Krīze turpinās, pārmaiņas notiek un arvien daudzāki ir spiesti piemēroties jauniem apstākļiem. Daži meklē optimālus risinājumus, bet citi izmisumā glābjas kā var, daži gaida izdevību īsto brīdi, bet citi vēl nesaprot, ka pa vecam dzīvot vairs nevarēs. Skepse, apātiskums, nedrošība un bailīgums mijas ar fatālu mieru un entuziasmu. Viss notiek, skudru pūznis drudžaini rosās laika apstākļu maiņas gaidās.
Latvijā un pasaulē turpinās ražošanas apjomu kritums, finanšu rādītāju pasliktināšanās, bankrotu vilnis un mēģinājumi apturēt pasaules ekonomikas brīvo kritienu. Izskan viedokļi, ka tas jau esot noticis un iespējams kaut kad drīzumā sāks parādīties gaisma tuneļa galā. Gribētos cerēt, bet pagaidām neticās. Ja nekļūdos un redzu pareizi, tad ne taupība, ne efektivizācija, ne izšķērdības apkarošana un izdevumu samazināšana ko dos (pēc vienas samazināšanas sekos nākamā un tā atkal un atkal līdz pilnīgam sabrukumam), ne šauru, vienalga kādu interešu grupu egoistiskie protesti un pretdarbība spēs palīdzēt (no nemieriem kopējais naudas apjoms nepalielinās), izeja ir kur citur. Problēmas nav ar ekonomiku, problēmas ir ar cilvēku prātiem (vairuma, nevis tikai dažu), tur arī ir jārod pareizie risinājumi.
Sabiedrības ideālais modelis
Sabiedrības uzbūves pamatprincips ir vienkāršs un nemainīgs, tā ir darba dalīšana. Cilvēki, kopēju interešu vadīti un dēļ sapratnes, ka saskaņotā, kopējā darbībā ir iespējams panākt vairāk nekā pa vienam, apvienojas grupās. Kopēja labuma vārdā katram tiek noteikti pienākumi, piešķirtas tiesības pienākumu veikšanai un sadalīti kopējā darba augļi. Daudzās sabiedriskās iekārtas viena no otras atšķiras ar dažādām metodēm (tehnikām) kā darba dalīšanas princips tiek praktiski realizēts noteiktās teritorijās un cilvēku grupās (būtība ir viena, bet formas dažādas). Neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas (sabiedrības ideālā modeļa izpausmes formas) tās efektivitāte (mērķa sasniegšana, kas ir iespējami lielākā labuma došana dalībniekiem darbojoties kopā nekā katram atsevišķi) ir atkarīga no tā cik prasmīgi tiek sadalīti darbi, cik ātri un kvalitatīvi tie tiek izpildīti, cik kvalitatīva ir darbu koordinācija un cik taisnīgi tiek sadalīti kopējā darba augļi. Katram darba dalīšanā iesaistītajam ķēdes posmam ir jāzina un maksimāli kvalitatīvi jāizpilda savs darāmais (katra kļūda izpaužas citos ķēdes posmos), tai pat laikā pietiekami labi jāpārzina kopējais darba dalīšanas process un citu dalībnieku darāmais (lai aizvietotu, labotu citu kļūdas, saprastu savu vietu kopējā ķēdē un nepieļautu kļūdas, kas izpaužas citos posmos). Attiecīgi jebkuras darba dalīšanas izpausmes formas ienaidnieks ir tās dalībnieku muļķība un egoisms. Par cik cilvēki nav ideāli, vienmēr kāds kļūdās nezināšanas pēc un mēģina dažādos veidos sevi un savas niecīgās, personiskās intereses stādīt augstāk par citiem, ideāls sabiedrības modelis skaitās praktiski neīstenojams liela iesaistīto cilvēku skaita gadījumos. Tādēļ līdz šim katrai sabiedriskai iekārtai, tās sekmīgas darbības nodrošināšanai bija jāspēj tikt galā vai sekmīgi jāizmanto šīs un citas cilvēku nepilnības. Kapitālisms, tādā formā, kādu pasaule pazina to līdz šim, šo uzdevumu spēja īstenot vislabāk.
Kapitālisma būtība
Kapitālisma stūrakmeņi ir privātīpašums un nauda kā tā universāla mērvienība. Cilvēku tiesības uz mantu un citām vērtībām pirmkārt izriet no to pienākumu apjoma pret apkārtējiem.
Darbu koordinēšanas, jeb vērtību radīšanas procesa vadību kapitālismā veic cilvēks (kapitālists), kam pieder (ir tiesības kopā ar attiecīgiem pienākumiem) ražošanas līdzekļi (kapitāls), kurš saorganizē izejmateriālus (nopērk), darbaspēku (strādniekus, piemēram), liek darbaspēkam strādāt (sola maksāt algu) un saņem savā pārvaldībā (privātīpašumā) kopējā darba augļus, ko pārdod, lai samaksātu strādniekiem, iepirktu jaunu izejmateriālus, uzturētu ražošanas līdzekļus, pabarotu sevi un ieguldītu pārpalikumu attīstībā. Ja kapitālists saimnieko labi (pareizi organizē darbu), viņa uzņēmums kļūst arvien turīgāks, kas nozīmē, ka viņa rīcībā nonāk arvien vairāk īpašumu un viņa darba organizācijas lauks kļūst plašāks (dēļ pienācīgi izpildīta pienākuma, kopā ar papildus tiesībām tiek piešķirti jauni pienākumi). Savukārt, ja kapitālists saimnieko slikti (pēc būtības nepietiekami vai vispār nepilda savu lomu), viņš bankrotē un zaudē īpašumus, tas ir viņam tiek atņemts pienākums ar ko tas netika galā un tātad arī tiesības privātīpašuma formā. Ja cilvēki būtu ideāli, kapitālisms, līdzīgi citām sabiedriskām iekārtām, pilnībā atbilstu ideālam sabiedrības modelim, tomēr ļaužu vairums pagaidām vēl ne tuvu nav ideāli, kādēļ praksē nākas meklēt dažādus veidus kā paskaidrot šīs vienkāršās patiesības un apmānītu tos, kas to nevar vai negrib saprast.
Viens no cilvēku netikumiem ir slinkums. Tas ir cilvēciski darīt to ko gribās, nevis to kas ir nepieciešams, tāpēc sabiedriskai iekārtai cilvēks kaut kādā veidā ir jāpiespiež darīt to, kas jādara. Vergturi un feodāļi piespieda ar draudiem un varu, kapitālismā ļaudis tiek nodarbināti ar atalgojuma solījumiem. Jo labāk un vairāk strādāsi, jo vairāk kopējo labumu saņemsi, bet, ja nestrādāsi – nesaņemsi neko. Tātad, kapitālismā cilvēku egoisms ne tikai tiek vienkārši izmantots, bet tas ir galvenais cilvēku motivators bez kā kapitālistiskā darba dalīšanas sistēma pārstāj darboties (ja algu nemaksā, neviens nestrādā).
Strādāt jāpiespiež ne tikai proletariāts, bet arī kapitālists, arī viņi ir tikai cilvēki ar cilvēciskām vājībām. Kapitālists jāmotivē pareizi noteikt darāmo, organizēt darbu, sadarboties ar citiem kapitālistiem utt. Kapitālisti konkurē savā starpā, mēģinot pēc iespējas labāk veikt savu sociālo misiju, balvā saņemot peļņu, varu, salīdzinošās privilēģijas, bet kā pātagu izjūtot bailes zaudēt uzņēmumu.
Visas sabiedrības darba dalīšanas procesā radītās vērtības tiek uzskaitītas finanšu sistēmā, pārvēršot tās naudas ekvivalentā. Atbilstošas naudiskas vērtības piešķiršana un tās vienkāršas apmaiņas pret preci nodrošināšana, dod sistēmai dinamismu, elastību, vairo tās pašregulācijas līmeni un padara to salīdzinoši viegli vadāmu, regulējot naudas plūsmas un kopējo daudzumu.
Finanšu sistēmas darbību nodrošina īpaši nozīmīgi un ietekmīgi kapitālisti – baņķieri un to rīcībā nodotās iestādes – bankas. Būtiskākā no bankām ir reģiona (valsts) centrālā banka, kurai ir dotas tiesības radīt naudu un regulēt tās teritorijā darbojošos citu, pakārtoto banku (komercbanku) darbību. Centrālā banka, vadoties no kopējo reģiona vērtību kopapjomu raksturojošiem rādītājiem, nodrošina atbilstošu kopējo naudas daudzumu, tādējādi nosakot katras konkrētās vērtības (preču, pakalpojumu) cenu. Ja naudas kopējais daudzums, kopējam vērtību daudzumam nemainoties, pieaug, cenas (vērtību naudiskā izteiksme) palielinās, un otrādi.
Komercbankas ir centrālās bankas papildinājums, kuras nodrošina naudas sīkāku sadali (līdzīgi kā mazumtirdzniecības tīkli preču sadalē) un attiecīgu uzskaiti. Šīm bankām centrālā banka noteiktu noteikumu ietvaros ir deliģējusi arī īpašu naudas radīšanas funkciju – kreditēšanu. Kreditēšanas būtība ir jaunas, ar reālām vērtībām nenosegtas naudas daudzuma radīšana, pamatojoties uz kredīta ņēmēja solījumiem noteiktā laika posmā radīt attiecīgu vērtību daudzumu. Kredītņēmēja nolūku nopietnības apliecinājumam un saistību pildīšanas motivēšanai no kredītņēmēja tiek prasīta ķīla. Par cik katrs šāds naudas emisijas fakts palielina kopējo naudas daudzumu, kopējam vērtību daudzumam paliekot nemainīgam (jauna vērtība nav radīta, ir tikai kredītņēmēja solījums to nākotnē radīt), preču cena palielinās proporcionāli izsniegto kredītu daudzumam (inflācija). Par cik naudas reālā vērtība kredīta ņemšanas brīdī ir lielāka nekā tāds pats naudas daudzums nākotnē (jo kredīti tiek izsniegti visu laiku), kredīta mirklī aizņemtā summa nepārtraukti tiek palielināta atbilstoši šīs summas jaunajai reālai vērtībai (procentu maksājums). Ja kredītņēmējs nespēj pildīt saistības par aizņemto naudu, tātad viņš nav radījis apsolītās vērtības (naudas emisija bija nepamatota) un attiecīgais naudas daudzums no apgrozījuma ir jāizņem (banka piedzen parādu). Principiāli stingra kreditēšanas politika, gan izsniedzot kredītus, gan nodrošinot parādu piedziņu ir būtisks šodienas tipa kapitālisma modeļa funkcionēšanai un baņķieru nespēja jau ilgāku laiku tikt ar šo uzdevumu galā (mazāk izsniedzot „sliktos” kredītus, vairāk pašiem ļaunprātīgi un ļoti lielos apmēros izmantojot savu stāvokli un emitējot lielus nenosegtas naudas daudzumus) ir viens no šīs krīzes cēloņiem.
Krīzes cēloņi
Cikliskas finanšu krīzes ir neatņemama mūsdienu kapitālisma sastāvdaļa. To iemesls ir cilvēku nepilnību radītās kļūdas ar ko sabiedriskā iekārta nespēj tikt galā kā rezultātā sistēma tiek restartēta (sliktie kredīti norakstīti, īpašumi, ietekmes zonas, tirgi pārdalīti, vērtības pārvērtētas utt.), lai turpinātu dzīvi no baltākas lapas. Krīze ir sabiedrības imūnsistēmas izraisīts drudzis, kura sūtība ir atgriezties iespējami tuvāk dabiskai lietu kārtībai (ideālam sabiedriskās iekārtas modelim). Jo ielaistāka slimība, jo lielāks drudzis.
Krīzes rodas dēļ naudas daudzuma, kopējo vērtību daudzuma un preču cenas neatbilstības, kā rezultātā tiek traucēta preču apmaiņa (nauda ir, bet preci dabūt nevar vai otrādi, preces pa pilnam, bet naudas nav) un vērtību radīšana (nav iespējams preci pārdot kā rezultātā tiek sašaurināta vai pārtraukta ražošana), kas izraisa spēcīgu uzticības trūkuma vilni visai darba dalīšanas sistēmai (cilvēki sāk dzīvot šodienai un paļauties pirmkārt uz sevi, neticot citu solījumiem), kas ir pats būtiskākais sabiedriskās iekārtas darbības priekšnosacījums. Zaudējot ticību cilvēki neaizņemas, atbrīvojas no parādiem (iespēju robežās atdodot vai pasludina maksātnespēju), pārtrauc nevajadzīgos maksājumus (nodokļi, pensiju fondi utt.), atgriežas pie acumirklīgām un taustāmām vērtībām (reāls darbs, reāli darba augļi, reāla prece), kas vēl vairāk pastiprina krīzi. Ja neizdodas atjaunot cilvēku ticību sistēmai, tā neizbēgami ir lemta sabrukumam. Līdz šim visās iepriekšējās mūsdienu kapitālisma krīzēs, ticību sistēmai ir izdevies atjaunot.
Šī krīze dēļ saviem apmēriem un prognozējamām sekām ir īpaša un visdrīzāk tās ietekmē kapitālisms līdzšinējā formā pārstās eksistēt vai nu evolucionāri mainoties vai revolucionāri sabrūkot uz kā drupām radīsies jauna sabiedriskās iekārtas forma, ja būs kam to radīt.
Mūsdienu kapitālisms ir radies daudzu citu sabiedrisko iekārtu savstarpējas cīņas rezultātā, mācoties no konkurentiem, uzvarot tos un integrējot atsevišķus to elementus sevī. Tas ir izdevies, jo kapitālisms spēja sevī optimāli apvienot pietiekamu tuvību ideālam sabiedrības modelim, iecietību pret cilvēku netikumiem, spēju tos maksimāli izmantot un ekspansīvu attīstību (tai skaitā ģeogrāfisku izplešanos) veicinošu koncepciju.
