Šis raksts aizskars daudzus manus draugus un paziņas, kas par savu goda lietu uzskata būt par donoru, kas traucas uz Sēlpils ielu ikreiz, kad radio atskan aicinājums nodot vienas vai otras grupas asinis. Pats esmu daudzus gadus asinis nodevis, būdams pārliecināts par šo misiju. Šobrīd es aicinu visus – Veselības ministriju, Asinsdonoru centru, kolēģus un pacientus aizdomāties. Pienācis laiks ievērojami samazināt asins preparātu transfūziju Latvijā, es teiktu – par 2/3. Laiks pāriet tikai uz donoriem – vīriešiem, galvenokārt pārbaudītiem, profesionāliem donoriem.
Pagājušās nedēļas ziņa par 195, iespējams, ar C hepatītu inficētiem slimniekiem asins transfūzijas ceļā nav stāsts par bezcerīgu Asinsdonoru centra vadītāju (pēc izglītības grāmatvede, kas par asinīm un vīrusiem pat nenojauš), nav stāsts par labāku vai sliktāku C hepatīta diagnostiku, nav stāsts par iespējamu korupciju, iepērkot aparatūru Asinsdonoru centram. Tas ir stāsts, ka Latvijā vismaz trīskārt par daudz „laistās” ar asinīm un asins produktiem, ražo tos, eksportē tos, bet galvenais - rada ažotiāžu un kliedzienus „trūkst xx grupas asiņu, traucieties palīgā”. Tas ir stāsts, ka asinis kļuvušas par biznesu vai naudas plūsmu, bet šī raksta uzdevums nav noskaidrot- kādas aparatūras iepirkums kļuva par iemeslu traģiskajai ziņai par, iespējams, pacientu inficēšanu ar C hepatītu.
Katra cilvēka viromu veido 300 vīrusu, bet Asinsdonoru centrā nosaka tikai HIV, B hepatītu, C hepatītu un dažkārt vēl dažus.
Tas, kurš kaut nedaudz lasījis par vīrusiem, ātri aptver, ka cilvēks nav radības kronis. Globālo dzīvību vada un virza pasaules viroms. Vīrusi uz pasaules ir mūžīgi, vismaz cilvēka izpratnē. Piemēram, herpesvīruss atrasts mūžīgajā sasalumā, kas ir vecāks par cilvēces diviem miljoniem gadu. Vīruss ir dzīvības indikators, un tas eksistē tikai dzīvā šūnā - mirušā šūnā vīrusu nav. Jādomā, sākumā zemeslodi sāka apdzīvot baktēriju vīrusi - bakteriofāgi. Okeānā vīrusu masa piedalās skābekļa apritē, bez vīrusu līdzdalības zemeslode jau sen būtu nosmakusi. Dabā viss ir līdzsvarā, vīrusam ir sava loma katrā organismā. Cilvēkā pastāvīgi dzīvo 300 dažādu vīrusu, tos kopā mēs saucam par viromu. Cilvēks bez vīrusiem dzīvot nevar - tie piedalās mūsu vielmaiņā, imunoloģijā, aizsardzībā. Patiesībā vīruss šūnā nedzīvo - vīrusa DNS vai RNS pieslēdzas šūnas DNS vai RNS un ražo ar cilvēka šūnas palīdzību savus olbaltumus, savu struktūru. Kad tiek no šūnas laukā, meklē jaunu dzīvesvietu - citu šūnu. Daži vīrusi cilvēkam ir bīstami.
Par HIV/AIDS, B un C hepatīta epidēmijām mums lielā mērā jāpateicas asins pārliešanai 20. gadsimtā. Pārlejot asinis, šo slimību vīrusi nonāk citā vidē, kur tos ietekmē cita cilvēka genoms, kā arī cita cilvēka viroms. Jādomā, ka tieši vairākkārt pārlieti (asins recipients pēc kāda laika pats kļūst donors, un viņa asinis ar izmainīto vīrusu tiek pārlietas jau nākamajam cilvēkam) vīrusi strauji kļuva patogēni.
Pirmā veiksmīgā asins pārliešana notika 1818. gadā, kad angļu akušieris Džeims Blundels dzemdībās daudz asiņu zaudējušai sievietei pārlēja viņas vīra asinis. Latvijā pirmā veiksmīgā asins pārliešana notikusi 1871. gadā, kad Kārlis Reiers pārlējis asinis holēras slimniekam.
Tomēr lielākoties asins pārliešana 19. gadsimtā bija neveiksmīga, līdz 1900. gadā austriešu patologs Karls Landšteiners atklāja asins grupas, bet pēc tam Ņujorkas Sīnaja kalna klīnikas ārsts Rihards Levizons atklāja nātrija citrātu kā antikoagulantu. Lielā mērā Latvijas hemotransfūziju varam saistīt ar profesora Paula Stradiņa vārdu, kurš Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā piedalījies Krievijas pirmajās hemotransfūzijas manipulācijās Fjodorova klīnikā. Līdz 1940. gadam Latvijā asinis vairāk vai mazāk veiksmīgi pārlietas 4000 reižu (šobrīd gadā Latvijā vairāk nekā 100 000 reižu), bet 1941. gadā Pauls Stradiņš atklāja pirmo asins pārliešanas staciju.
