Latvijā uz valsts apmaksātām gūžas un ceļgalu endoprotezēšanas operācijām pacientiem jāgaida desmit un pat vairāk gadus.
Rindas uz datortomogrāfiju un citiem izmeklējumiem stiepjas mēnešu garumā, kaut zināms, cik svarīgi ir savlaicīgi diagnosticēt ļaundabīgus audzējus, kas kļuvuši par sērgu, teju katrā ģimenē paverot traģisku lapaspusi.
Tiek runāts par profilakses nepieciešamību, taču realitāte ir pavisam cita. Aizvien ielaistākas slimības, dārgāki medikamenti un ārstēšana, valstij - apjomīgāki darba nespējas lapu un invaliditātes pabalstu izdevumi. Galu galā augstāka mirstība.
Ja vari maksāt, ārstēts tiksi uzreiz, ja nē – gaidi. Ilgi gaidi. Diemžēl slimības nešķiro bagāto no mazāk turīgā. Ar savlaicīgi nediagnosticētām un neārstētām slimībām mirst aizvien vairāk cilvēku spēka gados. Daļa pacientu apmaksā operāciju no savas kabatas, nepieciešamos tūkstošus aizņemoties dārgos ātros kredītos. Tie, kas maksā nodokļus, maksā divreiz – ar nodokļiem valstij un pēc tam ar maksas pakalpojumu, ko vajadzētu saņemt bez rindas.
Valsts un pašvaldību slimnīcas sniedz neatliekamo palīdzību, ārstē pacientus stacionārā vai ievieto tos reanimācijā. Palīdzība tiek sniegta slimniekiem, kuru stāvoklis nereti ir kritisks, jo tie taupa uz medikamentu iegādi un ārstēšanos atliek, baidoties no lielajiem pacientu līdzmaksājumiem. To summai nedz Igaunija, nedz Lietuva, nedz citas Eiropas valstis netiek Latvijai līdzi.
Amatpersonas pārmet slimnīcu vadītājiem, īpaši tiem, kas atrodas reģionos, ka slimnīcas tērē par daudz - stacionārā tiek ievietots pārāk liels skaits pacientu, mājās pēc pirmās palīdzības sniegšanas palaižot pārāk maz. Sapratāt? Pārmests tiek par to, ka slimnieks tiek ārstēts, nevis palaists, lai nokrīt pie pirmajām eglītēm slimnīcas teritorijā.
Valsts veido pasūtījumu. Tā nosaka, cik, kam un par kādu veselības aprūpes pakalpojumu tā ir gatava maksāt. Taču, kamēr valsts un pašvaldību slimnīcas pārdomā, kā lai tur Hipokrāta zvērestu un nodrošina slimnieku ārstēšanu līdz gada beigām, tie, kuri izveidojuši savas privātās klīnikas, diagnostikas centrus un laboratorijas, nosmeļ valsts pasūtījuma krējumu.
Šogad divas reizes veselības aprūpei tika piešķirts papildu valsts budžeta finansējums. Jūnijā “neatliekamiem veselības pakalpojumiem” tika piešķirti 7 miljoni latu, bet augustā – vēl 5,2 miljoni latu. Cik no tā tiešām vērtīgi?
Kamēr pacientu rindu mazināšanai un ambulatoro pakalpojumu pieejamībai budžeta grozījumos no 7 miljoniem tika piešķirts tikai nedaudz vairāk kā 1 miljons, infrastruktūras uzturēšanai tika novirzīti vairāk kā 3 miljoni latu. Savukārt no papildus 5 miljoniem iedalīta nauda pat projektu konsultantu apmaksai, bet pacientu ārstēšanai, izmeklēšanai un konsultēšanai nauda aizvien trūkst.
Piemēram, Kuldīgas slimnīcai papildu nauda piešķirta tikai divu pacientu ārstēšanai, lai gan finansējuma pietrūkst 800 pacientu ārstēšanai.
Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca šogad varēs atļauties papildus divas lielo locītavu endoprotezēšanas operācijas, kamēr rindā uz ceļgala protezēšanu gaida 56 pacienti.Lielākā daļa no papildu naudas tiek virzīta privāto medicīnas iestāžu virzienā, tostarp tādu, kuru īpašnieki savu uzņēmumu gada pārskatos uzrāda pat vairākos simtos tūkstošos mērāmu peļņu. Kā piemēru var minēt E.Gulbja laboratoriju, kas pērn strādājusi ar peļņu virs miljona, bet līdz ar šogad piešķirto vienreizējo maksājumu infrastruktūras uzturēšanas izdevumus segšanai valsts šim uzņēmumam vienkārši uzdāvina vēl gandrīz 50 tūkstošus latu.
Īpašu labvēlību gadu no gada izpelnās centralizētais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Laikā, kad finansējums slimnīcām tiek samazināts, dienesta budžets pēdējo trīs gadu laikā pieaudzis par miljonu gadā. Līdz ar budžeta grozījumiem NPVD pie ikgadējā budžeta var pieskaitīt vēl vairāk kā miljonu latu. Pamatojums – dienesta elektroenerģijas, degvielas iegādes izdevumu pieaugums un transportlīdzekļu noma. Šeit būtu vietā atzīmēt, ka šīs akciju sabiedrības īpašnieks ir viens no Latvijas bagātākajiem uzņēmējiem – A. Mamedovs, kurš gozējas miljonāru saraksta augšgalā.
Tajā pat laikā valsts un pašvaldību slimnīcām jau vairākus gadus nav celts valsts apmaksāto pakalpojumu tarifs, neskatoties uz to, ka reālās pakalpojumu izmaksas ir būtiski pieaugušas.
Nozarei naudas trūks. Kā jau ierasts daudzos jautājumos, arī šajā esam vienā no pēdējām vietām visā Eiropas Savienībā, apsteidzot tikai Kipru. Šobrīd Latvijā valdības izdevumi veselības funkciju nodrošināšanai ir kritiski zemi gan procentuāli no IKP (vidēji ES – 6%, Latvijā 2013.gada bāzes finansējums – 3,13% no IKP), gan rēķinot pēc pirktspējas paritātes principa (vidējais valdības finansējums uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 689 USD, Lietuvā – 954 USD, Igaunijā – 1053 USD).
Skaidrs, ka veselības aprūpes finansējums būtu jāpalielina, taču, nedaudz iedziļinoties jau esošā finansējuma sadales principos, rodas pamatotas šaubas par tā efektīvu izmantošanu. Būtībā valsts un pašvaldības slimnīcas palīdz zelt privātajām klīnikām.
Nauda vispirms būtu jāiegulda valsts un pašvaldību slimnīcās un tikai tad, ja tās nevar kvalitatīvi sniegt kādu valsts nodrošināmo pakalpojumu, kvotas būtu jāpiešķir arī privātajām klīnikām. Šobrīd notiek pretējais – kamēr mērķtiecīgi no valsts resursiem tiek stiprināts privātais medicīnas bizness, reģionos esošās slimnīcas tiek vājinātas, pieļaujot, ka tās stāvu pēc stāva slēdz. Slimnieki cieš un mazāk turīgie turīgos “nes”.