Ja par padomju laika daudzdzīvokļu namu stāvokli tiktu spriests profesionāli, ja šo namu drīzo masveida galu vērtētu speciālisti, inženieri, būvnieki… tad tur nebūtu ko maisīties pa vidu.
Bet, ja administratīvi un politiski rebinieki risinājuma iespējas sāk ar draudiem – ak, darīsim tā, lai par šo namu stāvokli un tā uzlabošanu piespiedu (!) kārtā top atbildīgi šo namu iedzīvotā
ji – tad jāatgādina, ka arī dzīvokļu privatizāciju Latvijā no varas puses lielā mērā noteica prihvatizācijas politikas gars.
Protams, nesenie padomju ļaudis jutās laimīgi, kad tiem tika dota iespēja salīdzinoši vienkāršā veidā īstenot vienu no lielākajiem padomju laika sapņiem – tikt pie sava mājokļa. Tāpēc gandrīz neviens neskatījās šai bezmaz no gaisa nokritušai laimei zobos. Turklāt jāatgādina, ka liela daļa ļaužu savulaik politikas dēļ zaudēja uzkrājumus, ko tā bija ietaupījusi, radot un uzturot nākamās prihvatizācijas pamatobjektus. Privatizācijas teritorija tika sadalīta ļoti taisnīgi – pamatmasa dabūja tās objektu nerentablo galu, lai netraucētu pietuvinātajiem plēsties daudzmaz rentablajā. Ar to es gribu sacīt, ka dzīvokļu privatizācija savulaik aizbāza ļaužu pamatmasai muti. Tā noskatījās prihvatizācijas uzvaras gājienu ar savu dzīvokli zobos.
Tomēr – cilvēki savulaik privatizēja dzīvokļus, nevis valsts vai pašvaldību gadiem nepildītās, tām normatīvos noteiktās saistības attieksmē pret dzīvojamo fondu. Tas, cik efektīvi izrīkojās vara ar nacionālo bagātību, tas, ka savu saistību pildīšanu cilvēku galā (tostarp mājokļu politikā) valsts un municipālā vara uzskatīja par neobligātu, neatbrīvo varu no tās nepadarītiem darbiem. Padomju laika namu nākotne un saistībā ar to darāmais mājokļu politikā bija tikpat skaidri 1992. kā 2012. gadā.
Taču, pirmkārt, varas attieksme pret tiem, kuri godprātīgi privatizēja dzīvokļus šajos namos, nebija godprātīga. Piemēram, lai arī likums paredzēja, ka privatizēts tiek dzīvoklis kopā ar domājamo kopīpašuma daļu, manis redzētajos līgumos kā privatizācijas objekts minēts tikai dzīvoklis. Varbūt tā darīts tādēļ, lai novērstu uzmanību no tā, ka iepriekšējā īpašnieka komunālie dienesti nav neko darījuši, lai uzturētu pienācīgā kārtībā kāpnes, pagrabus, bēniņus, jumtus, inženiertīklus, apkuri... Pasaulslavenais Le Korbizjē teica: mājoklis (māja) – tā ir mašīna dzīvei. Valsts un pašvaldības šajā ziņā rīkojās kā blēži, kas slēpj sava pārdošanai izliktā auto faktisko stāvokli. Pārdevējs nesniedza nekādas garantijas, cik ilgi tā būda rūks. Valsts un pašvaldība neuzskatīja par vajadzīgu noteikt reālo māju nolietojuma pakāpi un informēt par to cilvēkus. Ja ar bija domstarpības, tad tām nesekoja vienošanās par to, kas, kādā laikā novedīs namu un tā komunikācijas normatīvā kondīcijā un kas par to maksās. Ņemot vērā to, ka īpašuma formas maiņai mājokļu jomā nesekoja: atbilstoši infrastruktūras pārkārtojumi; situācijai atbilstoša tarifu un cenu politika; politika, kas ļauj jaunajiem īpašniekiem nodrošināt perspektīvu šo namu saglabāšanu un ekspluatāciju; visiem slāņiem pieejams mājokļu tirgus, es uzskatu, ka pēc dzīvokļu privatizācijas to īpašnieku vairākums nenonāca labākā stāvoklī par to, kādā bija pirms privatizācijas. Ja runa ir par brīvprātīgu privatizāciju, tā nedrīkstētu būt. Starp citu, 5. Saeimas laikā tika konstatēts, ka tikai 15% īrnieku pēc privatizācijas spēs uzturēt savu īpašumu labākā stāvoklī nekā pirms tās. Acīmredzot tas nav ticis ņemts galvā, un arī adekvātas politikas trūkuma dēļ šajā jomā komunālo parādnieku skaits ir tik liels.
Otrkārt, valsts un pašvaldības nepadarītie darbi. 1994. gadā Vides un reģionālās attīstības ministrija noteica vidējo ekspluatācijas termiņu lielpaneļu mājām – 60 gadu (sērijai 1119 – 70 gadu). 2006. gada pētījumā, kura mērķis bija «apzināt PSRS laikā celto sērijveida dzīvojamo māju stāvokli», teikts: ja mājas labi apsaimnieko, laikus novērš bojājumus, tad būvkonstrukciju kalpošanas laiks palielinās vēl par 60–70 gadiem. Laba ekspluatācija nozīmē, piemēram, ka 25 gadu laikā pēc mājas nodošanas ekspluatācijā ir jāpārliecinās par paneļu saduru, metāla savienojumu stāvokli (pēc tam tas jādara ik 10–15 gadus). Inženiertīkli un komunikācijas kalpo daudz īsāku laiku nekā būvkonstrukcijas. Laba ekspluatācija acīmredzot nozīmē ievērot šo komunikāciju normatīvo kalpošanas laiku (aukstais ūdens, kanalizācija – 15–30 gadi, gāzes vadu tīkli – ap 20 gadiem utt.). Inženiertrases jāmaina ik pēc 20–30 gadiem. Laba ekspluatācija tātad nozīmē to, ka visām padomju laikā celtajām mājām, pat tām, kuras būvētas septiņdesmito gadu beigās (Mežciems, Pļavnieki, Zolitūde…), bija jāpiedzīvo vismaz viena būvkonstrukciju pārbaude un vismaz viena inženiertrasu, komunikāciju nomaiņa atbilstoši tām paredzētajam normatīvajam kalpošanas laikam. Bet bituma segums uz lielpaneļu māju plakanajiem jumtiem īpašniekam – valstij vai pašvaldībām – pirms privatizācijas bija jānomaina trīs vai četras reizes. Būšu laimīgs uzzināt, ka ja ne visos, tad vairumā namu tā arī noticis. Bet, ja tā nav noticis, tad kādas tiesības šiem nevīžām prasīt, lai tagadējie īpašnieki labo iepriekšējo neizdarības piespiedu kārtā? Labākajā gadījumā tai jābūt solidārai darbībai, kurā galvenā loma jāuzņemas kungu galam. Jo te nāk klāt arī kungu politikas iespaids (piemēram, vismaz desmit gadi bezdarbības dzīvokļu celtniecībā, piemēram, nespēja pārvarēt iedzīvotāju neuzticību, kādēļ kompleksi renovēto māju skaits ir niecīgs utt.). Vakarējie un šodienas kungi teiks: mums tam nebija (nav) naudas. Atbilde: vajag saimniekot tā, lai būtu. Vai vākties un dot vietu tiem, kas saimniekot prot.