Acīmredzot demokrātijas devalvācija kļūst Latvijai aktuāla. Varbūt jau ir vērts referendumā lemt – devalvēt demokrātiju vai nē. Jo, raugi, Saeima 26. jūlijā droši vien pieņems lēmumu, kurā būs teikts, ka demokrātijas inflācija valstī kopš tās atjaunošanas kāpusi vismaz piecas reizes.
Tā atzīs, ka demosa (precīzāk – pilsoņu) politiskās apziņas kvalitāte, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, patlaban ir vismaz piecas reizes zemāka. Sākotnēji tika domāts, ka inflācija kāpusi pat desmitkārt, taču beigu galā politkorektuma vai kādu citu apsvērumu dēļ nolemts tautai pavēstīt, ka tā divdesmit gados kļuvusi politiski stulbāka un bezatbildīgāka vien pieckārt. Proti – ja līdz šim likumdevējs uzskatīja, ka ir diezgan ar 10 000 cilvēku signālu, lai varai šķistu, ka viņu iniciatīva tiem ir pietiekami svarīga un tie paši kopumā pietiekami atbildīgi, lai viņu problēmu vērtētu visi valsts pilsoņi par savu (nodokļu maksātāju) naudu, tad tagad kaut kādu produktīvas demokrātijas potenciālu spēj apliecināt vien ne mazāk kā 50 000 pilsoņu kopums. Kā savulaik teica viens Ostapa Bendera laikabiedrs – ar desmit tūkstošiem Latvijas demokrātijai vairs neko līdzēt nevar. Un sīkumainība šādās lietās ir nevietā. Tiesa, nav skaidrs, no kurienes un uz kādu apsvērumu pamata radās šie 100, 75 (prezidenta institūta priekšlikums) vai 50 tūkstoši. Varbūt tie mehāniski noskatīti, piemēram, kādā Vācijas zemē, kur vietējo referendumu ierosināšanas slieksnis ir 15, 16 vai 20% no vēlētāju skaita. Un tad, ar vienu smadzeņu vīli vērtējot iespējamo «kompromisu», aritmētiski izdalīti. Bet, ja jau tauta (demoss) mums ir tik sliktā stāvoklī, ka pie reālas tiešas tautvaldības (demokrātijas) to var laist, vien pieckārt paaugstinot piekļūšanas slieksni, tad lietas (varas) labā uzreiz līdzīgā garā varbūt jādomā arī par to, cik droši pret pastulbo tautu ir visi citi sliekšņi. Varbūt, piemēram, pieckārt jāpaceļ arī ievēlēšanas slieksnis. No 5% uz 25%. Pie zināmas meistarības tas taču vēl vairāk garantētu varas ilglaicību un stabilitāti. Turklāt – visās Latvijas partijās kopā ir daudz mazāk biedru par 50 000. Bet, atbilstoši koalīcijas domu gaitai, būtu pilnīgi loģiski noteikt, ka politiskās partijas biedru skaits nevar būt mazāks par koalīcijas tautai noteikto «demokrātijas minimumu» – piecdesmit tūkstošiem. To panākt nebūs daudz grūtāk, kā savākt 50 000 parakstu referendumam. Man pašam šķiet, ka es te visā pilnībā izpaužos koalīcijas ierosinājumu garā. Tikpat stulbi. Jo caur šādiem ierosinājumiem, kurus radījis ne tik daudz veselais saprāts, cik pārbīlis no viena vai diviem atsevišķiem gadījumiem (Saeimas atlaišana, valodu referendums), atklājas, ka mums darīšana ar politikas profāniem, kuri savas nervozās bezpalīdzības dēļ atsevišķā lietā grasās kāpt uz rīkles gan vispārībai, gan arī paši savai dziesmai. Piemēram, referendumi apdraudot investīcijas (V. Dombrovskis, Ģ. Greiškalns...). Protams, ja tos uztvert un lietot tikai kā opozīcijas protesta instrumentu. Ja turēt tautu par ienaidnieku un dzīvot bailēs no tās. Lai arī, kas liedz koalīcijai izmantot referendumus kā investīciju piesaistes, kā valsts stabilizācijas instrumentu? Noteikt politiku pēc būtības (ko it kā paredz koalīcijas statuss), nevis mēģināt iekost oponentiem no pagaldes, ierobežojot visu pilsoņu potenciālu? Tam tik vien vajag, kā netēlot te tos kolhozu priekšsēdētājus, kuriem patika kolektīvie sodi, bet periodiski lūgt tautas lēmumu būtiskās lietās, kas iezīmē pozitīvu (!) Latvijas nākotni. Kas to liedz? Manuprāt, vienīgi politiskā aprobežotība. Ja ar referendumiem var bloķēt teritorijas attīstību vai «dezorganizēt sabiedrību», tad tas tā notiek pārvaldes mazspējas un pagalam vārgas komunikācijas dēļ. Tāpēc nav jāpielāgo savai mazspējai sabiedrība, bet jāatzīst, ka ambīcijas – būt deputātiem un valstsvīriem – neatbilst spēju līmenim. Taču pat tad, ja vara izpildās nekvalitatīvi, tai (tostarp – ar referendumiem) ir izredzes pārlikt daļu atbildības uz pilsoņiem. Un caur to panākt stabilitāti. Un – kāpēc suverēna tautvaldības iespēju diskriminācijas vietā nevarēja būt diskusija par to, kādi tad konkrēti valsts mēroga referendumi, par kādām tēmām šķiet koalīcijai esošajā valsts situācijā nevēlami? Teiksim, vai valstij tagad vajag referendumus, kas var izrādīties spēle ar ksenofobiju, etnofobiju,… Vai ir jārīko referendumi par klaji populistiskām lietām? Utt. Tā vismaz būtu konkrēta diskusija, kas saistīta ar valsts stāvokli, nevis ar diskrimināciju pamatlietās. Un vēl – tiek teikts, ka mums ir tik daudz vietu, kur veldzēties demokrātijā, bet dzīvnieciņi nenāk un neveldzējas. Desmit tūkstošiem ir tiesības iniciēt likuma grozījumus, bet tikai viena iniciatīva iesniegta. Kāpēc? Es domāju, lielā mērā tieši tāpēc, ka demokrātija te tautai pagaidām vairāk diktēta, nekā ļauts pašai to īstenot un par to atbildēt. Par atsvešināšanos starp sabiedrību un valsti te rakstījuši daudzi (tostarp Vienotības) gudrinieki, un viņu tekstos cēloņi ir skaidri nosaukti. Taču sabiedrība, kā redzams, tiek arvien atgrūsta no tautvaldības. Bet, ja tā, pieņemsim, nav tikusi pietiekami trenēta valsts līmenim un tās «pielaide» šajā līmenī ir pieckārt jāsamazina objektīvi, kāpēc tā netiek trenēta, teiksim, komunālo referendumu līmenī, kur būtu jālemj par autobusu pieturām vai bērnu laukumiem? Bēdīgi, ja «tiesiskuma koalīcijas» tiesiskuma izpratni nosaka bailes no demokrātijas.