Katrīna Puriņa: Mēģinu cilvēkus nenosodīt, neesmu paštaisna, esmu cilvēkus mīloša

 
©LIENE PĒTERSONE

Gribēju sarunu ar sievieti, kuras aicinājums un sirdsdarbs ir palīdzēšana citām sievietēm. KATRĪNA PURIŅA-LIBERTE lieliski atbilst šim uzstādījumam. Desmit gadus kā dūla bijusi līdzās daudzu sieviešu brīnumainajā notikumā, bet nu kļuvusi par ārsti rezidenti ginekoloģijā, piepildot savu bērnības sapni. Turklāt ar saviem ierakstiem viņa gan iedvesmo, gan izglīto daudzas sociālo tīklu lietotājas.

Biju iecerējusi parunāt par sievietēm svarīgo, par mūsu veselību, sievišķību, bet saruna izvērtās daudz intīmāka un nopietnāka. Par Katrīnas ceļu sevis iepazīšanā, sava aicinājuma atrašanā, par mīlestību un sāpēm, kas viņu izveidojušas par sievieti, kuras lielākā vērtība ir cilvēcība.

­- Šo gadu iesāku ar mantru Laime mīl klusumu. Man gribētos vairāk dalīties ar skaistiem notikumiem, pārdomām, atziņām, panākumiem, bet - laikam šobrīd tam vēl nav laiks. Varbūt pieci procenti cilvēku par tiem priecāsies, bet vairāk būs skauģu un intrigu vijēju. Esmu pēdējā laikā apdedzinājusies, tāpēc tagad dzīvoju ar pārliecību, ka laime mīl klusumu, ļoti daudz pārdomāju to, ko saku, ko daru, kur parādos publiski.

Mana šī gada apņemšanās, pie kuras strādāju katru dienu, - mēģinu cilvēkus nolīmeņot vienā - cilvēcības - līmenī. Neliekot nevienu augstāk vai zemāk, mērot pēc kādiem neizprotamiem standartiem. Šī vērtēšana, ko darām katru dienu - sākot ar to, kā otrs apģērbies, beidzot ar to, ko sasniedzis, - manuprāt, indē sabiedrību. Ikdienā satieku sievietes, kas nāk gan no prestižas sabiedrības, gan tādas, kuras nevar atļauties nopirkt vitamīnus. Katru dienu redzu milzīgus kontrastus, tāpēc mēģinu katrā sievietē vispirms ieraudzīt viņas sirdi, un tas atver manī vēl lielāku mīlestību pret cilvēkiem. Man šķiet, ka tad, kad vairs nelīmeņosim cits citu, mēs ieraudzīsim katrā cilvēkā cilvēku un kļūsim mīlošāki.

LIENE PĒTERSONE

­- Skaisti pateici - saskatīt cilvēkā cilvēku. Bet, tā kā tu redzi sievietes no rīta līdz vakaram, esot līdzās arī viņu intīmākajos brīžos un pārdzīvojumos, gribu jautāt, ko tu saskati Latvijas sievietē?

