Stagnācija ir patīkama. Tā atnāk allaž, kad sabiedrība bez mērķa vai pie varas cilvēki, kuru mērķis ir tikai pati vara. 1968. gadā pasauli piemeklēja krīze. Padomju Savienībā sākās stagnācijas periods, kurš ilga līdz 1986. gadam, kad Mihails Gorbačovs to par tādu nosauca. 2008. gadā pasauli atkal piemeklēja krīze. No tekstiem par 1968. gada krīzi rodas iespaids, ka kapitālistiskās valstis ķepurojās no tās laukā ar kāpumiem un kritumiem, bet visumā dinamiski.
Savukārt PSRS izvēlējās «iesaldētu stabilitāti». No tekstiem, kuri raksturo tagad arvien ilgstošo krīzi, acīmredzot skaidru scenāriju trūkuma dēļ rodas iespaids, ka valstis, neatkarīgi no to ideoloģiskās orientācijas, izvēlējušās «iesaldētu nestabilitāti». Savdabīgu stagnācijas paveidu.
Varbūt tāpēc jo daudzas Brežņeva laika īpatnības top pazīstamas mūsdienu Latvijas praksē kā farss. Brežņeva laikos, dzirdēdami vienu, redzēdami citu, cilvēki meklēja ausuacu ārstu. Tiem teica, ka tāda ārsta nav. Arī Latvijā «veiksmes stāsts», kurš skan visiem ausīs, vēl nav sasniedzis cilvēku acis. Tāpēc arī Latvijā, līdzīgi kā kaimiņos, var ieteikt ļaudīm «mazāk slamstīties starp cilvēkiem, vairāk skatīties televizoru». Bet ja reālā ekonomika, ražošana ir sekundāra, tad taupība un efektivitāte ir savstarpēji svešas lietas, un biznesa valstisko raksturu zināmā mērā raksturo formula: nozagt kasti šņabja, šņabi pārdot, naudu nodzert. Pārsvarā – virtuāla šalkoņa un kredītpaģiras. Turklāt – laikam taču ne velti Brežņeva laikā runāja, ka skaistais vārds korupcija esot vien eifēmisms, kurš izdomāts, lai amatpersonas nebūtu jāsauc par zagļiem.
Pat līderi savā vīzē top salīdzināmi. Ja atbilde uz jautājumu «kas ir Brežņevs?» savulaik bija «tas pats Napoleons, tikai bez olām, sviesta un cukura», tad atbilde uz jautājumu, kas, piemēram, ir Dombrovskis, varētu būt: «Tas pats Napoleons, tikai bez savas politiskās gribas un reāla nākotnes plāna.» Jo valsts līmeņa stratēģiju mērķtiecība liecina, ka neko daudz vairāk par šūpojiet vagonu, domāsim, ka braucam varas komanda valsts labklājībai piedāvāt nespēj.
Protams, gan Dombrovska parauga, gan arī Brežņeva parauga stagnācijā var sameklēt arī ko labu. Taču jāatceras, ka Brežņeva stagnācijas laiks vienlaikus bija arī attīstīta farizejisma laiks. Un tas man šķiet pats pretīgākais, kas pārmantots un joprojām nav pazudis ne no varas, ne sabiedrības. Nez kāpēc pirmais iešāvās prātā padomju laikā pieņemtais likums par pēršanu. Tas tika aktīvi ieviests. Kādā vietā sacēlās liels troksnis. «Kas tur?» «Rakstnieki laužas bez rindas.» Varbūt man nosaukt virkni divdesmit gadu gaitā izgāzušos, jau sākotnēji stulbu, par reformām sauktu varas iniciāciju, uz kurām lērums profesionāļu, tostarp ārstu, skolotāju, inteliģentu un intelektuāļu, tomēr lauzās bez rindas? Vai nav lieliski, ja dakteri, mundierīša godu sargādami, tiecas no slimnīcas pagalmā miruša pacienta iztaisīt pirmām kārtām alkoholiķi? Vai nav izcili, ja labākais līdzeklis pret aizdomām nav vis patiesības noskaidrošana pēc būtības, bet kontruzbrukums pēc principa: «Pats mēsls!» Es te domāju kriminālprocesu pret puisi, kurš ziņoja KNAB par iespējamu korupcijas gadījumu policijā. Un vai nav ģeniāli koriģēt Krāslavas domes priekšsēdētāja aktivitāti ar Drošības policijas palīdzību? Man ir daži paziņas Krāslavā, un tie kategoriski noraida (manu) pieņēmumu, ka Krāslavas pašvaldības izstāšanās no Latvijas Pašvaldību savienības nozīmētu Krāslavas gribu pievienoties Krievijai vai kādus citus demaršus pret valsti un tās drošību. Tikai pēdējā mēneša laikā salasīju pa medijiem vairāk nekā pārdesmit šāda farizejisma, liekulības paraugu.
Taču stagnācijai šķiet labi justies netraucētai. Tāpēc katrs mēģinājums izbāzt galvu no tramvaja šķiet aizdomīgs. Sevišķi tad, ja tie parādās kādā no varas līmeņiem vai atzariem. Tostarp visiecienītākais stagnācijas laiku paņēmiens tikt ar šādiem izlēcieniem galā nav vis novērtēt tos pēc būtības, bet pakļaut to autorus obstrukcijai, publiskai degradācijai. Ko arī redzam. Sabiedrībai tiek atgādināts, ka nesaskaņota iniciatīva arvien ir sodāma, lai cik radoša un saprātīga tā arī būtu.
Vienlaikus valsts līderi paši līdz ar birokrātiju neveic savlaicīgas pārmaiņas, kreatīvais kļūst neiespējams, lai arī reformu imitācijas seko cita citai. Bet sabiedrība priecājas par nosacīto bezvēju. Tā ir gribas stagnācija. Jo sabiedrība, neraugoties uz divdesmit gadus ilgo patstāvības pieredzi, arvien cer uz direktīvo, ar pavēli, nevis ar piepūli un pašatdevi sagādāto labklājību.