Atkal iet vaļā! Vairs ne pa jokam.
Mediji ir vāji un nevirza būtisko jautājumu dienas kārtību - tā žurnāla “Domuzīme” redaktors Jānis Vādons. Un Kembridžā tiesību doktores grādu guvusī Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele konkretizē: - Būtu jāpaanalizē kaut vai latviešu valodā pieejamās ziņas - kāda ir koncepcija, ar ko mediji nāk klajā. Televīzija, to skatoties, ir sajūta, ka pastāv tikai problēmas, konfrontācija “mēs pret viņiem”, t.i. krieviem; tiek uzturēts ārējā ienaidnieka tēls. Nav tieksmes analizēt, meklēt risinājumu, nav vēlmes (Delfi 2016.07.07. Diskusija: Latvijas valsts identitātes krīzē?). Nav… nav… nav… Pirms tam Latvijas raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka tika deklarējusi ne mazāk skarbi: - Citur mediju daudzveidība ir nesalīdzināmi augstāka, mūsu līmenis paliek arvien zemāks (NRA, 2016.31.05.)
Pāri visam pat tāds kā oficiozs nāk atzinums, ar ko klajā nācis Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis: - Un Latvijas mediju tirgus… Es nezinu, vai šobrīd ir daudz zemāk vairs kur krist (Latvijas Radio “Krustpunktā” 2016.29.09.) Amatpersona arī norāda uz žurnālistu zemo reputāciju, auditorijas lielo neuzticēšanos mediju produktiem, viedokļu polarizēšanos medijos.
Tad nu kā negants mediju produkta patērētājs ar otro piegājienu (pirmais bija- nra.lv 2016.21.06.) Gribu kaut nedaudz pakliedēt mākoņus. Uzreiz ar pilnu atbildību nākas bilst: nē, dāmas un kungi, nē! Šajā totālās informācijas plūsmas pārbagātībā Latvijas mediji turas itin solīdā līmenī, bet īpašās reizēs gluži vai spīguļo. Spēj tik visu uztvert! Varam būt pateicīgi tiem, kas mums nodrošina pieejamību, apgaismību par visur notiekošo. Tiesa, ja gandrīz vienmēr karstajos punktos klāt ir Ina Strazdiņa, Ilze Nagla, senāk Sandijs Semjonovs, Atis Kļimovičs, Judīte Čunka, - to jau uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Tā tam sabiedriskajos masu medijos jābūt. Ieskaitot arī rakstošo presi, ieskaitot, protams, Internetu, ar karsto punktu atspoguļošanu mums viss ir kārtībā. Protams, vienmēr var vēlēties kaut ko vēl labāku, īpaši jau izskaidrošanas ziņā: kāpēc, kādi iemesli, kas pie vainas.
Dimdēt dimd pašmājās izraktās šaušalības. Piekaisītas ēterā, avīžu un žurnālu lappusēs, visās informatīvajās malu malās. Līdz ar to žurnālisti neviļus nonāk sabiedriskās dzīves pašā priekšplānā. Pat tādā mērā, ka šķiet - valsts vēl turas, pateicoties žurnālistu aktivitātēm. Tikt varoņos uz nelaimju rēķina gan neliekas cildeni. Ko darīsi - tāds darbs.
Bet ko darīt, ja dažam labam mediju darbonim negāciju aprādīšana kļūst par tīksmināšanos? Ko darīt valsts prezidentam, ko darīt parastajam mirstīgajam, kad visapkārt mudž iedrukas un vēstījumi ēterā “cik mums viss slikti”?
Atgriežoties pie sākumā minētās diskusijas, tā pati cienījamā Ziemeles kundze niknojas, ka “mēs līdz galam nenovērtējam neatkarības atgūšanas vērtību, nenovērtējam, kāds brīnums patiešām ir Latvijas valsts neatkarība”. Ja liriski, tad - visiem labi, visiem labi manā tēva zemītē… Un vēl varam pielikt klāt Latvijas institūta direktores Aivas Rozenbergas jaunākajos klipos ieaijāto:
visiem pietiek vietas, visiem pietiek saules. Var arī piesaukt latviski ekonomiskās patstāvības aizsācēja, Berga bazāra radītāja Kristapa Berga pirms gadsimtiem pausto sentenci: pasaules radītājs mums devis zemi, kurā atrodas tik daudz bagātības, ka mums visiem būtu diezgan, ja tikai prastu iz tās smelt, ka tikai zinātu pareizi ierīkoties šinī Dieva zemītē.
Tikmēr šodien gāžas pāri atzinumi, ka esam sašķelta sabiedrība, ka nespējam rast vienotību, ka ir milzīgs patriotisma deficīts… Un pie visa vainīgi politiķi. “Ja politiskajiem līderiem nav paļāvības uz vietējo cilvēku patriotismu, tad atliek atļauties tikai uz kanādiešu vai kādu citu ārēju spēku durkļiem” (NRA, 2016.14.07.)
Lai arī pieņemam, ka tā ir viena žurnālista Jura Paidera vai vienas avīzes nostādne, taču tracinoša un visas iespējamās puses aizskaroša. Nav grūti iedomāties, ko lai teic tie 455 Kanādas karavīri, kuri gatavojas daudznacionālā bataljona sastāvā nākamgad pie mums ierasties kā NATO klātbūtnes spēks. Pieņemot, ka avīžu ziņa jau nonākusi šurpbraucēju ausīs, droši vien teic: redz kā - grib, lai noliekam galvas par zemi, kuras paši iezemieši to nīst. Domājams gan, ka Kanādas bruņoto spēku komandieris Džonatans Vānss, uzturoties Latvijā, tiekoties ar ieroču brāļiem Ādažu bāzē, tomēr būs guvis pārliecību, ka nekādi šaubīgie neesam un arī ar patriotisma trūkumu nesirgstam. Par centieniem sargāt tēvu zemi liecina kaut vai tas, ka pēc notikumiem Ukrainā 2000 Latvijas cilvēku, pārsvarā jaunieši, daudzi studenti, pa kādai jaunietei brīvprātīgi pieteikušies un papildinājuši Zemessardzes rindas. Bet vispār patriotisma piesaukšana vietā un nevietā nereti kaitina, liek pavīpsnāt, sak, cik liels patriots esi pats šī cēlā vārda piesaucējs. Liels vai mazs - tas gan kaut kas nenosakāms. Maizniekmeistars Normunds Skauģis uzskata (Diena, 2016.10.10), ka patriotisms veicināms, dodot veikalā priekšroku Latvijas ražotai precei; būsi patriots, ja ēdīsi Latvijā ceptu rupjmaizi. Nāktos ielāgot, ko savulaik teicis dažkārt par nacionālās avīžniecības tēvu dēvētais Valdemārs Krišjānis: patriotisms nav nekāda mākslīga galvas gudrība, tas, tāpat kā tēvzemes mīlestība rodas mācoties grāmatu, lasot…
Lasot, skatoties, klausoties šodienas piedāvājumus - previlē naids, neticība. Laikam tāpēc šovasar noticis kas nebijis varas un mediju attiecībās. Jā, pašā svētvietā pie Brīvības pieminekļa valsts prezidents Raimonds Vējonis gluži vai izkliedzis: - Ikdienas negatīvisms un pārspīlētā paškritika atņem spēku un vājina valsti.
Uzdrošinos sadusmotajam prezidentam piebilst: valsts vājinātāji, zaimotāji vairumā gadījumu ne jau žurnālistu, bet pašu politiķīšu, ministrīšu inspirēti. Kad trīs ministri bija tikušies ar Krievijas premjera vietnieku un vienam citam ministram tas radīja īgnumu - notikums, kas prasītos diplomātisku aprunāšanos kārtējās valdības sēdes slēgtajā daļā. Taču tika pamests kā intriga žurnālistiem, un politiskais šovs varēja virmot vairāku nedēļu garumā, turklāt starptautiskā mērogā.
Ak, šīs politiķu, varasnesēju izdarības un, ak, šie tekstiņi, komentāri! Noticis tā, ka rakstniece, pazīstamā mīlas stāstu un seksa apskatniece Dace Rukšāne taisās pamest valsti, tikai pati vēl it kā taustās - sakrājušies KNAB vai VID izgājieni, varbūt politiķu nevarība, vai tas, ka nav par ko balsot. Tikmēr pilnīgi skaidrs, ka sarakstītie teksti, komentāri rakstniecei raisa gribēšanu nomirt blakus savai profila bildei (TvNet, 2016.04.10).
Atšķirībā no ļoti emocionālās vēstītājas pats par izlasīto vai saklausīto mēdzu vairāk uzjautrināties. Varbūt tālab, ka esmu tāds medijprasmē neapmācīts dunduks. Nācis no pagājušā gadsimta, lai šeit un tagad saietu ragos ar visugudrajiem televīzijas jomā.
- Kas mums ir televīzija - labāk nerunāsim, - izteicies maestro Raimonds Pauls. Savukārt ar acīmredzot pētnieciski izdarītu atziņu nāk LU Juridiskās fakultātes doktorants Edvards Ratnieks portālā Delfi: latvieši pārceļas uz Krievijas kanāliem. Labi. Netaujāsim, kur un kā rasti aprēķini latviešus un Latvijas medijus tik nicinošam verdiktam. Bet vienkārši pavaicāsim augstskolas doktorantam, pie viena arī reitingotājiem un pie reizes arī visdedzīgākajiem Pirmā Baltijas kanāla dievinātājiem: kas konkrēti Krievijas kanālā ir labāks, aizraujošāks, noderīgāks, ticamāks par LTV1 piedāvājumiem. Un konkrēti: kas ir tas sliktais pašmāju televīzijās. Pats apšaubu reitingu skaitļojumus un, kad kārtējo reizi par visskatītāko Latvijas televīziju kanālu tiek atzīts TV3, gribētos kaut jel reizi dzirdēt kompetentu spriestspējīgu speciālistu atzinumu: kas konkrēti ir labāks TV3 salīdzinājumā ar TV1 sniegumu, lai tad pašņāptu zem deguna tiem tur Zaķusalā noniecinātajiem. Grasījos reitingotājus vismaz pabaidīt ar tiesu darbiem, tikām tajos pašos Delfos jau pavīd ziņa, ka augustā TV1 apsteigusi TV3 par 0,6 procentpunktiem. Urā! Tikai nekādas gaviles nav manāmas izskanam no Zaķusalas.
Lai arī kā ar gavilēm, tak jau nojaušams, ka šeit izklāstītā rakstītājs par Latvijas medijiem sliktās domās nemaz nav. Jā, viņš stingri pārliecināts, ka Latvijas televīzijas nav tik nievājamas, lai pārietu uz PBK skatīšanos. Jā, viņš pats skatās arī Krievijas kanālus un izdara secinājumus. Un, ja Dace Rukšāne teic, ka, lai arī tiek publicēti briesmīgi deģeneratīvi teksti, bet lasīt nākas, papildinot rakstnieci, saku: nākas arī skatīties TV. Šeit mums sakritība. Atšķirība no cienījamās vārda meistares gan tāda, ka ne no tekstu lasīšanas, ne televīzijas skatīšanās man negribas ne mirt, ne pamest valsti.