- Pirmais, kas man nāk prātā, - Latvijas sieviete ir ļoti jaudīga. Viņa ir stipra, gudra, skaista. Viņa var izdarīt ļoti daudz, principā - visu, bet neesmu pārliecināta, vai tas viss viņai patiesi ir vajadzīgs. Vai kāds noņems no sievietes pleciem to visas pasaules smagumu, ko viņa nes? Protams, tas ir mūsu vēsturiskais mantojums, kas nodots no paaudzes paaudzē. Mēs to esam redzējušas spogulī - mammu, omu dzīvē, kuras vienas spēja tikt ar visu galā. Un ko mēs mākam? Kopēt to, ko esam redzējušas bērnībā. Sievietes man apkārt ir ar milzīgu jaudu un darbspējām, bet ar tādu... nedaudz neiejūtību pret sevi. Man negribas vispārināt, bet tomēr man ir sajūta, ka tā sieviete, kuru aprakstu, nemitīgi ir darbībā, mēģina visu apvienot - mācīties maģistrantūrā (jo jāizglītojas), strādāt divos darbos (jo jāpierāda sava neatkarība un jāpelna), audzināt trīs bērnus un vēl izskatīties tā, it kā nebūtu tos dzemdējusi. Vēl jābūt labām sievām, kurām jāapčubina vīrs un jārūpējas par viņa pašapziņu. Jā, Latvijas sieviete var visu, jautājums tikai - kāpēc? Un vēl jautājumi - vai viņa apstājas un sajūt sevi, saprot, kas ar viņu notiek? Vai atļaujas baudīt? Man šķiet, ka esam iemācītas tikai dot, dot, dot, mums pašām nekas nepienākas - nepienākas sevi palutināt. Ja atļausimies, piemēram, aiziet uz masāžu, kā tad tas tagad būs - vai neatņemšu laiku kādam citam? Ģimenei vai darbam? Neesam audzinātas baudīt, galu galā, kad mēs augām, arī sekss bija tikai bērnu ieņemšanai. Kāda bauda? Darba tikums, un viss! Mēs esam paaudze, kas tik tikko izrāpusies no padomju laika stigmām, mums grūti pieņemt to, ka varam atļauties veltīt laiku sev, patiesai sevis sajušanai.

- Tu vienmēr esi baudījusi un rūpējusies par sevi?

- Nē, nē... Tas ir personīgs stāsts, kā es izrāpos no līdzatkarīgām un toksiskām attiecībām, kas beidzās ar šķiršanos. Bija nepieciešama gadiem ilga psihoterapija, lai iemācītos, ka esmu gana laba tāda, kāda esmu, un esmu pelnījusi izdarīt kaut ko labu sev. Līdz tam ziedojos visiem citiem, sev neatļāvu neko, jo vīrietis, ar ko biju kopā, pamatīgi iedzina manī šo domu: “Tu neesi nekas! Tev nekas nepienākas!” Līdz vienu dienu atceļā no psihoterapeites iegāju konditorejā Vecrīga. Zinu, ka šobrīd grūti tam noticēt, bet tolaik man bija tik maz naudas, ka pat padzert kafiju un apēst kūku kafejnīcā bija ekskluzīvi. Bet es iegāju un ar baudu apēdu krēmšniti. Tas izklausās neticami, bet man tas bija milzīgs progress. Iedomājies, cik ļoti es biju iedzīta kompleksos, cik ļoti sevi nemīlēju, ja uzskatīju, ka neesmu pelnījusi pat kūkas gabaliņu. Tā ka mans ceļš - atļauties sev kaut ko - sākās ar krēmšniti, un es šobrīd, nokļūstot īpašās vietās, to atceros un izjūtu milzīgu pateicību par to, kur esmu tagad, jo tā nav bijis vienmēr. Man ir bijis periods, kad bija ļoti grūti ar naudu. Dzīvoju pie vecvecākiem ar diviem maziem bērniem, studēju medicīnas fakultātē pirmajos kursos. Esmu maziem solīšiem gājusi, lai sasniegtu to, kas man ir tagad. No gaisa man nekas nav nokritis, visu esmu nopelnījusi ar lielu darbu. Tāpēc arī tā cenšos, jo negribu atgriezties tur, kur esmu bijusi. Protams, lai gan ne jau nauda ir dzīvē galvenais, bet vienkārši negribas vairs atgriezties pagātnē. Man šķiet - nauda nepadara laimīgu. Tāda permanenta laime nav arī sasniegumos, laime ir ceļā, ko tu ej. Cik bieži cilvēks nodzīvo visu dzīvi, dzenoties pēc laimes, neapzinoties, ka laime bijusi - ejot ceļu, piedzīvot to. Ļoti līdzīgi domāju arī par savu medicīnas studiju ceļu. Tas nebija īss un viegls, nē, bet manā dzīvē nekas nav nācis viegli un vienkārši.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā