Par cik neticu nejaušībām, jo īpaši, ja tās saistītas ar lielo biznesu un politiku, tāda veida notikumus kā Polijas augstāko amatpersonu bojāeju neuzskatu par negadījumu un nejaušu apstākļu sakritību, neatkarīgi no tā, kas par to publiski un oficiāli tiek teikts. Pēdējās atklātībā nonākušās ziņas to tikai apstiprina.
Maz zinošam vērotājam no malas nav iespējams spriest par šāda veida notikumiem absolūtas patiesības un pilnīgas pārliecības kategorijās, jo tie satur pārāk daudz nezināmo, iespējamību, interešu, falsifikāciju, melu un citu zemūdens akmeņu, kas spēj maldināt pat it kā „gudrus” un „zinošus” cilvēkus, kur nu vēl nezinātājus, tāpēc vienīgais veids kā kaut cik apjaust iespējamo patiesību ir izmantot versiju un pieņēmumu metodi, cenšoties uz notikumiem skatīties iespējami plašāk. To arī centīšos darīt.
Kurš?
Pēc atklātībā nonākušā videomateriāla, kurā ir dzirdami šāvieni un redzami iespējamie izdzīvojušie, pēc šī video autora – ukraiņu žurnālista Andreja Medereja drīzas nogalināšanas divos piegājienos un pēc bez maz vai kapa klusuma no oficiālo iestāžu puses par šiem notikumiem, man prātā nāk trīs iespējamās versijas par slepkavības izpildītājiem.
Pirmā, manuprāt, vismazāk ticamā versija, ir, ka šo specoperāciju veica kāds ārvalstu, piemēram, anglosakšu, specdienests vai speciāli šādiem nolūkiem par ļoti lielu naudu noalgots privāts drošībnieku kantorītis. Doma vienkārša – izrēķināties ar Polijas augstāko vadību un visu vainu uzvelt Krievijai. Šī versija sākumā man šķita ticama, bet pēdējie fakti to padara maz ticamu - pārāk daudz aizdomīgu apstākļu norāda uz Krievijas varas struktūru līdzdalību notikušajā (drošībnieki atbrauca pirmie pirms ugunsdzēsējiem, ātrie vispār neatbrauca, Krievijas FSB izturēšanās neļaujot filmēt notikuma vietu, karavīru lampiņu mainīšana, ilgā upuru ķermeņu un melno kastu turēšana pie sevis, bez maz vai tūlītējs paziņojums, ka neviens nav izdzīvojis, kaut gan šādās avārijās (nosēžoties) bieži mēdz kāds izdzīvot un ir pietiekami daudz upuru ķermeņu, kuri nav līdz nepazīšanai sakropļoti, visbeidzot video no notikuma vietas uzreiz pēc avārijas, kurā ir redzami gan izdzīvojušie, dzirdama poļu valoda un šāvieni). Un to visu pastiprina oficiālo Krievijas varasiestāžu klusēšana. Summējot visu iepriekšminēto man ir grūti iedomāties, ka to spētu paveikt kāds trešais spēks no malas, vairāk izskatās pēc Krievijas specdienestu operācijas, vairākām rupjām kļūdām izpildes gaitā un pagaidām valdošā apjukuma un neziņas kā labāk rīkoties, lai kļūdas kaut cik labotu.
Otrā versija – šo operāciju patstāvīgi pēc savas vadības lēmuma veica Krievijas specdienesti. Lai gan fakti liecina, ka operācija nevarēja tikt veikta bez Krievijas specdienestu līdzdalības, ir vairākas lietas, kas man liek šaubīties vai to veica Krievija viena pati un vai maz tas bija Krievijas vadības lēmums. Lielākās šaubas man ir dēļ tā, ka šāda veida uzbrukums Polijai no Krievijas puses ir ļoti bīstams un ilgtermiņā viņai pašai neizdevīgs solis. Jā, teorētiski bija iespējams to paveikt tīrāk, bet šaubu ēna paliktu vienmēr, īpaši ņemot vērā to, ka dažādu valstu specdienesti pietiekami cieši uzrauga viens otru un šāda mēroga operācija nevarēja tikt sagatavota tā, lai par to neuzzinātu citi specdienesti, attiecīgi var droši pieņemt, ka tie, nepieciešamības gadījumā šo šaubu ēnu uzturēs un izmantos savu mērķu sasniegšanai. Bet tas savukārt nozīmē, ka Krievija vēl vairāk pasliktina jau tā sliktās attiecības ar saviem tuvākajiem kaimiņiem un neizpratnes, naida un baiļu ielenkuma loks ap tās robežām kļūst daudz spēcīgāks. Šādos apstākļos realizēt kaut vai daļējas vispasaules kundzības un dominantes ambīcijas, kuras Krievijai neapšaubāmi ir, kļūst daudzkārt grūtāk.
