Valdis Krauklis

Par cik neticu nejaušībām, jo īpaši, ja tās saistītas ar lielo biznesu un politiku, tāda veida notikumus kā Polijas augstāko amatpersonu bojāeju neuzskatu par negadījumu un nejaušu apstākļu sakritību, neatkarīgi no tā, kas par to publiski un oficiāli tiek teikts. Pēdējās atklātībā nonākušās ziņas to tikai apstiprina.
 
Krīze turpinās, pārmaiņas notiek un arvien daudzāki ir spiesti piemēroties jauniem apstākļiem. Daži meklē optimālus risinājumus, bet citi izmisumā glābjas kā var, daži gaida izdevību īsto brīdi, bet citi vēl nesaprot, ka pa vecam dzīvot vairs nevarēs. Skepse, apātiskums, nedrošība un bailīgums mijas ar fatālu mieru un entuziasmu. Viss notiek, skudru pūznis drudžaini rosās laika apstākļu maiņas gaidās.
 
Bankroti, atlaišanas, neziņa par nākotni, stress, kriminogēnās situācijas pasliktināšanās – tā ir krīzes izraisītā realitāte un izskatās, ka tas ir tikai sākums. Pietiekami daudzi jau jūt, ka ziepes ir lielas, bet ko darīt šķiet reti kurš zina. Viedokļu ir daudz, bet pārliecība par to pareizumu maza.
 
13.janvāra vakara šova iespaidā sagribējās padalīties ar iespaidiem par notikušo. Grandiozo, sen pie mums nebijušo realitātes izrādi vēroju TV ekrānā. Dažu dalībnieku degsme un diktoru un komentētāju patiesās skumjas, bažas, sašutums un naivums tam piedeva papildus īstuma garšu.