Šis raksts nav par pēdējā laika bestselleru un visapspriestāko grāmatu par Kārli un Karlīnu. Īstenībā grāmatai šajā epopejā ir otršķirīga loma, un tā pati par sevi nav pelnījusi tik lielu uzmanību.
Tas arī nav mēģinājums definēt pareizo un nepareizo tik smalkā un intīmā jomā kā personas pašidentifikācija. Manu interesi daudz vairāk izraisa konteksts, kurā kaut kas tāds vispār varēja rasties, un Kārļa (Karlīnes) vieta un loma tajā.
Lai to saprastu, jāatskatās nesenajā pagātnē, kad viņš (viņa) vel nebija dzimis (dzimusi) un kad nožēlojamajā pasaulītē valdīja viņa (viņas) vecvectēvu reakcionārā tumsonība. Īsi sakot, tas bija tad, kad ģimenē bija aptuvena skaidrība un kopīgs viedoklis par to, ko kurš dara.
Tas notika neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad salīdzinoši vieglās dzemdībās piedzima patērētājsabiedrība. Jauna tipa sabiedriski politiskā formācija, kas garīgās būvjavas deficīta apstākļos tika cementēta ar pacilājošu, nepārtrauktu un pēckara paaudzes acīs mūžīgiem svētkiem līdzīgu preču, pakalpojumu un kultūras surogāta patērēšanu. Pašpietiekams process, kas – atšķirībā no reliģijas vai virsuzdevumu pasionārisma cementētām sabiedrībām – bija „neideoloģizēts” un „brīvs”.
Pateicoties iepriekšējo paaudžu pūlēm un upuriem, karu rezultātā notikušajam ēdāju skaita sarukumam un neokoloniālismam, kā arī iespējai dozēti ievest vergus no bijušajam kolonijām, daļai pasaules – toreiz svarīgākajai, eiroatlantiskajai daļai – parādījās iespēja justies kā „baltajiem cilvēkiem”.
Šī būvjava izrādījās apbrīnojami izturīga, tika uzvarēts toreiz pēdējais pasionārais ienaidnieks aukstajā karā, kas ļāva dažiem romantiķiem (nejaukt ar 19.gadsimta priekštečiem no Drang und Sturm paaudzes) pasludināt vēstures beigas.
Perfektais mehānisms sāka buksēt līdz ar konkurētspējīgu ēdāju loka paplašināšanos marginālajās teritorijās, kas atradās starp bijušajiem vasaļiem un kolonijām. Paterētājsabiedrības tēvu – dibinātāju peļņa sāka sarukt līdz ar cērpamo aitu pirktspējas kritumu, tāpēc bija jāatbrīvojas no ekonomiku, kā viņi to saprata, bremzējošiem faktoriem. Pirmā zem naža nokļuva nacionālā valsts, toreiz galvenais brīvās kapitāla kustības traucēklis.
Bet ar to nepietika, jo mikrolīmenī eksistē vēl viens pēc definīcijas konservatīvs, cilvēku horizontālās apvienošanas mehānisms – un tā ir tradicionālā ģimene. Elite (riskējot tikt pievienotam paranoiķu pulkam, saukšu šīs elites pārstāvjus par Sorosa tipa lēmējiem) ļoti trāpīgi ieraudzīja tajā otru galveno šķērsli savai „izaugsmei” un, godīgi runājot, potenciālo bīstamību savas kontroles saglabāšanai. Turklāt tradicionālā ģimene parasti izjūt spēcīgu piederību nacionālajai valstij, slēpj sevī „divus draudus vienā”. Tas, kā baltā ģimene Eiropā sevi nereproducē, bet imigranti sastāv no vitāliem un garīgi veselīgiem etnosiem, biedē priekšniecību arvien vairāk.
Rezultātā nobrieda situācija, kad, lai saglabātu līdzšinējo status quo, ir nepieciešama jauna tipa sociāla, pat antropoloģiska koncepcija, kurā ģimenei, kā mēs to esam pieraduši uztvert, tāpat kā nacionālajai valstij, nav vietas. Kārlim piedāvā kļūt par Karlīni, un ne jau tāpēc, lai cēli likvidētu dzimumu nevienlīdzības paliekas. Ne jau aiz cieņas pret viņa latento homoseksualitāti, kas īstenībā mīt jebkura vīrieša, arī mācītāja Šmita un šo rindu autora zemapziņas dziļākajos un tumšākajos plauktos. Kārlim (Karlīnai) tiek piedāvāts, sasniedzot attiecīgu vecumu, dibināt absolūti jaunu sabiedrības šūnu, proti, „ģimeni”, kurā neierobežots „partneru” skaits (ne jau vīrs un sieva, kuri tiks izmesti vēstures izgāztuvē) veiks savu galveno misiju: arvien vairāk patērēt, neapgrūtinot sevi ar pārlieku atbildību par līdzcilvēkiem.
Piedodiet par banalitāti, bet ģimene, kā mēs to līdz šim esam uztvēruši, ir pirmkārt atbildība un solidaritāte, kas visu, arī patērēšanas kultūru un intensitāti liek saskaņot ar citiem ģimenes locekļiem, bieži vien nonāk pretrunā ar personīgajām vēlmēm. Brīvais indivīds „partneru šūniņā” ir daudz atvērtāks kārotās mantas instinktīvai iegādei, kas savukārt atklāj jaunus apvāršņus piedāvājumā un attiecīgi pelna uz viņa rēķina.
Kārļa dzimuma apzināšanas demontāža ir būtībā karš par peļņu.
Arī intīmajā jomā būtiski paplašinās „brīvo indivīdu” izvēles iespējas. Pēdējā laikā attīstītajās demokrātijās radušās sabiedriskās kustības (nevalstiskās organizācijas?), kas pieprasa jaunu paradigmu attiecībās ar mājdzīvniekiem, kurus anglosakšu pasaulē agrāk sauca par pets (mīlulis). Aktīvisti uzskata, ka tie jāsauc partners, tādā veida apliecinot cieņu pret viņu tiesībām (cilvēktiesībām?). Tātad nākotnes Kārlim atklājas fantastisks opciju skaits privātajā dzīvē, viņš (viņa) varēs izvēlēties partner, ar ko dalīt gultu, turklāt ne vien no savas šūniņas homo sapiens sugas daļas, bet arī no neierobežotas bioloģiskās daudzveidības, ko sniedz mājdzīvnieku – partneru pasaule. Un neaizmirsīsim to, ka supermārketos dzīvnieku barības plaukti aizņem arvien lielāku platību.