arrow_downwardPēteris Apinis / Viedokļi

Saeimā pilnā nopietnībā tiek izskatīts šāds piedāvājums (iesniegusi Vienotības frakcija, nediskutēsim, cik vienota savā pasaules skatījumā tā ir) vēl neesošajam veselības aprūpes finansēšanas likumam:

Katru gadu oktobrī Latvijas prese, televīzija un elektroniskie mediji ar degunradža taisnprātību metas virsū medicīnai. Kā likums, tiek atrasts gadījums, kurā kāds pacients ir miris. Neesmu sazvērestību teoriju aizstāvis, bet šī aktivitāte gadu no gada sakrīt ar budžeta sastādīšanas laiku, un rodas iespaids, ka lielais režisors tādējādi pasaka tautai un Saeimai, ka medicīnai vajag mazāk līdzekļu, bet dzelzceļa elektrifikācijai, VID ēkai, zelta tiltam, jauniem tramvajiem, īpašajai pašvaldībai vai tās ostas infrastruktūrai – vairāk.

Farmācijas ministre Ārstu kongresā nepiedalījās•. Organizatori nebija pabučojuši roku. Bet patiesību sakot – nebija jau arī aicināti uz ministriju, kur roku pabučot. Toties kongresa sagatavošanas laikā ministre nāca ar vairākiem nozīmīgiem paziņojumiem: „Čakša atklāj, vai grūtniecības dēļ plāno atkāpties", „Anda Čakša atklāj detaļas par sava trešā bērna noslēpumaino tēvu", „Anda Čakša atklāj, kāpēc izjukušas abas viņas laulības", „Čakša satraucas, ka mediķu algas pieaugs pārāk strauji".

Jau divas nedēļas presē un internetā īpaši intensīvi virmo viedokļi par un pret Rigvir. Šo rindu autors nekad nav nozīmējis šo medikamentu, vēl vairāk – mana specialitāte liek ļoti strikti sekot tieši pierādījumos balstītai medicīnai. Taču tas man neliedz ar cieņu un izpratni augstu vērtēt gan tos kolēģus, kas onkoloģijā precīzi ievēro starptautiskās vadlīnijas un ordinē tikai un vienīgi maksimāli pārbaudītus ķīmijterapijas preparātus, gan tos, kuri savam pacientam meklē arī citus palīdzības veidus. Katrā ziņā jautājums par Rigvir lietošanu vai nelietošanu ir ārstu, nevis politiķu vai ierēdņu jautājums. Es teiktu– tieši ārstējošā ārsta jautājums– tā, kurš konkrētajam pacientam nozīmē konkrēto medikamentu.

Premjera kabinetā sastrīdējos ar veselības ministri Andu Čakšu par viņas komandētās Veselības inspekcijas staļiniskajām represijām pret ģimenes ārstiem. Noklausījos, ka neesmu džentlmenis un pat ne vīrietis, ja varu nostāties pret viņu (sievieti) to tur (slikto) pusē. Tiesa, ģimenes ārsti gandrīz 90% ir sievietes, ir dzīves un darba nomāktas, algu saņem daudzkārt mazāku nekā ministre, nedzīvo privātmājās, strādā dienu, mājas vizītēs brauc vakaros, bet uz telefona zvaniem atbild naktīs.

Ģimenes ārstu streika prasības sākumā bija tik šauras un mazas, ka šķita– divreiz apsēdīsies pie viena galda streika komiteja un valdība divu, trīs cilvēku sastāvā, iedzers tasi kafijas, paspiedīs rokas, vienosies, bet pēc tam televīzijas kamerām stāstīs par saviem panākumiem smaidu sejā.

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima un valdība saņemsies, ar cieņu skatīsies samilzušajās problēmās un meklēs to risinājumu? Patiesībā jau ģimenes ārstu streika vienkārši nevar nebūt, jo tik pazemota, iznerrota un nomākta kā primārā veselības aprūpe nav neviena nozare Latvijā. Man nezināma iemesla dēļ ģimenes ārstu dienestu neatbalstīja (no malas raugoties, izskatījās, ka ienīda) gan iepriekšējie ministri Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs, gan pašreizējā ministrijas politikas vadītāja Alīda Vāne.

Ar degunradža spītību Alīda Vāne mēģina iedzīt ķīli starp veselības ministri un Latvijas Ārstu biedrību. Šķiet, veselības ministres palīdze par savu galveno uzdevumu uzskata ministrijas sliktas attiecības ar ģimenes ārstiem, radiologiem, tiesu medicīnas ekspertiem vai slimnīcu vadītājiem.

Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam parasti apspēlē Fēru salu aitu gani. Mums ir pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.

Ministru prezidenta vadībā sākusi darboties komisija, kurai jāatrod– kur ņemt līdzekļus veselības aprūpei. No malas raugoties, šķiet, ka komisija radīta lai paziņotu, ka vairāk naudas veselības aprūpei nevajag, jo nevienam no komisijas locekļiem nav skaidrs– kur nauda paliek. Visi komisijas locekļi ir gana jauni, slimību un nāvi neredzējuši, nav aizdomājušies par dzīves aksiomu, ka katrs vēlēsies mūža galā padzīvot ilgāk, bet tieši slimošana vecumā ar dzīvību apdraudošām hroniskām slimībām ir lielākie tēriņi veselības aprūpē.