Bet iespējams šaubas ir nepamatotas un Krievijas vadība ir nesaprātīgāka un netālredzīgāka kā man šķiet. Savā ziņā vienkārša, tieša un nekaunīga rīcība ir krievu stilā. Ja mūždien lecīgie poļi uzdrošinās apdraudēt Gazprom Eiropas tirgu monopolu un dod zaļo gaismu ASV raķešu izvietošanai savā teritorijā, tieši apdraudot Krievijas militāro drošību, tad kādēļ, šīs problēmas ātri un vienkārši neatrisināt, novācot neērto Polijas vadību. Ar nākamajiem tad vieglāk varēs sarunāt un citi ar baidīsies. Ja jau anglosakši nesodīti var izmantot atombumbas, imitēt lielus teroraktus, brīvi iebrukt svešās valstīs, mākslīgi izraisīt pilsoņu karus, slepkavot civiliedzīvotājus, nodarboties ar narkobiznesu un veikt vēl visādas citādas neģēlības, tad kādēļ lai krievi nevarētu izrēķināties ar saujiņu sev nevēlamiem kaimiņvalsts politiķiem.
Trešā versija – Polijas prezidentu nogalināja ar Krievu specdienestu rokām, bet pēc kādu citu spēku lēmuma. Tas varēja tikt izdarīts vai nu tieši, sarunājot ar Krievijas vadību, un, burtiski nolīgstot Krievijas specdienestus kā killerus, vai arī netieši, izprovocējot uz šādu rīcību. Ja izprovocēšanas versija ir pareiza, tad vēsture atkārtojas un Krievijas vadība ir iekritusi līdzīgās lamatās kā savulaik Staļins, pilnībā paļaujoties uz Molotova-Ribentropa paktu un karu Rietumeiropā. Staļina kļūdas sekas bija 22.jūnijs, neuzvarēšana karā, milzīgi zaudējumi un izvairīšanās no sakāves tikai par mata tiesu. Polijas prezidenta nogalināšanas sekas var būt straujš antikrievisku noskaņojumu pieaugums ārvalstīs un neapmierinātības pieaugums valsts iekšienē, līdz pat režīma krišanai un Krievijas izjukšanai. Par sliktu šai versijai liecina lielo ārvalstu preses izdevumu, tai skaitā poļu, klusēšana par faktiem un versijām, kas liecina par Polijas prezidenta nogalināšanu, kā arī pasīvais Polijas izmeklētāju darbs un nostāja. Tas savukārt runā par labu versijai, ka uzbrukums Polijai ir vairāku valstu specdienestu saskaņotas darbības rezultāts, bet krieviem tika uzticēts veikt melno darbu un atvēlēta grēkāžu loma, ja operācija nenoritēs tik veiksmīgi kā plānots.
Kāpēc?
Polijas prezidents bija interesanta un ļoti daudziem neērta personība. Mēdza būt tiešs, teikt ko domā, acīmredzot rīkotie pēc sirdsapziņas un laikam pats galvenais – spēja patstāvīgi domāt. Starptautiskās sabiedrības redzamo līderu barā šīs īpašības nav diez ko populāras, vidējais valsts vadītājs ir reprezentablām funkcijām paredzēts augstākās raudzes karjerists, kura uzdevums ir labi izskatīties, smuki runāt un klausīt saviem labvēļiem, padomniekiem un konsultantiem. Patstāvīga domāšana, kur nu vēl rīcība nekādi neietilpst šo politiķu pienākumos. Lehs Kačinskis šai ziņā bija izņēmums un ar to viņš bija neērts gan Briseles birokrātiem, gan krieviem, gan vāciešiem, gan angloamerikāņiem, gan starptautiskajām korporācijām, gan arī tiem poļu varas elites pārstāvjiem, kuri labprāt noupurētu kādu valsts interesi personisko interešu vārdā. Kačinska politikas rezultāts ir joprojām ekonomiski spēcīga Polija, pat pasaules ekonomiskā krīze nespēja apturēt Polijas ekonomikas izaugsmi.
Lai gan publiski tiek stāstīts, ka pasaules finanšu krīze ir pārvarēta un parādās pirmās atveseļošanās pazīmes, patiesība ir cita – pasaules finanšu sistēma joprojām ir sabrukuma priekšvakarā un tās krahs ir uz laiku atlikts, palielinot kopējo valstu kredītu apjomu, un, samazinot tādu valstu kā Latvijas ekonomisko aktivitāti. Tas ir ļāvis gan uz laiku apturēt pasaules ekonomikas straujo kritienu, gan arī radīt atlabšanas pazīmes nozīmīgākajām pasaules ekonomikām.