Visvairāk asiņu pārlēja 2. pasaules kara gados. Amerikāņu nozīmīgākā palīdzība PSRS un Anglijai, iespējams, bija nevis ieroču piegāde, bet miljoniem asins flakonu un medikamenti. Asinis pārlēja ne tikai pēc ievainojumiem, bet arī frontē savārgušiem karavīriem, jo valdīja uzskats, ka svešas asinis atjauno dzīvības spēkus.
Pirmais pārsteigums nāca Korejas kara laikā, kur amerikāņi saviem karavīriem pēc ievainojumiem un vienkāršai organisma spēcināšanai pārlēja asinis (gandrīz visiem). Ar hepatītu pēc asins pārliešanas saslima 22% amerikāņu karavīru. Tajā laikā hepatīts vienkārši bija hepatīts, neviens nekādās grupās to nedalīja.
Asins pārliešanas bums pasaulē turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad asinis tika pārlietas sepses, pneimonijas, tuberkulozes, plašu infekciju gadījumā. Arī šodien vismaz 2/3 asins pārliešanu notiek situācijā, kad reālu nāves draudu no asins vai tā daļu trūkuma nav.
C hepatīts un asins pārliešana - 100% drošības asins pārliešanai nebūs nekad.
C hepatīta vīruss identificēts tikai 1980. gadā, bet 1990. gadā atzīts par slimības izraisītāju. Līdz tam slimība tika saukta par „ne A, ne B hepatītu”. C hepatīta vīruss ir viens no mazākajiem un vienkāršākajiem vīrusiem - viens antigēns, viens RNS, kas gandrīz pilnībā izslēdz iespēju jebkad izstrādāt vakcīnu pret C hepatītu. Un vēl - C hepatīta vīrusu grūti kultivēt ārpus organisma, tāpēc visa pētniecība ir ļoti dārga, ļoti dārga ir jaunu zāļu izstrāde un ļoti dārga ir arī ārstēšana. Vidēji gadā Latvijā diagnosticē aptuveni 1300 jaunu slimības gadījumu, bet vidēji gadā pret C hepatītu ārstējas 870 slimnieku. Asinīs C hepatītu nevar konstatēt ļoti agrīnā inficēšanās stadijā, un allaž būs gadījumi, kad donors būs nule kā inficējies, un modernākā diagnostika nevarēs noteikt vīrusa klātbūtni. Bet asins šūnās tas būs, un pārlietās asinis pārnesīs arī slimību.
Tomēr es vēlreiz vēlos norādīt - bažas nav par tikai C hepatīta vīrusu, bet arī par tiem 300 vīrusiem, ko mēs nediagnosticējam (patiesībā mēs tos varam diagnosticēt, bet šāda diagnostika būtu ļoti dārga).
Asins pārliešana nav panaceja
Asins produktu pārliešana Latvijā ir tik ikdienišķa parādība, ka par to nemēdz diskutēt, un lej eritrocītus pacientiem, kam hemoglobīna līmenis ir zemāks par 10 g%, bet saldētu plazmu visiem, kam ir iespējami recēšanas traucējumi. Tiesa, pēdējo 30-40 gadu laikā uzskati par asins produktu pārliešanas efektivitāti, tās indikācijām un bīstamību ir radikāli mainījušies. Pasaulē ik gadu pārlej aptuveni 85 miljonus eritrocītu masas, diemžēl transfūzija lielākoties notiek, pamatojoties uz neskaidriem, izplūdušiem pieņēmumiem un tradīcijām, emocijām un ticību. Padomju Savienības medicīna bija būvēta uz kara medicīnas pamatiem, un asins transfūzija bija neatņemama kara medicīnas sastāvdaļa. Jāteic, ka fakts, ka Pauls Stradiņš stāvējis pie Krievijas hemotransfūzijas šūpuļa, noteicis principu, ka hemotransfūzija kā metode Latvijā nav tikusi apšaubīta. Tiesa, bijušas lekcijas Latvijas Ārstu biedrības starpdisciplinārajās konferencēs, bijis izcils Ivara Krastiņa raksts žurnālā „Latvijas Ārsts” par nepieciešamību pārvērtēt „laistīšanos” ar asinīm, bet asins pārliešana palikusi glorificētā statusā gan ārstiem, gan pacientiem.
Asinis un asins produkti nav nekaitīgi, asins un eritrocītu masas pārliešana palielina gan mirstību, gan saslimstību, palielina vīrusu un bakteriālu infekciju komplikācijas, rada sirds un smadzeņu ishēmiskus trombotiskus notikumus. Dažus transfūzijas riskus nosaka pārlejamo asins produktu vecums - uzglabājot eritrocīti tiek bojāti, sākas hemolīze, eritrocīti nespēj pārvietoties pa kapilāriem, un kapilārus nosprosto trombi - labāk, ja ādā, sliktāk - ja smadzenēs vai plaušās.
No asins pārliešanas mirst visā pasaulē, daudz un bieži. Parasti nāvi noraksta uz pamatslimību. Visbiežākais nāves cēlonis no asins pārliešanas ir TRALI sindroms (transfūzijas plaušu bojājums, kritiski smagiem slimniekiem pēc asins transfūzijas TRALI sindroms vērojams līdz 15% gadījumu) vai TACO sindroms (ar transfūziju saistīta asinsrites pārslodze).
Joprojām transfūzijām raksturīga ir asins grupu nesaderība - pasaulē 2,5-7,9% uz 100 000 eritrocītu masu transfūziju. Šie 2,5% attiecas uz visattīstītākajām Eiropas valstīm, jo cilvēka asins grupas tikai pamatskolā un Veselības ministrijā ir vienkārši 0(I), A(II), B(III), AB(IV). Asinsdonoru centrs Latvijā problēmu pēdējos piecos gados pamanījis vienu reizi (Latvijā pārlej vairāk nekā 100 000 eritrocītu masas gadā). Igaunijā pārlej ievērojami mazāk šīs masas, bet katru gadu atzīst 130 reakcijas. Patiesībā tieši šai melīgajai statistikai (viss mums ir kārtībā, urā, urā, urā!) bija jābūt par pamatu nekompetentās Asinsdonoru centra vadības patriekšanai.
Nesaderības ne-AB0 sistēmā, kas rada novēlotās transfūziju reakcijas, sastopamas daudz biežāk. Tās izpaužas ar drudzi, anēmiju, mērenu dzelti, šo klīnisko izpausmju parādīšanās laiks ir vēlāks - līdz pat vairākām nedēļām.
Savukārt biežākā komplikācija asins produktu pārliešanai ir alerģiskas reakcijas, kas var rasties pēc jebkura asins komponenta pārliešanas, sākas visai ātri. Pasaules literatūrā aprakstīts kāds gadījums - 6 gadus vecam bērnam pēc trombocītu transfūzijas sākās anafilaktiskais šoks. Šim bērnam no bērnības bija alerģija pret zemesriekstiem, bet, kā vēlāk izrādījās, - trīs no pieciem donoriem iepriekšējā vakarā bija ēduši zemesriekstus.
Vai jūs vēlaties, lai jums pārlej asinis no nezināma donora, kurš, iespējams, nodevis asinis, lai salāpītos?
Gluži tāpat kā profesionāla armija ir daudzkārt efektīvāka par obligāto iesaukumu kā lielgabalu gaļu, profesionāli donori ir daudzkārt efektīvāki par nejaušiem donoriem. Autobuss, kas braukā, vākdams asinis, ir biznesa projekts, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba. Un vēl - būtu mērķtiecīgi par donoriem izmantot tikai vīriešus. Iepriekš minētais TRALI sindroms samazinās līdz 2/329, ja donori ir vīrieši, bet neviena atkārtoti dzemdējusi sieviete.
Pienācis laiks stingri noteikt indikācijas asins un asins produktu transfūzijai. Šajā rakstā nepieskaršos faktam, ka anēmija no anēmijas atšķiras, bet cilvēks miera stāvoklī izmanto tikai 25% sava hemoglobīna. Šobrīd un vēl kādu laiku mums būs jāpārlej asins preparāti hematoloģijas slimniekiem, pacientiem ar politraumu, kā arī atsevišķos pēcdzemdību asiņošanas gadījumos, būs jāpārlej saldēta plazma un albumīns recēšanas traucējumu un daudzu orgānu slimību gadījumos. Tomēr tieši traģiskais gadījums Asinsdonoru centrā ir galvenais iemesls ārstiem un pacientiem ļoti rūpīgi pārdomāt - vai tiešām konkrētam cilvēkam ir nepieciešamas svešas šūnas ar svešiem vīrusiem. Medicīna ir ne tikai zinātne, bet arī pieredze, māksla, prasmes. Mēs mēdzam uzticēties savām vecajām prasmēm un zināšanām. Taču laiki iet, visiem ir iespēja mainīt savus dogmām līdzīgos uzskatus. Šobrīd mēs redzam, ka antibiotikas ne tikai izārstējušas slimniekus, bet arī radījušas pret medikamentiem rezistentus baktēriju celmus. Pārlieku plaši lietots paracetamols ir drošākais ceļš uz aknu transplantāciju. Mēs taču nelietojam lielāko daļu no medikamentiem (arsēns, bismuts, dzīvsudrabs), ko plaši lietoja vēl pirms simt gadiem. Kāpēc mēs - gan ārsti, gan pacienti - tik nekritiski attiecamies pret asins pārliešanu? 21. gadsimts liek izvērtēt katra asins pārliešanas gadījuma ieguvumus pret iespējamajām komplikācijām, blaknēm un paātrinātu nāvi.