Aizpērnajā – Eiropas gadā cīņai pret nabadzību uzvarēja nabadzība. Tāpat kā pērn. Latvijā citādi nemaz nevarēja būt. Jo:
– cīņa ar nabadzību valstī pamatā tiek saprasta kā labdarības akcija, kā Labklājības ministrijas uzdevums ar sava budžeta bietēm padarīt nabadzības vaigus no pelēkiem sārtus. Nabadzībai tiek doti pretsāpju līdzekļi, bet faktiski tā ārstēta netiek. Citādi būtu, ja valsts politikas mērķis tiešām būtu sabiedrības labklājība. Sociālā un ekonomiskā nabadzība Latvijā izriet no politiskās nabadzības (rīcībspēja un tās mērogs, valsts mērķu aizstāšana ar lokālu grupu interesēm, korupcija...);
– nabadzība Latvijā jau ir acīmredzami padarīta no pārejoša, pagaidu stāvokļa par pastāvīgu dzīvesveidu. Turklāt pat izglītība sociālā, nevis vien atsevišķu gadījumu līmenī nebūt nenozīmē, ka tiksi no nabadzības laukā. Un tad gudras pētnieces secina, ka latviešu darba tikums ir tikai mīts. Zinu pietiekami daudz nabagu un turīgu ļaužu, redzu, kā tie plēšas, lai sacītu, ka gluži mīts tas vēl nav. Taču galīgi noraidīt šo atziņu ar nav pamata. Jo tad, ja nabadzība top ilgspējīga, ja tā top par dzīvesveidu, tā ir laba augsne slinkumam, parazītismam, apātijai, netikumam, alkoholismam... Jo ilgāk netiec laukā, jo arvien mazāk ļaužu spēj nabadzībā turēties godam. Nabadzība vairojas arī pašierosmes ceļā. Turklāt, ja politiķi un darba devēji aumaļām šķin savai tekošai vajadzībai tieši šīs nabadzības puķes, nav ko cerēt, ka šis dārziņš iznīks;
– politiķi un, iespējams, pat vairākums darba devēju paši nav censonības un darba tikuma paraugs. Jo tie ne tik vien savā darbībā aizstājuši protestantisma ētiku ar spekulantu ētiku, ne tik vien atbilstoši mainījuši ekonomikas struktūru, bet teju pārdesmit gadus ar savu piemēru rādījuši un borējuši darba cilvēkiem, ka darba augļu vērtība te nav nekas iepretī virtuāliem augļiem;
– ienākumu pārdales mehānismi politikas līmenī ne starp sociālām grupām, ne, kā redzams, starp dažādi attīstītiem reģioniem nedarbojas pret nabadzību. Drīzāk nabadzība uzvar ekonomiku, jo nabagu pieprasījums nespēj apmierināt veselīgas ekonomikas piedāvājumu. Jo vairāk nabagu, jo mazāks iekšējais tirgus;
– no otras puses – ilgstoši uzturēta nabadzība pašsaprotami tiecas padarīt sociālās palīdzības sistēmu par pastāvīgo ienākumu sistēmu. Bet – tā vietā, lai audzētu un audzinātu darbaspēku, lai garantētu iespējas (sevišķi jauniešiem) pašiem tikt uz augšu, tikt pie labklājības, valsts vara audzē sociālos tēriņus, izstumj aktīvā vecuma ļaudis no valsts, konkrētos apstākļos audzē pensijas vecumu kā jauniešu izredžu gremdētāju darba tirgū, gremdē motivāciju strādāt (skolas, policija...), bremzē iniciatīvu ar nejēdzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem un lieto virkni vēl citu paņēmienu, kas traucē cilvēkiem pašiem tikt pie legālas iztikšanas. Acīmredzot vara to dara apzināti, jo par visiem šiem šķēršļiem ir no gada gadā diskutēts, tie ir novācami vien ar politisko gribu, bet novākti netiek;
– sociālie lifti ir ļoti lēni. Turklāt, kā te secinājis ne viens vien pētnieks, to kustību nepaātrina vis prasmes, spējas, talanti, bet gan protekcionisms, grupu intereses, radniecība un pazīšanās. Ja sociālie lifti kustētos normāli, jauniešu īpatsvars jaunajā emigrācijā būtu daudz zemāks. Tagad daudziem dilemma ir – nabadzība vai emigrācija;
– var teikt, ka apņemšanās gādāt Latvijai vietējo darbaspēku te nozīmē sodu ar nabadzību. Ja stabilai un strādīgai, bet ne «biezai» ģimenei ir trīs un vairāk bērnu, tad tai joprojām lielā daudzumā gadījumu te jārēķinās ar trūcīgu un atkarīgu iztikšanu. Tāpat nav normāli, ja nabadzība sociālā līmenī top sinonīms slimībai, iznākšanai no cietuma vai vienkārši gribēšanai iztikt laukos;
– stabilitātes un skaidras perspektīvas, drošības par rītdienu trūkums rada situāciju, ka ne tikai ēnu ekonomikas dūžu, bet arī nabago ļaužu zonā patiesie ienākumi ir pārsvarā pār fiksētajiem. Bet, pirms te ko pārmest nabaga ļaudīm, varai derētu pašai paskatīties uz savu dalību ēnu ekonomikas un slēpto ienākumu veicināšanā, kā arī pienācīgi novērtēt savus panākumus pūļa attieksmes pret valsti kultivēšanā sabiedrībā.
Galu galā – mūsdienu valdīšanai jābūt ļoti pateicīgai padomju varai par to, ka vietējais kontingents piecdesmit gados padarīts tik klausīgs un rāms. Oficiālā Latvija situācijas raksturošanai, šķiet, neizmanto decilo koeficientu (10% bagātāko ienākumi pret 10% nabagāko ienākumiem). Man, izmantojot mājsaimniecību ienākumu statistiku, pašam rēķinot (iespējams, kļūdaini) sanāca, ka sociālajai spriedzei Latvijā jau vajadzētu būt krietni virs normas robežām (norma esot, ja minētais koeficents ir 10:1 un zemāks). Taču pagaidām vara tiecas nevis novērst visai prāvo sociālekonomisko polarizāciju, bet retušēt to ar etnisko polarizāciju. Pie mums sociālās spriedzes tvaiks, iespējams, tiks nolaists starpetniskās izpriecās. Nabadzībai un valdīšanai tas nekaitēs.