Kapitālisms necenšas labot cilvēkus, padarīt tos labākus, pat otrādi, tas tos bojā. Kapitālismā jebkurš netikums tiek racionāli izmantots kaut kādas vērtības radīšanai. Līdz šim lielā mērā tieši pateicoties šīm īpašībām kapitālisms ir izrādījies pārāks par citām sabiedrības iekārtām un apvienojis globālo pasauli (izplesties vairs nav kur), bet tagad tas ir cēlonis kādēļ kapitālismam ir vai nu kardināli jāmainās vai jāsabrūk. Agrāk, konkurējot ar citām sabiedrības iekārtas formām, cilvēku destruktīvā enerģija tika veiksmīgi novirzīta savstarpējās cīņās, savukārt tagad negatīvās spriedzes noņemšanas mērķis ir zudis un sistēma noārda pati sevi no iekšienes.
Par cik darba motivators kapitālismā ir darbinieku (tai skaitā kapitālistu) egoistiska tieksme pēc samaksas, kam ir tendence tiekties uz iespējamo maksimumu (vēlme nopelnīt pēc iespējas vairāk, darot pēc iespējas mazāk), cilvēki rada arvien jaunas un jaunas vērtības par ko grib saņemt samaksu (attiecīgi pa velti nevienam neko nedod). Tas savukārt rada nepieciešamību arvien palielināt kopējo naudas daudzumu, lai nodrošinātu šo vērtību maiņu. Tāpat nepieciešami arvien jauni tirgi un patērētāji, kas iekļautos ar pašu radītām vērtībām kopējā sistēmā un patērētu saražoto (tādējādi samaksājot tiem, kas egoistisku tieksmju vadīti šīs preces radīja). Par cik jau labu laiku kapitālistiskā sistēma ir izpletusies, jauni patērētāji klāt nenāk, bet cilvēki alkatības dzīti turpina radīt pārprodukciju, sistēmā sāk notikt virkne negatīvu procesu, kas attālina to no ideāla sabiedrības modeļa, grauj tās pastāvēšanas pamatus un ienes arvien lielākus kropļojumus visos darba dalīšanas ķēdes posmos.
Ārēja ekspansija tiek aizstāta ar iekšējās konkurences pastiprināšanos, kas izpaužas kā tirgus daļas paplašināšana uz citu iekšējā tirgus dalībnieku rēķina to stādot par arvien lielāku pašmērķi un arvien mazāk šķirojot līdzekļus šī mērķa sasniegšanai, tādējādi tirgus dalībnieku skaits samazinās un ražošanas resursi koncentrējas arvien mazāka kapitālistu skaita rokās. Šis process notiek paralēli ar vispārīgu efektivizāciju – kuras rezultātā arvien tiek samazināts nodarbināto skaits un to samaksa, kas savukārt izsauc patēriņa kritumu (cilvēkiem nav naudas preču iegādei). Paradoksāli, bet īpašības, kas izraisīja kapitālisma izplešanos, tagad veicina tā sašaurināšanos, kurai teorētiski turpinot patreizējo attīstības virzienu visi pasaules ražošanas līdzekļi piederēs vienam īpašniekam, tos apkalpos maksimāli mazs cilvēku skaits, kuri saražos maksimāli maz vērtību ar milzīgu cenu, ko tikai paši arī varēs atļauties iegādāties.
Finanšu sektorā savukārt notika pretējs process – nenosegtas naudas daudzuma palielināšanās. Kamēr notika kapitālisma ideoloģiskā cīņa ar padomju tipa sociālismu, tikmēr kapitālismam neraksturīga mākslīga naudas daudzuma palielināšana nāca par labu, nodrošinot iedzīvotājus ar papildus (no maksimālas efektivizācijas viedokļa -nenopelnītiem) naudas līdzekļiem, kas stimulēja ražošanu (egoistiem, kas alkatības dzīti rada vērtības, tiek radīta ilūzija, ka tie pienācīgi nopelna) un ļāva kapitālismā sasniegt augstāku sociālo līmeni kā sociālismā. Līdz ar orientieru zudums finanšu sektorā mākslīga naudas daudzuma palielināšanas daba mainījās. Tās mērķis arvien mazāk kļuva sociāls (darbaļaužu masu patēriņa stimulēšana), bet daudz vairāk bija alkatīgas peļņas kāres rezultāts. Gala iznākumā viena vispasaules sabiedrības daļa, attīstoties pēc inerces, sasniedza iespējamā patēriņa griestus absurdos apmēros, bet citām patērēšanas iespējas arvien samazinās.
Naudas masa galvenokārt tiek uzaudzēta ar fiktīvu parādu palīdzību, kas tiek segti ņemot jaunus parādus (tādējādi arvien palielinās precēm nenosegtas naudas daudzums), kā dara vairums civilizēto valstu (piemēram, angļi ar savu štrunta ekonomiku) vai arī izdomājot visādas vērtspapīru shēmas, radot naudu no nekā.
Tieši ar vērtībām nenosegtās naudas finanšu burbuļa plīšana aizsāka krīzi. Līdz ar dažu pasaules mēroga spekulantu atmaskošanu un bankrotu tika norakstīti ievērojami naudas līdzekļi un plašākai publikai tapa zināmas nepatīkamas naudas taisīšanas (var pat teikt krāpšanas) metodes, kas iedragāja uzticību finanšu sistēmai kā tādai (kļuva acīmredzams, ka tā nepilda savu misiju - radīto vērtību precīzu uzskaiti) un pozitīvo kredīta spirāli (cilvēki uzticas, ņem kredītus, patērē – kopējais naudas apjoms aug) pārvērta negatīvā (neuzticība, kredītu atdošana, bankroti, kredītu norakstīšana, naudas daudzuma samazināšanās, ražošanas apjoma samazināšanās, naudas daudzuma samazināšanās, bezdarbs, ražošanas apjomu vēl lielāka samazināšanās, vēl lielāka naudas daudzuma samazināšanās, vēl lielāks bezdarbs utt.).
Krīzes sekas pirmkārt ir pašregulējoša visu lietu patiesās vērtības iegūšana, kas primitīva kapitālisma gadījumā nebūtu nekas īpašs, bet mūsdienu kapitālismam tas var būt pārāk smags pārbaudījums. Un iemesls tam ir pārāk liela, varētu pat teikt milzīga, uzdzīvotā starpība starp patiesajām vērtībām (iespējamais maksimums cik egoisma vadītie cilvēki var saņemt par savu darbu) un to pašreizējo cenu. Šī starpība sastāv no divām daļām - viena ir spekulatīva nenosegtas naudas emisija, bet otra – sociālām garantijām un patēriņa stimulēšanai mākslīgi radītais naudas daudzums. Krīze nešķirojot tiecas atbrīvoties no abām kapitālismam pretdabiskajām parādībām un efektivizēt visu pēc pilnas programmas, kas pie esošo tehnoloģiju attīstības līmeņa nozīmē vēl nepieredzētu bankrotu un uzņēmumu saplūšanas vilni, strauju un milzīgu ražošanas apjomu kritumu, komplektā ar bezdarba līmeņa neiedomājamu pieaugumu un patēriņa kritumu. Ja krīzi neizdosies apturēt, kas visdrīzāk tā arī būs, lielākā daļa cilvēku tiks izmesti ārpus kapitālistiskās darba dalīšanas sistēmas un būs spiesti vilkt dzīvību, nomirt badā vai arī izdomāt kādu jaunu, labāku, laikmetam piemērotāku sabiedrības darba dalīšanas formu, kas spēs pastāvēt paralēli ar līdzšinējo kapitālismu vai aizstāt to.
Krīze Latvijā
Latvija ir viena no tām valstīm, kurā krīze izpaužas pietiekami strauji un asi, tai pat laikā, kurai ir daudzi priekšnoteikumi, lai parādītu citiem priekšzīmi kā ar to tikt galā. Tāpēc iespējams ir sava taisnība apgalvojumā, ka ar Latviju tiek eksperimentēts un iespējams visa atjaunotās Latvijas sociāli – ekonomiskā politika bija tikai gatavošanās šim eksperimentam.
Iedzīvotāju vairuma reakcija uz krīzi ir vai nu racionāla un saprotoša kā pret negaisu vai ziemu, kas jāpārdzīvo, pretenzioza (sašutums par pabalsta, algas, darba, pasūtījuma, tirgus atņemšanu un palīdzības pieprasīšana) un nesaprotoša, kas izpaužas primitīvā vainīgo un dažādu virspusēju, situācijai neatbilstošu risinājumu meklēšanā. Bet no tiem, kas kaut cik saprot notiekošo un ir spējīgi kaut kādā mērā ietekmēt notikumu gaitu var izdalīt trīs viedokļu un attiecīgu rīcību grupas, kuru pēdas ir redzamas dažādos atbildīgo institūciju lēmumos un publisko personu izteikumos.
