Veselības ministrija nupat atzinās, ka aizliegumi nav samazinājuši alkohola patēriņu. Dzert sākuši vairāk. Bet, kā tad aizliegumi var būt efektīvi, ja vienlaikus pastāv tautas nodzirdīšanas politika?
Tad tie ir vien maldi un ilūzijas, ka diezgan novest aizliegumu kopumu līdz zināmai kondīcijai, lai tauta dzertu vien kefīru. Vai varbūt to bērnu, pusaudžu vidē, kas lielā skaitā jau paspējuši kļūt atkarīgi, izšķiroša nozīme būs reklāmas aizliegumam medijos, alkohola izvākšanai no tirgiem un degvielas uzpildes stacijām? Arī tas ir tikai pašapmāns. Pilnīgi iespējams, ka ministrija, izvācot no alkoholisko dzērienu patēriņa samazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plāna 2012.–2014. gadam virkni bargu ieceru, piekāpusies alkohola ražošanas un tirdzniecības pārstāvjiem. Tā šķiet Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim. Tā tas var būt. Nu un tad? Vai tad ir tik svarīgi, cik plāksteru miroņiem alkoholisma politikas ierobežošanas imitatori sabāzīs kārtējā koncepcijā? Man šķiet, ka sekundāro (aizliedzošo) līdzekļu (arī tiem ir jābūt) samazināšana šajos plānos nav tik bēdīga, cik primāro līdzekļu neesamība. Gan paredzamajā plānā, gan visos iepriekšējos. Jā, pieejamība un cena vairākumam šķiet galvenie ieroči cīņā ar dzeršanu. Ak, tauta joprojām dzer? Nu tad tik vairosim aizliegumus un pacelsim akcīzi – būs labi. Man tieši šo faktoru, kas skata pēc papildināti ar visiem neobligātām «kulturālām» pupu mizām, izcilā vientulība dažādās «cīņas» programmās liecina, ka pastāv nodzirdīšanas politika. Jo, ko tad šie plāni mainījuši? Kā pirms desmit gadiem teica, ka mums ir augsts alkohola (legālais kopā ar nelegālo un mājās ražoto) patēriņš uz iedzīvotāju (virs 10 litriem), tā runā arī tagad. Oficiālie kungi apgalvo, ka nelegālais alkohols aizņem trešo daļu tirgus. To pašu viņi teica 2006. gadā un agrāk. Pirms desmit gadiem obligātā ārstēšana no psihotropās, narkotiskās un alkohola atkarības bija noteikta no vienpadsmit gadu vecuma. Bet dažus gadus pēc tam sāka runāt, ka vajag jau no deviņiem. Izrādās, bargie sodi par braukšanu dzērumā līdz ar slaveno, it kā satiksmes drošībai domāto fotoradaru situāciju nav būtiski uzlabojuši. Kad Preiļos no kaut kādas ļergas sāka mirt ļaudis, aktivizējās arī točku apkarotāji Rīgā. Medijos tika nosauktas dažas cīņas vietas. Devos pa slavas takām un trijās vietās no piecām guvu taustāmus panākumus. Točkas, pateicoties varas cīņai ar alkoholismu, ir dzīvotspējīgākas nekā vīna veikali tām blakus. Kā savulaik rakstīja Telegraf: točkas arvien uztur labs mārketings un nesodāmības apziņa. Vai varbūt mēs esam sākuši dzert kvalitatīvāku alkoholu labiekārtotākā vidē? Spriežot pēc slimību un nāvju dinamikas, kuru cēlonis varētu būt dzeršana, neesam vis. Un, kas tad ir akcīze? Akcīze ir vien valsts otkatu sistēma, kas ieviesta tāpēc, ka arī valsts grib dabūt savu daļu no šī ienesīgā biznesa (vīna un stiprā alkohola akcīze kopš 2007. gada pieaugusi par 50%, alum – par 66%). Un šobrīd akcīzes līmenis apliecina nevis pretalkohlisma cīņas karstumu, bet to, cik ļoti valstij vajag dzeršanas naudiņu. Dabiski, mūsu valsts ir humāna. Ne jau uzņēmējus tā apkraus ar savām vēlmēm dabūt no alkohola patēriņa vairāk un vairāk. Visas varas vēlmes šajā ziņā tiks izņemtas no patērētāju kabatām. Apgalvojot, ka tā cīnās ar alkoholismu. Kas ir primārie līdzekļi? Lai noņemtu stresu, indiāņi savulaik zelēja koku, čukči ēda mušmires, eiropieši dzēra vīnu. Nu mēs to visu lietojam kopā, bet lāgā nelīdz. Tostarp pēdējos gados nav bijis nekādas kaut cik komplicētas, sabiedrību raksturojošas stresu un to cēloņu izpētes. Ja jau runājam par politiku, tātad valsts līmeni dzeršanas lietās, ir jānovērtē, kā politiskā, ekonomiskā un sociālā vide ietekmē mūsu dzīves gaitu. Vai tā atbrīvo cilvēka iespējas, veicina labu stāju? Vai tā vairāk dzen mūs pudelē vai velk no pudeles laukā? Galu galā – vai aizliegumi ietekmējuši dzeršanas tradīcijas uz labu vai sliktu? Es uzskatu, ka katrs pats atbild par savu izvēli. Bet tad, sakot vārdu «politika» vai vārdu «cīņa», nevajag vismaz liekuļot vai pat iedzīvoties no cilvēku nelaimes, ignorējot nodzeršanās cēloņus, ciktāl tie atkarīgi no valsts veidotās vides. Es piekrītu krievu rakstniekam Nikolajam Ļeskovam, kas jau 1861. gadā rakstīja: «Visi pasākumi, kas ceļ šī produkta cenu un ierobežo tā pārdošanas vietu skaitu, neizskauž tautā pārmēra dzeršanu ne mazākā mērā. Gluži otrādi, augsta šņabja cena zināmā mērā pati noved ļaudis bezjēgā, jo, kā zināms, cilvēks, kuram nav iespēju kapitalizēt nopelnīto, kļūst vienaldzīgs pret iegūtā saglabāšanu, un ar visu, kas palicis pēc elementāro vajadzību nokārtošanas, apmierina savu netikumu. Cerēt uz aizliedzošo pasākumu panākumiem, nozīmē cerēt uz nepiepildāmo. (..) Un neko pret šo kaunpilno iekāri nespēs arī nekādi kongresi. Izņemot tos, kuri patiešām gribēs izraut masu no tumsonības, kas to pārņem.» Iespēja kapitalizēt savus ienākumus – tas ir viens no primāriem līdzekļiem. Gādāt tādus objektīvos apstākļus, tādu vidi, lai elementārie (!) mērķi (māja, dzīvei gatavi bērni, pasauli redzēt…) ir sasniedzami. Vai, piemēram, sabiedrības psihiskās veselības, tās dzīvesspējas uzlabošanas stratēģija, kura reāli spēj novērst apstākļus, kas veicina izvēli – vākties no šejienes prom vai nodzerties. Utt. Jautājumi «dzert vai nedzert?» un «būt vai nebūt?» pie mums arvien vairāk top par viena līmeņa sinonīmiem. Izvēlēties – «dzert» arvien biežāk nozīmē izvēlēties «nebūt».