Vienotības reitings (jūnijā 18,5%, pirmā vieta) kāpj tāpēc, ka tā ir ideāla partija. Un savā ziņā tai ir ideāla un atsaucīga sabiedrība. Lielā mērā tā ir sabiedrība, kas pateicīga Vienotībai par ārējas formas līmenī uzturēto stabilitāti un arī par to, ka valsts satura raksturojumu Vienotība tai sniedz vien no patīkamās puses.
Rūpes un raizes pieminot kā neobligātā, kaut kad, kaut kur un varbūt pakāpē pastāvošus lielumus. Taktiskā līmenī es nebūt nesaku, ka tas ir viennozīmīgi slikti. Tāpat kā Brežņeva stagnācijas laiki nebija viennozīmīgi slikti. Man pat šķiet, ka liela daļa no tiem 54% sabiedrības, kuri te jūtot nostalģiju pēc padomju laikiem, varētu būt Vienotības adepti. Tiesa, Vienotībai nav komunisma, ko solīt. Toties tai ir veiksmes stāsts, ko tā līdzīgā garā apliecina drīzāk ideoloģijas nekā prakses līmenī. Lai surogātilūzija, tomēr pozitīva ilūzija. Bet, ja domāt par stratēģiju, Vienotība, iespējams, cer, ka ārējie kruķi palīdzēs Latvijai pašai neatkārtot vēsturi, kad centieni uzturēt formu un nespēja tikt galā ar satura dinamiku, nespēja to laikmetīgi reformēt noveda līdz kraham padomju impēriju. Sabiedrība ar pateicību ir pieņēmusi Vienotības piedāvājumu dzīvot ar viena gada budžeta apziņu. Ne tālāk. Tomēr valstī, kur panīkusi ražošana, kura tirgo savējiem svešas mantas, kura eksportē svešas mantas, kur vērojama intelekta centrbēdze... es nebūtu tik pārliecināts, ka Vienotības griba uzturēt valsts satura problēmas stagnācijas līmenī vairāk apliecina rūpes par valsts, nevis pašas apvienības izdzīvošanu. Man Vienotības reitings šķiet pašlabuma reitings, kuru būvējusi uz pašlabumu tendētā, asociālā sabiedrības daļa.
Vienotībai izdodas pastāvēt ar šiem ļaudīm unisonā. Sevišķi labi tas redzams Vienotības runasvīru publiskajās izpausmēs. Vienotības patība ir grūti nolasāma, arī tās atsevišķi ļaudis publiski vien retumis ir paši. Vai vienmēr tie ir tādi, kādi vajadzīgi. Proti – Vienotība labi pārzina un veiksmīgi, pat kvalitatīvi manipulē ar sabiedrībā vispieprasītākajiem uztveres stereotipiem, lavierē starp tiem. Vienotības publiskais vēstījums sastāv no pūļa refleksijām un to kultivēšanas. Tāpēc arī Dzintara Zaķa izdarības sabiedrība laida gar ausīm. Ir taču vesela varza ļaužu, kuri sasit otram seju, atņem bērniem naudiņu, nospļaujas uz valsts simboliem, bet pēc tam uzskata, ka ar atvainošanos ir visu nokārtojuši. Zaķis formalitātes ir nokārtojis, ko vairāk no viņa gribēt? Sabiedrība akceptē šādu lietu kārtību pēc sava ģīmja un līdzības. Būtu gan aplam prasti apsaukāt Vienotību par mietpilsoņu partiju. Lai gan – ar zināmu ironijas piedevu var piekrist kādam komentāram tīklā: «Mēs, mietpilsoņi, esam sabiedrības balsts, un bez mums nebūtu pat Dombrovska valdības.»
Asociālajai sabiedrības daļai Vienotība šķiet savējā (citādi no Vienotības tiktu prasītas arī reālas nākotnes ambīcijas). Patlaban laba tā partija, kura muld, bet netraucē. Arī, teiksim, Saskaņas centrs (jūnija reitings 14,7%) noteiktai daļai sabiedrības ir savējais. Atšķirība te tāda, ka SC, lielā mērā pateicoties arī Vienotības centieniem, ir savs, noturīgs elektorāts, bet Vienotībai tāda nav. Vienotībai ir taktiskā acumirkļa elektorāts, kurš būs stabils tiktāl, ciktāl Vienotībai izdosies uzturēt uzņemto kursu, neprasot jūtamu sabiedrības mobilizāciju.
Acīmredzot Vienotībai ir izdevīga koalīcija nevis kā sega, bet kā no trim atsevišķiem gabaliem sadiegts lupatdeķis. Nacionālajai apvienībai (6,8%) ir pamats kurnēt. Pirmkārt, nacionālais, ar kuru Vienotība pamatā spekulē un amizējas, Visu Latvijai!TB/LNNK tomēr ir konsekvences lieta. Otrkārt, Vienotība aptīra Nacionālo apvienību. Jo rīkojas tās nišā primitīvāk un plurālāk. Līdz ar to Vienotības prievīšu patriotisms ir izplūdušāks. Un tas daudziem liekas simpātiski, jo neprasa it nekādu izšķiršanos.
Reformu partijas (2,6%) šajā kontekstā ir vienkārši žēl. RP faktiski atmazgāja Vienotību no 10. Saeimas, bet pati nemācēja būt savas laimes kalēja. Es pat teiktu, ka RP nav publiska politiska tēla, jo tā, pat būdama Saeimas, koalīcijas partija, nav ar patstāvīgu publisku politiku nodarbojusies. Mūždien nopakaļ kaut kam un aiz kāda gan retorikā, gan praksē. Aiz Vienotības, aiz sarkanajām līnijām, aiz nespējas definēt sevi sabiedrībai kā komandu pat partijas spices līmenī…