politiķi. Vai nu tie nesaprot, vai apzināti negrib palīdzēt Latgalei un pārējiem Latvijas reģioniem. Arī Vidzeme, Kurzeme, Zemgale cieš no tā paša. Mēs ar profesoru Staņislavu Keišu savulaik pētījām ES struktūrfondu atdevi dažādos Eiropas reģionos un secinājām, ka nevienmērīgas attīstības apstākļos izeja ir decentralizācija. Tas nozīmētu efektīvāku līdzekļu izmantošanu un ļautu ātrāk celt latiņu uz augšu. Bet politiķiem acīmredzot tuvāks savtīgais. Tie skatās katrs uz savu politisko situāciju. Ko ministrs darīs, ja tam nebūs pieejami struktūrfondu līdzekļi? Kāpēc tad vispār jācenšas būt ministram?
Biju ļoti aktīvs Otrajā pasaules latgaliešu konferencē. Palīdzēju gatavot rezolūcijas. Es uzskatu, ka jāsāk ar tām rezolūcijām, kas kādreiz pieņemtas un nobalsotas, bet ir aktuālas arī šodien. Ko līdz pieņemt jaunu rezolūciju, ja tā atkal ieguls plauktā? Es domāju, ka latgaliešiem nav jāprasa, latgaliešiem ir jāpieprasa. Bez Latgales Latvijas nebūtu. Latgale bija viens no stūrakmeņiem tad, kad dibināja Latviju. Un arī tagad, ja neatbalstīsim Latgali, tas nozīmēs, ka skalojam vienu no trijiem stūrakmeņiem. Tīšām izskalojam Latvijas valsts pamatu.»
Konferencē Rīgas politiķu un ministru bija vairāk nekā Rīgas žurnālistu. Tātad bija laukums, bija iespēja un bija cilvēki, kam abpusēji pilnvērtīgā diskusijā nonākt līdz slēdzienam, kas īsti gaida Latgali – «iespēja vai iznīcība». Acīmredzot politiķi un ministri tam nebija gatavi, kādēļ vairāk zīmējās, solīja Latgalei sīkas naudas potes vai cenzēja nepareizus uzskatus. Ierēdņi vai nu mala tukšu, vai aizstāvēja viedokli, ka plānu rakstīšanas čempionāts arī pats par sevi ir tautsaimniecības veiksmes stāsts. Taču šķita, ka arī daļa vietējo runātāju savā novadā bija mierā ar to, ka «pašreiz Latvija kā Eiropas Savienības sastāvdaļa atkārto to pašu procesu, ko nesenā pagātnē Latgale kā Latvijas sastāvdaļa – kvalificētā darbaspēka aizplūšanu, izglītības un kultūras iestāžu slēgšanu, infrastruktūras zudumu; ar vienu vārdu sakot – provincializāciju» (I. Brīvers). Viss šajā citātā uzskaitītais tika vai nu kā brīdinājums, vai kā risks manifestēts jau Pirmā pasaules latgaliešu saieta (1992.) runās un dokumentos. Bet, ja pat uz aktīvo latgaliešu daļu var sākt attiecināt vārdu samierināšanās, tad iznīcības ģīmī parādās smaids.