Pirmās grupas rīcība ir uzmanīga (tā lai vairums nepamana), bet nepārprotama, sabotāža, kas ir vērsta uz maksimālu jau tā sliktā stāvokļa pasliktināšanos. To varētu izskaidrot ar cīņu par varu vai Krievijas specdienestu centieniem likvidēt Latvijas valsti vienreiz un uz visiem laikiem, tomēr šiem izskaidrojumiem gribētu pievienot vienu citu, kas šodienas notikumu kontekstā man liekas pietiekami ticami. Sabotāža ir vērsta nevis pret politiskajiem konkurentiem vai Latvijas valsti, bet gan pret kapitālistisko iekārtu tās patreizējā formā. Sabotāžas mērķis ir kapitālisma sabrukumu veicināšana pirmkārt Latvijā, bet iespēju robežās arī visā pasaulē. Brīdī, kad pasaules ekonomikā varētu parādīties ļoti trauslas uzlabojuma pazīmes, Latvijas ekonomikas pilnīga katastrofa un sociāls sprādziens visdrīzāk sev līdzi paraus Lietuvu, Igauniju, pietiekami sāpīgi ietekmēs Skandināviju un caur to Eiropu, kas varētu izraisīt nākamo vispasaules krīzes vilni. Šāda motivācija var būt izskaidrojama gan ar dažu gudru un ietekmīgu cilvēku pārliecību, ka tā turpināties vairs nevar, gan arī ar padomju laiku mantojumu, kad, plānojot sabiedriskās iekārtas maiņu, tika izstrādāti dažādi turpmāko notikumu attīstības scenāriji.
Otrā grupa ir cilvēki, kas, saprotot kapitālisma būtību, un to, kas notiek pasaulē, tomēr tic kapitālisma dzīvotspējai, vismaz par daudz labāku uzskata tā pārveidošanu evolucionārā, nevis revolucionārā ceļā. Šī grupa mēģina iekļauties pasaules ekonomikas glābšanas plānā un tās ietvaros glābt ko var arī Latvijā.
Visbeidzot trešā grupa, nelolojot liekas ilūzijas un nelidojot pa mākoņiem, iespēju un morālās pārliecības robežās mēģina krīzi izmantot savā labā. Pie šīs grupas pieder arī vietējie un ārvalstu biznesmenīši, kas peļņaskāres dzīti grib izmantot krīzi, lai par pasakaini lētu naudu iepirktu reālas vērtības.
Aptuveni šādas trīs cilvēku grupas nopietni diskutē publiskajā telpā un ietekmē valsts un biznesa struktūru amatpersonu lēmumus. Tāpēc no malas raugoties tā dīvaini sanāk, ka, piemēram, no vienas puses Latvija grib SVF aizņēmumu, no otras puses tiek darīts viss, lai tā to nesaņemtu, bet pa starpu tiek gatavota augsne arī dīvainiem pārdošanas un biznesa darījumiem. Cilvēku grupas ar līdzīgiem viedokļiem visdrīzāk, savā starpā konkurējot, nosaka arī citu valstu un starptautisko organizāciju darbību. Cerams, nozīmīgāko lielvalstu un starptautisko organizāciju vadībā virsroku ņems veselais saprāts, jo, ja, piemēram, tādas valstis kā Krievija, ASV un Ķīna sadomās no sirds uzspēlēt spēli „Kurš bankrotēs pēdējais?!”, labi nebūs.
Kādu ceļu iet?
Par cik šāda krīze vēl nav piedzīvota, nevar pilnībā paļauties uz tiem ieteikumiem un rīcības modeļiem, kas ir palīdzējuši agrāk. Pieņemot lēmumus par turpmāko ilgtermiņa rīcību, ir rūpīgi, līdz pašiem pamatiem jāpārdomā notiekošā iemesli un iespējamie risinājumi.
No valdības pašreiz gandrīz nekas nav atkarīgs, viņu loma ir dot nepopulārus un apšaubāmus rīkojumus un nest atbildību par to, ka valstij nepietiks naudas savu funkciju veikšanai. Valdība ne uz ko citu nav spējīga gan tādēļ, ka viņi nezin, kas jādara, gan tādēļ, ka nav laika veikt tiešām nepieciešamas reformas, gan tādēļ, ka viņiem nav reālu darītāju atbalsta. Šai valdībai ir grēkāžu un likvidatoru misija. Valdība ir spiesta darboties aizvien sasteigtāk, vadoties no aizvien īslaicīgākiem mērķiem, kas tās darbību padara aizvien neefektīvāku un strauji tuvina X dienu.
Visas runas par izdevumu samazināšanu un valsts pārvaldes efektivizēšanu tādā kontekstā, ka tas palīdzēs pārvarēt krīzi ir pasakas bērniem. Samazināšana jāveic tādēļ, ka naudas vienkārši nav. Nepārtraukta izdevumu samazināšana liecina par to, ka situācija netiek kontrolēta, ekonomikas brīvais kritiens netraucēti turpinās un risinājums nav atrasts.
