Atceļā uz kapitālismu Latvijas Republika no putekļainas lādes izvilka un kā ceļvedi un satiksmes noteikumus izmanto t.s. „Prezidenta Ulmaņa Civillikumu”, kas bija konstruēts pamatā izmantojot drusku modernizētās Romiešu jeb vergu laiku tiesības.
Pēdējie 20 gadi ļauj izdarīt dažus būtiskus secinājumus, kur mūs aizvedis šis ceļvedis?
Vispirms par pašu galveno un mūsdienu pasaulei nozīmīgāko Romiešu tiesību principu, kas tiesības pielīdzina lietai (īpašuma objektam). Kapitālismam arī izrādījās piemērota „morāle”, ka itin visu var pirkt un pārdot – bez materiālā arī savu sirdsapziņu, godaprātu, taisnīguma apziņu un mīlestību. Iespējams senajā Romas Impērijā bija godprātīgāki cilvēki jeb nebija bezskaidras naudas, nekā attīstītā kapitālismā, un tādi principi sabiedrībā problēmas neradīja. Taču mūsdienās, ja kas arī būs kapitālisma kraha cēlonis, tad tas noteikti būs cilvēku garīgo izpausmju un tiesību materializācija!
Problēmas filozofiskā būtība ir, ka civiltiesības faktiski ir normatizētas sabiedrības locekļu attiecības, tātad nemateriālas jeb, kā juristi saka, bezķermeniskas, kuru regulējošā darbība neiziet no sabiedrības darbības materiālās jomas. Tiesībām pašām par sevi nav vērtības, tās nevar būt īpašuma objekti, tātad ne pirkt, ne pārdot tās nevar! Tiesības saista subjektus (personas) un subjektus ar objektiem, un bez tiem tiesību vienkārši nav – izbeidzas reizē ar tiem. Nu nevar taču saglabāties īpašuma tiesības uz objektu, ja tas iet bojā; tāpat kā saprāts neļauj atsevišķi pārdot objektu un īpašuma tiesības uz to. Taču Romiešu tiesības un LR Civillikums, tiesībām kā garīgai kategorijai piešķirot lietas jēgu, tādus „darījumus” atļauj. Pie kā tas noved?
Tīri garīgajā jomā - sabiedrības morālās normas tiek uzticētas kapitālisma „lietu tiesībām”. Piemēram, ja feodālismā cilvēki savu godu aizstāvēja šaujoties un duroties dueļos, tad tagad – novērtējot pretinieka un savu tirgus vērību un starpību kā morālu kaitējumu piedzenot ar tiesas palīdzību.
Tīri materiālā jomā tiešām rodas iespēja reizē pārdot māju un, par to pašu cenu, arī tiesības uz šo māju. Šī „metode” mūsdienās arī tiek plaši izmantota, lielākoties gan banku un finansu jomās. Tiek izsniegts kredīts, tātad reālā nauda aizplūst no bankas, bet bankas bilances aktīvos šis aizdevums tiek iegrāmatots kā „Prasība kredītņēmējam”. Tiesības iegrāmatotas kā reāla vērtība, ar ko var tālāk arī attiecīgi rīkoties. Piemēram, parādu „kapitalizēt”, cedēt, ieķīlāt u.tml. Tas nozīmē, ka reālā vērība (kapitāls) tik blēdīgi palielināts, vienam tiek pārdota baranka, otram šīs barankas caurums. Mūsdienu pasaule, arī LR, pilna ar tādiem „likumīgiem” blēžiem. Šīs „likumīgās blēdības”, manuprāt, citādi likvidēt nevar, kā tikai nomainot visu tiesību filozofiju un uzskaiti reizē ar sabiedrisko iekārtu.
Tālāk par sīkākām, vietējas nozīmes, Civillikuma „likumībām”, kas attiecas uz Latvijas zemi.
Zeme ir ne tikai īpašuma objekts. Latviešiem Latvijas zeme ir latviskuma pamats: pārtikas ražotāja un ģimenes pavards, latviešu tautas dzīvā spēka un etniskās savdabības glabātāja, tautas vienotāja. Taču mūsu parlamenta deputātiem tā bija un joprojām paliek tikai vecs papīrs ar pāris parakstiem un zīmogu. Uz šo papīru pamata zeme tika sadrumstalota un ielaista pasaules brīvajā tirgū. Zemi neviens projām nenesīšot! Bet jaunais īpašnieks iedzimtos no tās padzīt gan var, kā tas notika Palestīnā. Palūkosimies, kā tas LR CL tālāk aizsargā un izmanto šo Latvijas zemi?
„Zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas”. (Tad, lai viņš ne tikai pumpē naftu no tās dzīlēm, bet arī apmaksā NATO iznīcinātājus, kas viņa gaisa telpu aizsargā! A.Ā.) Bet dāsnajam mūsu valsts Civillikumam tā vēl par maz, un „Uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu.”
Pretēji Civillikumam, kas dzīvokli neatzīst par īpašuma objektu, mūsu 100 gudrākās galvas, nevis namu kā kopīpašumu, noprivatizēja nama atsevišķus dzīvokļus, turklāt bez tiem piekritīgo nama zemes plača daļu. Ar tādu rīcību valsts ielika pamatīgu bumbu ar laika degli namu apsaimniekošanā, piedevām radīja zemas īpašniekus reketierus, ieskaitot pašu valsti. Jo apbūvei domātā zemes plača vērtību valsts nosaka pēc tā tirgus cenas. Tālāk šī vērtība, arī atbilstošs zemes nodoklis, nemainās, vai placis ir apbūvēts, vai ne!?
Bet, kas atsevišķi pirks ar ēku apbūvētu zemes placi? Tātad tā tirgus cena un vērtība ir nulle, faktiski iegājusi ēkas vērtībā. Zeme zem ēkas ir kļuvusi par neatņemamu ēkas sastāvdaļu, nevis otrādi, kā barbaru un iekarotāju kodeksos. Civilizētā sabiedrībā tikai darbs rada tiesības, un kā tirgus precei priekšrokai jābūt cilvēku roku darba produktiem! Taču zemes īpašnieku un spekulantu interesēs var uzspļaut visiem „brīvā tirgus” un veselā saprāta likumiem, un vietējiem savtīgiem darboņiem atļaut pārdot ārvalstniekiem Latvijas zemi un citādi izmantot varas un Civillikuma stulbumus?
Pastāvīgi no varas dzirdot par kaut kādu te Latvijā ārvalstu investīciju ieplūdi, naivie latvieši tiek arvien vairāk izģērbti, ka viņiem drīz atliks tikai ar ubaga tarbu kaklā, un uz Romu.