Starptautiskās sabiedrības problēma, uzdevums un izaicinājums ir pašreizējais, sevi izsmēlušais pasaules ekonomikas modelis, kurš pārskatāmā nākotnē ir lemts bojāejai. Pasaules ekonomika ir vai nu kardināli jāpārveido, vai nu jāļauj tai sabrukt un jābūvē no jauna, vai arī jārestartē, lai pēc tam atkal varētu kādu laiku dzīvot mierīgi. Problēmas būtība ir vienkārša – kaut kādā veidā ir jānoraksta visi parādi, neizsaucot masu neapmierinātību, nekārtības un darba demotivāciju, kā arī jālikvidē vai ievērojami jāierobežo ekonomiskās sistēmas ekspansīvā daba. Kā vieni no efektīvākajiem parādu norakstīšanas un ekonomiskās sistēmas restartēšanas veidiem ir lieli un postoši kari (pasaules karš, piemēram), liela mēroga nāvējošas epidēmijas un milzīgas dabas katastrofas. Starptautiskās sabiedrības rīcībā ir pietiekami resursi, lai izraisītu katru no šīm parādībām, bet ar katru no tām saistās zināmi riski cilvēces un pašas starptautiskās sabiedrības eksistencei, un katra no tām prasa zināmus sagatavošanās darbus. Tādēļ, līdz viss tiks izdomāts, izplānots un sagatavots, nepieciešams paildzināt mirstošās pasaules ekonomikas mūžu. Un Polija šai ziņā ir ļoti piemērota.
Polija ir stipra, ar parādiem pagaidām vēl pārāk daudz neapkrauta ekonomika. Ja Polijā realizētu daļu no tā, kas tika paveikts Latvijā, tad pasaules ekonomika un ekonomiski spēcīgākās valstis iegūtu jaunu papildus ekonomisko grūdienu. Lehs Kačinskis un viņa līdzgaitnieki, protams, nekādā gadījumā ko tādu nepieļautu. Tas visdrīzāk arī ir viens no galvenajiem Polijas prezidenta un Polijas Centrālās bankas vadītāja slepkavību iemesliem. Pirmais, ko drīzumā varam sagaidīt, ka nozīmīgākajos amatos Polijā tiks salikti vai nu „savējie” (tas ir ārvalstu specdienestiem vairāk vai mazāk tieši pakļauti cilvēki) vai arī trūkumiem bagātas un patstāvīgi spriest nespējīgas personas, kuras prot tikai klausīt citu padomiem un kuras nepieciešamības gadījumā ir viegli nomainīt (šiem cilvēkiem un augsnei to nākšanai pie varas vajadzēja tikt sagatavotai jau iepriekš). Tālāk, ja šis incidents netiks izmantots plānam B kā iegansts liela saspīlējuma vai pat kariņa uzspēlēšanai ar Krieviju, tad pēc kāda laika mēs dzirdēsim par „nopietnām Polijas ekonomikas problēmām” pie kurām, protams, būs vainīga nepareizā Kačinska ekonomiskā politika un kādēļ Polijai būs jāņem milzīgs starptautisks aizdevums.
Vēl viens interesants fakts. Neilgi pēc Polijas prezidenta aviokatastrofas pēkšņi atdzīvojās Islandes vulkāns, apstādinot aviosatiksmi visā Eiropā un pilnībā novēršot pasaules sabiedrības uzmanību no Polijas prezidenta slepkavības. Ļoti veiksmīga sagadīšanās.
Lielvaras visu laiku ir veikušas un veic dabas parādību izpēti, lai spētu tās prognozēt un vadīt. Cilvēks spēj izdzenāt mākoņus, radīt miglu, pagriezt upju ūdeņus, apstādināt okeānu un daudz ko vēl. Par visām cilvēces tehnoloģiskajām iespējām zina tikai šaurs cilvēku loks, bet no tā, kas ir zināms, var spriest, ka eksistē tehnoloģijas gan zemestrīču izsaukšanai, gan viesuļvētru radīšanai, gan visdrīzāk arī vulkānu aktivizēšanai. Piemēram, Krievijai Kaukāzā ir slepena zinātniski-pētnieciska karabāze dziļi kalnu iekšienē, kurā tiek pētīti un veikti eksperimenti zemestrīču prognozēšanas un vadības jomā. Lielā mērā dēļ šīs karabāzes Krievijai ir būtiski saglabāt tiešu savu ietekmi daļā Kaukāza reģiona. Pēc vienas no versijām Spitakas zemestrīci 1988.gadā izraisīja šai karabāzē veikts eksperiments. Tāpat nesen atklātībā parādījās ziņas, ka Haiti zemestrīci izraisīja ASV no karabāzes Aļaskā. Tāpēc iespējams joks par to, ka kāds ir ieslēdzis vulkānu nav nemaz nekāds joks, Islandē ilgu laiku bija gan ASV karabāze, kuras aizsegā var veikt attiecīgas darbības, gan arī klusi un mierīgi dzīves apstākļi, kādus savu svarīgo objektu apkārtnē parasti veido anglosakši.
Operācija ir izpildīta, Polijas augstākā vadība ir veiksmīgi likvidēta, bet viss nenotika tik gludi kā organizatoriem gribētos. Daži savai profesijai uzticīgi žurnālisti, vienkārši interesenti un interneta dotās iespējas deva savu – pilnībā noslēpt pēdas diversantiem nav izdevies un visdrīzāk vairs neizdosies. Tātad, lai gan starptautiskā sabiedrība un to specdienesti var daudz ko, bet viņi nav visspēcīgi, arī viņi kļūdās, arī viņu iespējas ir ierobežotas un pat viena cilvēka aktīva, drosmīga, gudra un pašaizliedzīga rīcība spēj mainīt vai pat izjaukt viņu plānus.