Iepazīstoties ar 2013.gada 23.oktobra NRA publicētu Imanta Vīksnes rakstu “Jūra nemirst. Notiek naudas dalīšana”, kurā ir izmantota atsauce uz manis, kā speciālista, teikto, sajutu nepieciešamību izteikt savu viedokli. Pie tam viedokli par vairākiem ar šo rakstu saistītiem jautājumiem.
Pirmais jautājums ir par to vai tiešām jūra mirst vai tomēr nē. Un kurš pie tā ir vainīgs. Jūras miršana protams ir dramatizēta, tur raksta autoram ir taisnība. Lai gan VARAM nav tas, kas šo jautājumu dramatizē. Tomēr, jūra ir piesārņota, jeb precīzāk, jūras vides stāvoklis nav tik labs kā vajadzētu. Un Latvijai kopā, ar uzsvaru uz “kopā”, citām valstīm ir jāiegulda darbs un nauda jūras piesārņojuma samazināšanā. Jā, ir citas valstis, kuras dod lielāku artavu jūras piesārņošanā, bet arī Latvija šai procesā ir piedalījusies un turpina piedalīties. Tāpēc ir izstrādāts Baltijas jūras valstu kopīgs piesārņojuma samazināšanas plāns, kurš, atkarībā no katras valsts radītā piesārņojuma apjoma, nosaka katrai valstij piesārņojuma samazināšanas kvotu. Šis plāns gan nepasaka kuram sektoram katrā valstī būtu kas jāsamazina. Tas tiek atstāts katras valsts ziņā.
Un te nu ir laiks pievērsties otram jautājumam – naudas dalīšanai. Lasot rakstu es tā arī netiku skaidrībā, kas tad ir galvenā raksta tēma – iekšējā un netaisnīgā naudas dalīšana, kur ļaunais vides sektors grip “pakampt” budžeta finasējumu, kurš tīri labi noderētu kādam, kas tak arī ražo. Vai arī tās ir rūpes par Latvijas interesēm starptautiskā slodžu dalīšanā. Bet lai nu kas tur būtu domāts, runājot par naudas dalīšanu ir jāpasaka, ka arī vides sektors ir tāds pats ekonomikas procesu dalībnieks, kā jebkurš cits sektors. Ar to pašu izmaksu-efektivitātes un investīciju/atdeves aprēķinu pieeju. Bet lai šādiem aprēķiniem būtu jēga, ir jābūt informācijai, kuru var izmantot šo aprēķinu veikšanai. Informācija ir jāvāc. Arī zināšanas ir jāattīsta. Var jau teikt, ka vides sektors nav cienīgs tikt finansēts no valsts budžeta. Bet tad ir jārēķinās ar sekām. Piemēram, aprēķini rāda, ka no visa slāpekļa piesārņojuma, kas nonāk Baltijas jūrā vidēji 45 % nāk no lauksaimniecības un tikai 12 % no pilsētām. Pārējais ir dabīgais fons, piesārņojums no valstīm kuras neatrodas pie Baltijas jūras, un citas slodzes. Tātad, piesārņojuma samazināšanā lielākais uzsvars būtu liekams uz lauksaimniecību, vai ne? Bet pasākumi lauksaimniecības piesārņojuma samazināšanai ir dārgāki kā pilsētas attīrīšanas iekārtu uzlabošana. Gan tikai līdz zināmam līmenim. Un te vēl ir jautājums par sociālo taisnīgumu, kur viena vai vairākas no Latvijas pilsoņu grupām var būt nepatīkami pārsteigta un pat sašutusi par to, ka viņiem ir jāmaksā vairāk lai citi varētu piesārņot vairāk. Piemēram, pilsētu attīrīšanas iekārtas ir ne tikai jāuzbūvē, bet arī jāuztur. Ja būvēšanas izdevumus vēl var segt no Eiropas fondiem, tad uzturēšanas izdevumus nāksies segt no katra lietotāja nopelnītā. Tātad vajadzētu piestrādāt un izveidot optimālu pasākumu kombināciju, kur visi kas piesārņo kaut ko arī iegulda slodžu samazināšanai, bet izmaksu efektīvā veidā. Bet kā to izdarīt? Likt ierēdņiem, sēžot pie rakstāmgalda, uzrakstīt ideālu plānu? Vai tomēr atrast budžetā naudu reāliem pētījumiem? Te nu sākas naudas dalīšana. Un ir patiešām žēl, ka sektori savā starpā plēšas nevis sadarbojas, šauri skatoties katrs uz savu jautājumu un nemēģinot paskatīties uz lietām plašāk. Jo gala rezultātā kaut kas tāpat būs jādara piesārņojuma samazināšanā. Un ka nesanāk tā, ka dzenoties pēc tūlītēja ieguvuma nav jāzaudē nākotnē, vairākkārtīgi. Jo tad nāksies lietot Latvijā pierasto, proporcionālās samazināšanas, metodi.