Sagatavoti kosmētiski grozījumi likumos, kas skar namīpašnieku un īrnieku attiecības. Kosmētiski tāpēc, ka grozījumu autoriem vairāk rūpējusi formāla bardzība, nevis reāla īrnieku pasargāšana no nelietīgu namīpašnieku (un otrādi) patvaļas pēc būtības.
Grozījumi spītīgi turpina saglabāt to pašu filozofiju attieksmē pret īrniekiem, kas, manuprāt, tika iekodēta 1991. gadā pieņemtajos likumos Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā. Turklāt – namīpašnieku un īrnieku tiesību (pienākumu) strikta reglamentācija tolaik, lai arī iecerēta, izpalika apzināti. Jo likumu autori acīmredzami deva priekšroku privatizētāju interesēm. Īrnieku tiesiskais statuss tos daudz neinteresēja. Īrnieks, kā bija padomju laikos, tā saistībā ar savu īrēto mājokli palika dzimtcilvēks. Lai to fiksētu, nevajag neko daudz – tikai paskatīties, kā tiek piemērotas sankcijas par neizdarību noslēgto līgumu ietvaros. Vai tā namu pārvalde (bez izņēmumiem) vai namīpašnieks (ar izņēmumiem), sankcijas tiek piemērotas vienā virzienā. Lai arī tas būtu normāli, droši vien visiem liksies smieklīgi prasīt, piemēram, Rīgas ūdenim atlīdzināt klientiem sagādātās neērtības sakarā ar ūdens piegādes traucējumiem. Īpašniekam resursu trūkums ir attaisnojums īrnieka priekšā vienmēr, īrniekam resursu trūkums īpašnieka priekšā nav attaisnojums gandrīz nekad. Tostarp tieši namīpašnieki ir tie, kam visvairāk patīk uzsvērt, ka nu ir kapitālisms, brīvais tirgus un viss maksā to, ko maksā. Labi, tikai tas pieder visiem un nav namīpašnieku monopols. Īrnieki no namīpašnieka ir tiesīgi prasīt par pilnu kapitālisma klapi tikpat strikti kā īpašnieks no īrniekiem. Īrniekiem nav jāsaprot īpašnieka problēmas, bet līguma ietvaros jāsaņem noteikta līmeņa mājokļa serviss. Ja īrniekam tiek darīti saistoši īpašnieka caurie jumti, brūkošās kāpnes, caurumainie stāvvadi un nolietotā instalācija, tas nozīmē, ka īpašnieks nespēj savu mantu apsaimniekot un tam māja jālaiž brīvajā tirgū. Nevis jāmētā pa gaisu īrnieku mutes bļodas. Kapitālisms.
Ir prece, ir pārdevējs un ir pircējs. Kvalitatīvāka prece, augstāks servisa līmenis – augstāka cena. Sapuvušas palodzes, neregulējami radiatori – cena zemāka. Taču politiķi kopā ar namīpašniekiem radījuši situāciju, kad servisa princips strādā pārāk lokāli, lai ar to pamatotu normāla tirgus esamību. Mājokļu īres tirgus jomā pamatā arvien nav brīvā tirgus, bet gan mākslīgi radīta deficīta tirgus principi. Turklāt, acīmredzot pateicoties ntās kārtas pārpircēju ienākšanai šajā tirgū, bezsaimnieka morāle padarīta par namīpašnieku kopuma raksturīpašību. Pārāk daudz tiešās (ne mediju un ne tiesu statistikas) informācijas, lai es teiktu – nepelnīti.
Bet mākslīgi radīta saku tāpēc, ka pat elementāri dzīvokļu īres fonda, tāpat īrnieku apjoma un transformācijas novērojumi liecina – valsts un pašvaldību politiķi bez lielām grūtībām varēja radīt valstī situāciju, kad tiešām pastāv brīvais tirgus, kad var uzskatīt, ka mājoklis nav deficīts, kura maiņa, krītoties rocībai, sagādā problēmas. Namīpašnieku organizācijām patīk gausties, ka vara uzliek īpašniekiem apaušus īres cenu griestu u.tml. veidā. Protams, no varas puses tā ir situācijas lāpīšana. Taču, lai būtu citādi, namīpašniekiem vajadzēja izmantot savu ietekmi uz valsts politiku un panākt savu caur valsts politiku, nevis savtīgu lobismu. Panākt, lai brīvā tirgus principi ir iespējami visai valstij, nevis ar tiem tiek apgādāti vieni vairāk, citi mazāk. Bet – tā kā katram savs krekls bijis tuvāks, valsts, lai mākslīgi (!) radītā disharmonija nenovestu pie sociāla sabrukuma, lieto tādas amortizējošas stutes kā griesti u.tml. Un pareizi dara. Kroplim, lai tas tiktu uz priekšu, vajag kruķus.
Bēdīgi, ka īres namu īpašnieki pietiekami lielā skaitā ir to īrnieku vērti, kuri ļaunprātīgi nemaksā to, ko līguši maksāt. Tas izriet arī no šiem maigajiem grozījumiem. Ja namīpašnieki būtu ko vairāk vērti, tad savas ēstgribas problēmas tie, kā teicu, risinātu caur valsts politiku, nevis īrnieku izsišanu. Un nebūtu vajadzības neko grozīt. Taču tā vietā, lai dotos uz īrniekiem silti ieteikto tiesu, tie dod priekšroku ļaunprātīgiem risinājumiem. Pamats, tā teikt, atkal ir nesamērīgi lielais tieši (ne no medijiem u.tml.) iegūtās informācijas apjoms. Namīpašnieku organizācijām pret šīm ļaunprātībām, manuprāt, bijusi ne strikta, bet vairāk kosmētiski klīrīga attieksme. Un tāda tā ir arī grozījumos. Protams, labi, ka paredzēts samazināt attiecīgu prasību izskatīšanas laiku tiesās. Taču aplausi par to nevienam nepienākas. Jābrīnās, ka tiesu sistēma, labi redzēdama šo strīdu aktualizāciju, tik ilgi stiepusi gumiju un nav spējusi pieņemt situācijai adekvātus lēmumus operatīvi. Urā, par mēbeļu izmešanu pa logu, cauruļu nosprostošanu, spīdzināšanu ar troksni, smirdoņu u.tml. tagadējo 1000 latu vietā vajadzēs maksāt pāris tūkstošus. Lai arī lielākā daļa no šīm tradicionālajām izdarībām to būtībā kvalificējamas nevis kā administratīvs pārkāpums, bet kā kriminālnoziegums, par kuru pierādītā situācijā namīpašniekam jāsaņem reāla sodāmība. Jo – kā tiktu kvalificēta īrnieka rīcība, ja viņš patvarīgi ielauztos īpašnieka ofisā un izmestu pa logu kādu galdu, krēslu vai datoru? Labākajā gadījumā – kā huligānisms. Bet īrnieks šajās attiecībās ir dzimtcilvēks un tāds arvien paliek.