Valsts prezidents 21. jūnijā palaida Saeimu brīvdienās ar runu. Tā nebija karaļa runa. Augsts valsts ierēdnis teica parlamentam – jūs esat savā vietā, un es esmu savā. Un, tā kā mēs te esam, valstij klājas nudien labi. Tāpēc, mīļie, nevajag šūpot to varas būdu, kurā mēs tik labi esam.
Manā uztverē prezidents neatskatījās vis tik daudz uz Saeimas veikumu, cik improvizēja par labu oficiāli vēlamajai 11. Saeimas uztveres mitoloģijai. «Vēlētāju gaidas un cerības par
11. Saeimas deputātu kvalitatīvajām un morālajām īpašībām referenduma iespaidā bija sakāpinātas. No jums tika sagaidīts paraugdarbs. Jums noliktā latiņa bija ļoti, ļoti augsta.» Manuprāt, vēlētāji, kas bija tik dūšīgi destruktīvajā (referendums par 10. Saeimas atlaišanu), izrādījās vārgi konstruktīvajā (kvalitatīvas politikas pasūtījums, tai atbilstošu pārstāvju atlase un deleģēšana). Vēlētāji deva priekšroku kārtējam darījumam ar partijām.
Vai 11. Saeima pirmajā darbības gadā attaisnoja vismaz tās elementārās (!) gaidas, kas pietiekami skaidri tika nosauktas 10. Saeimas darbības izskaņā un referenduma priekšvakarā? Parlaments, kuram var uzticēties; reālas valsts augšupejas pazīmes; atbrīvošanās no oligarhijas un birokrātijas valsts politikas īpašībām… Nekādā ziņā. Gluži otrādi. Kadru izvēli un rotāciju arvien nosaka partiju protekcionisms, bet rīcībspēja atsevišķu nozaru (kultūras, labklājības, reģionālās politikas) vadībā kļuvusi murgaināka. Par Nacionālās attīstības plānu arvien tiek uzdots literārs sacerējums, nevis plāns…
Prezidents konstatēja, ka Saeima iestrādājusies, jo tajā darbojas komisijas, kuras sacer dažādus vērtīgus likumus. «Arī acīmredzami nepieciešamais un smagais lēmums pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu ir bijis šīs Saeimas darba kārtībā un atklātās, bet smagās diskusijās ticis izskatīts. Tas liecina par politisko gribu, atbildību un spēju aizmirst pretrunas, kad tas nepie
ciešams valsts interesēs.» Acīmredzot arī prezidentam nekas cits neatliek, kā censties pamatot šā smagā lēmuma nepieciešamību ar sava institūta autoritāti, jo profesionāli viņš to nedara. Tāpat kā to tautsaimnieciskā kontekstā nav darījusi ne Saeima, ne Labklājības ministrija. Tāpēc būtu gribējies uzzināt, kāpēc īsti šajā gadījumā politiskā griba ir arī tautas griba tai varbūt vēl nejūtamā veidā.
Savukārt no secinājumiem, kas prezidentam radās, vērtējot Saeimas pieņemtos likumus, un uz kuriem viņš 21. jūnijā vērsa Saeimas uzmanību, man radās secinājums, ka vārdi politiskā griba nenāktu par sliktu arī prezidentam. Šī griba varētu izpausties ne vien konstatācijā, bet arī darāmā konkretizācijā. Pirmkārt, ne tikai juristi, bet arī uzņēmēji jau gadu gadiem kurn par to, ka Latvijā nav stabilu spēles noteikumu, jo likumu grozījumi seko cits citam ar dienas intervālu, ir nepārspējami kārē visu sīkumaini reglamentēt un nav rakstīti vis latviešu, bet juristu valodā. Tā ir ielaista slimība, un, ja parlaments nevīžo no tās tikt vaļā, tad ar tēvišķiem norādījumiem ir par maz. Otrkārt, politkorektais novēlējums tiem, kuri «sevi pozicionē kā tiesiskuma koalīcija», arī ikdienā praktiskos jautājumos «rūpīgi strādāt un ievērot pašdeklarētos principus» man liecina, ka divkosība Saeimā nav mazinājusies, bet prezidents pagaidām nav atradis efektīvāku ietekmes sviru par labiem padomiem. Treškārt, ja jau prezidents apzinās drāmu, kurā, zaudējot laukus, mēs «zaudēsim Latvijas valsts jēgu», kāpēc viņa padomnieki zina prezidentam piedāvāt vien frāzes, nevis rīcību? Tas ir labi, ka prezidentam izveidojusies laba saikne ar Sabiedrības saliedētības komisiju, taču būtu vēl labāk, ja komisija būtu uzrādījusi nosaukumam atbilstošu saikni arī ar sabiedrību. Utt.
Bet nopietnākie un vērienīgākie vārdi prezidenta runā man šķiet: «Šī ir pēdējā robeža un pēdējais brīdis mainīt virzienu, to lielā mērā nosaka arī aktuālie notikumi Eiropā un pasaulē. Šis ir nopietnu pārmaiņu laiks ne tikai ekonomiski, bet arī ģeopolitiski. Mēs esam tādu izaicinājumu priekšā, kas ievērojami mainīs pasaules valstu attīstības dimensiju un to lomas nākotnē.» Ja jau ir pēdējā robeža un pēdējais brīdis, kāpēc visa runa nebalstās šā satraukuma novērtējumā, programmatiskā izvērsumā? «Mums jābūt gudriem un gataviem.» Bet no iepriekšējā runas teksta taču it kā izrietēja, ka Saeima jau ir gudra un gatava. Tik vien kā mazliet nevīžo savu jēgu saskaņot ar savu izkārtni (tiesiskuma koalīcija). Prezidenta komandai jābeidz apgādāt Valsts prezidents ar dežūrrunām, kurās gan it kā pavīd globāls vēriens un rūpe, bet kuras faktiski adresētas vien skautiem, kas ātri un svinīgi jāpalaiž uz vasaras nometnēm.