Valdības pašreizējā politika ir koncentrēšanās uz īstermiņa problēmu risinājumiem, izmantot iepriekš pārbaudītas metodes ar cerību, ka nākotnē viss atrisināsies pats no sevis vai arī izdosies kādam ko izdomāt. Pēc šīs pieejas globālā mērogā pārplīsušo finanšu burbuli lāpa ar jauniem fiktīviem aizdevumiem. Tikai, ja Lielbritānijai, ASV un citām attīstītajām valstīm kredītlīnija ir teju vienmēr garantēta, kas ļauj brīvi aizņemties un turpināt pūst finanšu piramīdu, tad tādām valstīm kā Latvija jārēķinās, ka parādu tā vai savādāk nāksies atdot, visdrīzāk ar bezierunu paklausību pildot jebkuru kreditoru prasību, lai dabūtu kārtējā aizdevuma devu. Ja šādi esošo pasaules finanšu sistēmu izdosies saglabāt, tad tas notiks tai skaitā uz Latvijas rēķina un neko vairāk par lieliem uz izdzīvošanas robežas balansējošiem izaicinājumiem sabiedrības vairākumam tas nesola, jo vēl daudz bagātāki kļuvušie lielkapitālisti nez vai atteiksies no iespējām turpināt labi pelnīt uz sagrautas, ļoti nabadzīgas, no kredītiem atkarīgas valstiņas.
Šo laiku lielā, pat varētu teikt ļoti milzīgā izdevība ir nevis turpināt saimniekot pa vecam ar egoistisku, savtīgu un baiļpilnu motivāciju, bet gan organizēt darbu pa jaunam, kad katrs maksimāli labi cenšas izpildīt darbu, kas viņam patīk, ko viņš prot, kā jēgu kopējo darbu ķēdes posmā tas saprot un nesaistot darba izpildi ar konkrētu atalgojuma lielumu. Ja pēc šāda modeļa strādātu vairums cilvēku, tad nauda nebūtu nepieciešama un egoistiskā motivācijā balstītais kapitālisms nespētu kaitēt. Ja cilvēki strādājot par naudu ir spējuši sasniegt noteiktu attīstības līmeni, tad teorētiski to pašu ir iespējams izdarīt bez naudas. Šī modeļa realizācijas lielā, līdz šim nepārvarētā problēma ir panākt vairuma nepilnīgo cilvēku pārliecināšanu (labprātīgu ar dziļu izpratni, nevis piespiedu kārtā) par šādas sabiedriskās iekārtas dzīvotspēju, kā arī iekšējo un ārējo egoistu un muļķu savaldīšana, pārliecināšana, iesaistīšana, nesabojājot, nesagraujot un nezaudējot ticību šādai sistēmai. Ņemot vērā sabiedrības mentalitāti, vēsturisko pieredzi un mazskaitliskumu Latvijā bezizejas situācijā ir visas iespējas šo sapni īstenot. Šādas sabiedriskās iekārtas priekšrocība (ja izdodas praktiski realizēt) ir tāda, ka tā ir visefektīvākā saimniekošanas forma jebkuros apstākļos, ko ir iespējams piemērot jebkurai citai sabiedriskai iekārtai un kas ir minimāli atkarīga no ārējiem apstākļiem. Neatkarīgi no tā vai tuvākajā laikā izdosies ko tādu īstenot vai nē, šim sabiedrības modelim pieder nākotne, tas ir nākamais solis cilvēces sociālajā evolūcijā, kas agri vai vēlu par lielāku vai mazāku cenu tiks sasniegts.
Tuvākie soļi….
Kopienu, jeb komūnu, jeb ģimenes tipa darba organizācija nav nekas jauns. Lielākā vai mazākā mērā pēc šī principa darbojas vairākums cilvēku grupu esošā kapitālisma ietvaros. Jebkuras organizācijas, biznesa struktūras, korporācijas utt. veiksmīgas un efektīvas darbības priekšnosacījums ir tās spējā strādāt iespējami tuvāk ģimenes paraugam. Līdz šim šo organizāciju trūkums bija nespējā pilnībā ievērot šos principus un izplesties, saglabājot savu sākotnējo principiālo tīrību. Tās bija spiesta veidot noslēgtu sabiedrību (savējie), kas pakļaujas un piemērojas ārējās pasaules likumiem (egoistiskai motivācijai un savstarpējai konkurencei cīņā par resursiem) un, jo vairāk šie ārējie likumi iespiedās organizācijas iekšienē, jo neefektīvāka un ievainojamāka kļuva organizācija (un otrādi, jo ģimeniskāka organizācija, jo efektīvāka tās darbība un jo tā ir neievainojamāka).
Lai panāktu kādas puslīdz autonomas sabiedrības (piemēram, valsts) sabiedriskās iekārtas maiņu no egoistiskas uz ģimenisku, ir jāpanāk vairuma cilvēku savstarpējo attiecību maiņu un tam ir jāizpaužas arī esošo organizāciju savstarpējās attiecībās. Tas ir panākams mainoties un vienojoties spēcīgākajām, gudrākajām un no ģimeniskuma viedokļa tīrākajām organizācijām līdzi aizraujot pārējās (reliģiskas organizācijas, politekonomiskos grupējumus, biznesa struktūras, tradīcijām bagātus infrastruktūras uzņēmumus, pašvaldības utt.) un pēc tam arī visu sabiedrību. Cits ceļš ir daudz sāpīgāks – pilnīgs sabrukums un spēcīga sabiedrības attīrīšanās (jo egoistiskāka sabiedrība, jo sāpīgāks, nežēlīgāks un upuriem bagātāks process) pēc kā seko (vai arī pagaidām vēl neseko) sabiedrības pāriešana jaunā kvalitātē.
No īstermiņa uzdevumu viedokļa raugoties, pašreiz katram Latvijas iedzīvotājam ir jābūt gatavam:
- palikt bez naudiskiem ienākumiem un nodrošināt sevi ar pārtiku, pajumti un siltumu ziemā;
- lūgt palīdzību, ja nepieciešams (radiniekiem, draugiem, svešiniekiem);
- palīdzēt, ja nepieciešams (radiniekiem, draugiem, svešiniekiem);
- strādāt bez maksas kopēja labuma un idejas vārdā, ja nepieciešams;
- dalīties ar sev pieejamiem resursiem bez maksas, ja nepieciešams;
- atbalstīt tos, kas visvairāk dara kopējam labumam, pirmkārt netraucējot strādāt ar savām vaimanām, pretenzijām un problēmām ar ko iespējams pašam tikt galā, bet ideālā gadījumā maksimāli palīdzot;
- sabotēt jebkuru egoistisku, amorālu un no realitātes atrautu stulbu darbību, jo īpaši tās, kas tiek maskētas ar likumību (parādu piedziņa, administratīva un krimināla sodīšana, negodīga konkurence biznesā un darbavietā, darbinieku ļaunprātīga ekspluatācija, godprātīga darba devēja ļaunprātīga izmantošana utt.);
- atbalstīt jebkuru pareizu, kopēju labumu vairojošu darbību, tai skaitā arī tās, kas nesakrīt vai ir pretrunā likuma burtam (administratīvā resursa izmantošana, birokrātisko ķeksīšu neievērošana vai pārkāpšana utt.);
- palikt bez ieķīlātiem īpašumiem un ar lielām neatmaksājamām kredītsaistībām lielu parādu gadījumā.
Cilvēkiem ir jāizveido visu sabiedrību aptveroša labas gribas pašpalīdzības brālība, kas spēj atpazīt radniecīgu dvēseli, saprast, kas otram vitāli nepieciešams un palīdzēt iespēju robežās.
Veicot efektivizācijas, samazināšanas, atlaišanas, tās jāveic maksimāli korekti, cilvēcīgi un lietderīgi, iespēju robežās paturot zinošākos, enerģiskākos, entuziasma pilnākos darbiniekus. Organizācijām jau tagad ir jāgatavo plāns Ž, saskaņā ar kuru jāspēj turpināt sava darbība ar iespējami minimālākiem resursiem, sociāla sabrukuma un naudas neesamības apstākļos (neaizstājamākajiem darbiniekiem jāstrādā pa velti, brīvajā laikā nodrošinot sevi ar nepieciešamo minimumu). Īpaši tas attiecas uz pašvaldībām, pārtikas ražošanas un pārstrādes uzņēmumiem un infrastruktūru apkalpojošiem uzņēmumiem, jo īpaši tādiem kā Latvenergo, Lattelecom, Latvijas Gāze, komunālās saimniecības uzņēmumiem (namu apsaimniekošana, ūdens un siltuma apgāde) utt.
Represīvajām valsts pārvaldes institūcijām un to darbiniekiem (atļauju izsniedzēji, pārbaudītāji, sodu uzlicēji, VID darbinieki, policisti, prokurori, tiesneši) jābūt gataviem nepildīt savus pienākumus, ja ir redzams, ka pienākumu izpilde no cilvēciskā viedokļa ir nepareiza un amorāla. Un kā pirmās ir jāsavalda pašreizējos apstākļos lielākās un ietekmīgākās represīvās iestādes – bankas.
Savukārt politiķiem un žurnālistiem ir jābūt godīgiem un jāinformē cilvēki par patieso lietu stāvokli un dažādiem iespējamajiem risinājumiem un viedokļiem.
………
Jebkurā gadījumā šis dižķibeles laiks ir arī dižiespēju laiks, kurā daudz kas un daudzi var aiziet pa dižpieskari un var dzimt jauni dižcilvēki, dižidejas un dižsabiedrības.
Šis ir laiks, kad, uztverot laika garu, sabiedrības noskaņojumu un rīkojoties gudri, tālredzīgi un enerģiski provinces miljonāri nākotnē var kļūt par globāliem multimiljardieriem patreizējā ekvivalentā. Cerēsim, ka kādam no mums atsevišķi un visiem kopā tas ir pa spēkam.