Uzreiz atvainojos visiem tiem, kas šajā rakstā cer ieraudzīt aicinājumu nodokļus samazināt, atvieglojumus nodokļu maksāšanai savairot, bet tai pašā laikā vairāk naudas tērēt it visam. Bez tam atvainojos tiem, kas šeit cer saskatīt bargu valdības kritiku par nodokļu reformu– nebūs arī tās, jo raksta autors IIN samazināšanu uzskata par ļoti labu nodokļu politikas signālu. Lai izprastu nodokļu politiku, autors nepakautrējās aizbraukt uz Igauniju, no kuras šis tas mūsu nodokļu politikas izmaiņās aizgūts, īpaši tādēļ, ka igauņiem no nodokļiem medicīnai un veselības aprūpei nauda pietiek, bet mums– nu kā lai smalki pasaka...

Nodokļu reforma un veselības reforma var izdoties, tikai pārskatot jautājumu par iedzīvotāju novecošanos, bet tas nozīmē arī strauju pensionēšanās vecuma celšanu.

Ķīmiskais piesārņojums, kādā dzīvo mūsdienu zemeslode, atbilst jēdzienam "ķīmiskais karš". 2020. gadā pasaules okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju un jūras iemītnieku. Plastmasas sadalīšanās process ilgst ap tūkstoti gadu. Plastmasu cilvēce pazīst nedaudz vairāk par 100 gadiem. Tātad visa plastmasa, kas saražota, uz šīs zemeslodes atrodama joprojām, ja vien nav sadegusi un piekvēpinājusi atmosfēru indīgiem dūmiem, iznīcinot mūsu vienīgo aizsardzību pret saules un kosmosa stariem - ozona slāni.

Valstiskā līmenī pieprasījums pēc reformas veselības aprūpē ir pārsteidzoši liels. Pēdējā mēneša laikā par šo jautājumu izteikušies un izrakstījušies visi interesenti, visvairāk jau pati ministre Anda Čakša. Eksperti reformu vairāk vai mazāk redz kā savas jomas prioritarizēšanu.

Latvijas informācijas telpu pāršalca vēsts, ka Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga un valdes loceklis Viesturs Boka iesnieguši atlūgumus. Jā, tiešām – atlūgumus iesnieguši valdes locekļi profesionāļi, nevis Artūrs Bērziņš un Kaspars Plūme, kas daudz mazāk saprot kāpēc un ko dara slimnīcas valdē. Lielākās valsts slimnīcas valdes locekļi tāpat neaiziet, „viņus aiziet”. Jautājums – kas ir šīs aiziešanas iniciators – kāds vienvirziena padomnieks ministrijā jeb kāda ietekmīga infektoloģe, pagaidām paliek noslēpums.

Lūdzu šo rakstu nelasīt klasiskos interneta komentētājus – tas ir tikai un vienīgi subjektīvs informācijas apkopojums. Latvijas publiskajā telpā ir pieņēmts visu skatīt caur 2 miljonu nācijas prizmu, kas nav slikti kultūrā un izglītībā, bet nesniedz kopējo ainu veselības aprūpē un medicīnā. Latvija nav vientuļa sala, un medicīnā lietu kārtību nosaka globālais kopums. Lai mēs paraudzītos uz globālo veselības jomu kopumā, nedaudz statistikas:

Šis raksts aizskars daudzus manus draugus un paziņas, kas par savu goda lietu uzskata būt par donoru, kas traucas uz Sēlpils ielu ikreiz, kad radio atskan aicinājums nodot vienas vai otras grupas asinis. Pats esmu daudzus gadus asinis nodevis, būdams pārliecināts par šo misiju. Šobrīd es aicinu visus – Veselības ministriju, Asinsdonoru centru, kolēģus un pacientus aizdomāties. Pienācis laiks ievērojami samazināt asins preparātu transfūziju Latvijā, es teiktu – par 2/3. Laiks pāriet tikai uz donoriem – vīriešiem, galvenokārt pārbaudītiem, profesionāliem donoriem.

Jaunas slimnieces nāve pēc aknu transplantācijas sacēlusi vētru sabiedriskajos medijos un sociālajos tīklos. Galvenais motīvs – valsts ir vainīga šīs jaunās sievietes nāvē, jo nav laikus nodrošinājusi viņai aknu transplantāciju.

Pasaules Banka prezentējusi dokumentu, ko sauc par Pasaules Bankas atlīdzināmiem konsultāciju pakalpojumiem: „Atbalsts veselības sistēmas stratēģijas izstrādei attiecībā uz prioritārajām saslimšanām Latvijā”. Savu pētījumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu un savus ieteikumus. Viss pētījums ir pilns banālām faktoloģiskām kļūdām. Šo kļūdu ir tik daudz, ka praktiski nevar akceptēt pilnīgi neko no šī darba. Bet šis „pētījums” Latvijas valstij izmaksā 1,3 miljonus eiro.

Latvijas iedzīvotāji šobrīd, salīdzinot ar 1991. gadu dzīvo par 8.5 gadiem ilgāk. Tā ir būtiskākā atbilde uz jautājumu– vai bija vērts iegūt neatkarīgu valsti.

Kā Iļja Muromietis ceļu krustojumā nostājusies veselības ministre Anda Čakša, piedāvājot trīs variantus – papildu nodokli, ko Latvijas Bankai labpatīk saukt par apdrošināšanu, pārdalīt sociālo nodokli vai piesaistīt naudu valsts pamatbudžetam, bet veselībai ņemt no tā vairāk.

Izlasīju Latvijas bankas koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu.