Aivars Lembergs nav Hūte, Ainārs Šlesers nav Buldozers un Jānis Straume nav Batjka. Tā šīs spilgtās personības dēvē vienīgi iztapīgi, svešzemju kungu apmaksāti masu smadzeņu skalošanas līdzekļu štata darbinieki, apliecinot vien savu paša sulainību, bezpersoniskumu un neaudzinātību.
Ar Aināru Šleseru tikāmies nedēļā pirms partijas Vienoti Latvijai kongresa, kurā tika pieņemts manifests Par jaunu politiku Latvijā. Mūsu sarunas temats bija manifesta teksts, un mēs runājām galvenokārt par to, kas ir domāts ar vārdu kopu «nacionālais izlīgums». Man šķita, ka Latvijas problēmu aktuālais saturs slēpjas kur citur, ka risinājums ir meklējams nevis detaļās, bet konceptuāli jaunas politikas uzstādījumā. Šā vai tā, es redzēju, ka manifests kopumā izskaidro jaunās politikas nostādnes, un biju gatavs to parakstīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzos jautājumos mani uzskati sakrita ar manifestā pausto.
Pēc mūsu tikšanās man bija jādomā par to, kādi šķēršļi būs jāpārvar mazajai partijai ar cildeno nosaukumu Vienoti Latvijai. Par to, vai šiem cilvēkiem pietiks garīgās enerģijas savas misijas veikšanai, vai viņi gūs savu līdzpilsoņu atbalstu un neapstāsies pusceļā.
Par «nacionālo izlīgumu»
Ja man saka «nacionālais izlīgums», tad līdzīgi Uldim Šmitam (Latvijas Avīze 2014. gada 2. janvārī) es gribu saprast, kas ar to tiek domāts. Kam un par ko būtu jāizlīgst? Laikam taču tiek domāts, ka jāizlīgst būtu Latvijā dzīvojošajiem latviešiem un krieviem?
Ko šie ļaudis viens otram tādu ir nodarījuši, ka viņiem būtu jāizlīgst? Ko viņi viens otram tādu ir izēduši?
Viņi viens otram neko nav nodarījuši. Bet ar viņiem abiem kāds ir izrīkojies gan. Un izrīkojies tā, ka upuru skaits ir bijis mērāms tūkstošos un miljonos, bet sakropļoto dvēseļu skaitam vēl šodien neredz gala. Taču briesmīgākais ir tas, ka, pārfrāzējot dzejnieka vārdus, mēs to visu gribam turpināt. Un turpinām arī.
Atkal un atkal mēs velkam ārā tos pašus čekas maisus, jo svarīgi jau nav tos publicēt vai nepublicēt, svarīgi ir šo jautājumu noturēt dienaskārtībā, viļāt to kā karstu kartupeli, lai attiecīgie cilvēki, savulaik baiļu, draudu vai aprēķina dēļ piekrituši sadarboties ar VDK, saprastu, ka viņiem būt vienotiem ar Latviju nav ne mazāko cerību.
Mēs to turpinām, nenogurstoši atgādinot tiem cilvēkiem, kas savulaik strādājuši PSRS pārvaldes institūcijās vai bijuši PSKP vai VĻKJS biedri, viņu pagātnes statusu, lai tikai viņi neiedomātos, ka būs tiesībās līdzvērtīgi ar «īstajiem» pilsoņiem.
Mēs to visu turpinām un sakām: «Tie, kas tika iesaukti Hitlera armijā, tie ir varoņi. Savukārt tie, kas tika iesaukti Staļina armijā, tie ir sarkani okupanti – nekas vairāk. Sakiet man, lūdzu, par ko šiem nelaimīgajiem būtu jāizlīgst? Par to, ka viņus atrāva no savām ģimenēm? Par to, ka viņiem nebija lemts redzēt savus bērnus lielus uzaugam? Ka viņu bērniem nebija lemts gaidīt savus tēvus vakaros no darba mājās pārnākam, kopā ģimenes svētkus svinēt un savu mūžu laimīgi nodzīvot? Vai latvieši un krievi bija tie, kas viens otram to atņēma? Tie nebija ne latvieši, ne krievi. Tie bija kārtējie konkistadori.
Bet mēs to visu gribam turpināt un šodien mālējam melnum melnu austrumu pusi, lai ļaudis nevarētu ieraudzīt, ka tumsa nāk no rietumiem… jā, barbari atgriežas… konkistadori nāk atpakaļ.
Stājietiesi, bāleliņi,
Priekšā visām nama durēm!
Sarkanmedu nedzērusi,
Melnā bite piķa naktī
Nosprāgs sniegā čūkstēdama. (Ojārs Vācietis)
LR Saeima nav Latvijas tautas pārstāvju institūcija. LR Saeima ir Latvijas politisko partiju pārstāvju institūcija. LR Saeima nepārstāv Latvijas tautas intereses. LR Saeima pārstāv Latvijas politisko partiju intereses. Lēmumi, ko pieņem LR Saeimas vairākums, ir tajā brīdī vienīgi iespējamās politisko partiju vienošanās par to vai citu jautājumu.
Demokrātija gluži kā papardes zieds Latvijā uzzied vien reizi četros gados un tikai uz dažiem mirkļiem, kad Latvijas tauta iemet vēlēšanu urnās savus vēlēšanu biļetenus. Ar to arī demokrātija beidzas. Un sākas partiju diktatūra.
Bezgalīgi turpinot pret Krieviju vērstu politisku kampaņu, latviešu politiskās partijas acīmredzot cer saņemt latviešu vēlētāju atbalstu bezgalīgam savas varas mandātam. Dažai labai no tām tāda tipa kampaņa acīmredzot ir vienīgā iespēja noturēties pie teikšanas. Cik ilgi latviešu vēlētāji būs gatavi atbalstīt šādu politiku? Kamēr tiks novilkts dzelzs priekškars starp latviešiem un krieviem Latvijā? Kamēr Latvijas pilsoņu starpā tiks uzsliets jauns «Berlīnes mūris»? Turpiniet vien saķēzīt savu Satversmi, kamēr pasaule dabūs sev vēl vienu Palestīnu uz kakla.
Vai bez Pirmā pasaules kara un Krievijas 1917. gada revolūcijām būtu iespējama Latvijas valsts? Vai Otrais pasaules karš nebija Latvijas neatkarības zaudēšanas īstais cēlonis? Vai divu monstru plosīšanās XX gadsimtā nav pietiekošs biedinājums cilvēkiem visā pasaulē nepieļaut kaut kā līdzīga atkārtošanos?
Latvijai un Krievijai ir līdzīgi likteņi – mēs nākam no kopīgas pagātnes, esam gājuši cauri vieniem un tiem pašiem ciešanu vārtiem, un arī šodien tepat Latvijā mēs – latvieši un krievi – esam viens kopums – Latvijas tauta.
Šodienas Latvija un šodienas Krievija abas ir jaunas valstis, un abām nākas risināt līdzīgus uzdevumus. Mums ne par ko nav jāizlīgst. Mums ir jāvienojas. Mums ir jāvienojas par to, ka būsim lojāli viens pret otra tēvu zemi, nacionalitāti, reliģiju un valodu. Ka pretosimies katram un visam, kas šo mūsu savstarpējo lojalitāti cenšas apdraudēt. Ka neļausim mūs sanaidot tiem, kas savu algu pelna, sēdami naidu mūsu starpā.
Muitas ūnija ar Krieviju ir mūsu nākotnes uzdevums. Tuvākais ir neitralizēt ES ietekmi un atgūt savu valūtu. Bet vai tādas lielas valstu struktūras kā Eiropas Savienība vai Eirāzijas Savienība spēj garantēt tautām mieru, drošību un uzplaukumu – par to es stipri šaubos.
Es neslēpjos nakts tumsā un nebubinu pie sevis. Es sagaidu saules lēktu, iznāku dienas gaismā un atklāti pasaku: «Jā, man ir divas mīlestības – Latvija, mana tēvu zeme, un Krievija, mana liktens māsa.»
P. S. Bet brīnišķīgākais ir tas, ka skaistums patiešām nāk no iekšām, ja viņš tur ir. Ja viņa tur nav, no turienes nāk tikai tukša žvadzēšana – reizēm ar etniska aparteīda nokrāsu, reizēm ar globāla neoliberālisma un jaunas konkistas pieskaņu.
