Latviju starptautiskajās cilvēktiesību organizācijās pārstāvējušās Ingas Reines konstatējums, ka katrs piektais lats, ko Latvija samaksā Eiropas Cilvēktiesību tiesas valstij nelabvēlīgo spriedumu dēļ, ticis maksāts tiesnešu kļūdu dēļ, pieļauj demagoģiju, ka katrs piektais gads, ko Latvijā notiesātie pavada cietumos, iespējams, tiek tajos pavadīts tiesu varas kļūdu dēļ.
Tā ir tikai demagoģija. Tikpat demagoģiski ir apgalvot, ka brīvības atņemšana ir patlaban visveiksmīgākā radošā industrija Latvijā. Lai gan – radošā industrija sākas tad, kad vērtība dabū cenu un tirāžu. Cietumnieks sākas tad, kad cilvēks dabū spriedumu un sroku. Mehānika ir līdzīga. Bet, tā kā brīvības atņemšana ir objektīvi dārgākais soda veids un turklāt šajā jomā valda regulējamās «cenas», industriālā veiksme ir neizbēgama.
Labi, lai ir demagoģija. Pagalam nesaderīgas lietas vienā katlā. Lai gan – ja mūsdienu īstenībā tikumiskajam vērtējumam nav praktiskas jēgas nevienā jomā, tās nonāk vienā katlā šā vai tā. Ja neviens sociālais slānis ( un neviens varas atzars) ar savu praksi vairs nedod skaidru priekšstatu par to, vai mēs te dzīvojam saskaņā ar likumu vai saskaņā ar poņu (var teikt – po poņjatijam). Vai arī – kā kuro reizi. Relatīvi. Pēc vajadzības. Turklāt es saprotu, ka vārds «likums» neizsmeļ vārdu «tiesības».
Ja Ceļu policija vai Iekšlietu ministrija, pieņemsim, rīkojas saskaņā ar likumu, tad radaru uzstādītāji saskaņā ar savu poņu. Un visi labi sadzīvo. Ja likumdevēji Saeimā turas pie likuma, tad savā biznesā nereti – pie poņas. Vai arī – tautai viena poņa attieksmē pret nāvessodu vai eiro ieviešanu, varai – cita. Tomēr šajā gadījumā tieši mazākuma poņa gūst vai acīmredzot gūs likuma spēku. Turklāt – te velti meklēt kādu konsekvenci. Pat Eiropas normas dažbrīd tiek uzskatītas par likumiem, dažbrīd par poņām. Ja jālemj par gurķu kvadratūru, tad Eiropas normas ir likums, ja par citādi domājošo nepatīkamiem viedokļiem – tad poņa. Un, ja es vēl izlasu pie Monteskjē, ka «likumiem ir tiktāl jāatbilst tās tautas raksturam, kurai tie radīti, ka jāuzskata par milzīgu nejaušību gadījumi, kad vienas nācijas likumi izrādās derīgi citai», tad domāju, ka te vārās tiesiskuma principu un poņu interpretācijas Bābele. Jo, ja izpaliek tikumiskais vērtējums (kuru varētu gribēt nākam no tautas rakstura), tad universālās tiesības, nacionālās tiesības, likumi un poņas arvien vairāk top tikai varas, spēka, uzskatu dominēšanas instruments. Nevis kopīgi un visiem saistoši spēles noteikumi pēc būtības. Tostarp par universālu sludinātais tiek «privatizēts» margināliem nolūkiem. Un paši tiesiskuma sludinātāji bez aizturēm producē tiesiski inertu politiku (attieksme pret pašu definēto bezmaksas izglītību, attieksme pret ratificētās Eiropas Sociālās hartas garu un burtu…).
Tāpēc es piekrītu citai Monteskjē domai: «No vēstures pamatgaitas izriet visi atsevišķie gadījumi.» Arī tiesnešu kļūdas. Ne vairs kā ārkārtas, izņēmuma gadījumi, bet kā bezmaz ikdiena. Jo sabiedrība vairs nav šīm kļūdām, tāpat varas kļūdām arbitrs. Tāpēc, ka pati uzskatījusi par labāku nebūt ētiskais regulators, bet deleģēt šo funkciju tai pašai varai. Tāpēc vara var gluži mierīgi atļauties turēt sabiedrības acu priekšā likumu, bet pati ļauties savām poņām.
Man šķiet, ka norāde uz katru piekto «kļūdaino» latu nav iemesls dusmām, bet ir iemesls piekrist Inetai Ziemelei: «Pēc savas būtības spriedums norāda uz likuma vai prakses problēmu un ir signāls valsts institūcijām, ka šī problēma jānovērš» (Diena, 27.06.2007.). Ja tas netiek darīts, tad jāpieņem, ka bez likumiem un poņām tiesiskuma bildi Latvijā veido arī aizspriedumi. Jo to vairāk, jo vairāk mēs respektējam tikai tās morāles normas, kas nodrošina mūsu personiskās intereses, jo vairāk gaist tiesību un morāles radniecība (sk. P. Vinogradovs). Katrā to klātbūtnes mirklī. Vai tas ķēķis, vai avīze, vai tiesa.